Vai man uzņemties papildus pienākumus? 10.04.2019

Krists jautā: Strādāju darba vietā jau vairākus gadus. Ir grūti atrast darbiniekus un tie mēdz mainīties pat pēc mēneša vai diviem. Tagad rodas situācija, kad kolēģis ies prom no darba. Darbs ir 14 stundas dienā, 15 maiņas mēnesī. Jūtu, ka gaidāmas atkal problēmas atrast cilvēku, kurš gribēs un varēs strādāt. Jo darbs ir garlaicīgs un ne pārāk labi apmaksāts. Tādēļ arī cilvēki mainās. Jo pārējie apstākļi nav no sliktākajiem. Tātad paredzu, ka nebūs kam strādāt un vadība gribēs, ka es glābšu situāciju. Es viņus labi saprotu, bet esmu noguris no glābēja lomas. Jo man pilnīgi pietiek ar savām darba maiņām, darbu es veicu apzinīgi, lai arī ilgu laiku jau meklēju ko labāku un sirdij tuvāku.

Tātad te man rodas dilemma kā rīkoties, ja vadībai pateikšu, ka strādāju tikai savās maiņās un būšu nelokāms, tad jutīšos  nedaudz vainīgs situācijā, kad viņiem nav neviens, bet kādam tur ir jābūt un jāapkalpo klienti. Savukārt ja ņemšu papildmaiņas, tad būšu dusmīgs uz sevīm un visiem pārējiem, ka tik daudz jāstrādā. Un jutīšos kā upuris. Man tomēr ir arī ģimene, kā arī nepieciešams laiks sev atpūtai. Man ir grūti izprast, kāpēc veidojas šāda situācija un kas man no viņas jāmācās.

Vai spējai pateikt nē darba devējam vai arī Dievs vēlas, lai šādi es godam un ar pazemību atstrādāju savu karmu? Es pat sāku apsvērt vairākus variantus kādas atrunas man teikt, lai man nebūtu jāuzņemas papildmaiņas. Jo fiziski man ir pat grūti strādāt tik daudz teiksim nedēļu vai vairāk bez brīvdienām. Es nemīlu melot un maksimāli no tā izvairos, bet šoreiz pat pieļauju izņēmumu. Zinu, ka tas ir grēks un visi meli reiz nāk gaismā. Taču, sakot taisnību viņiem, laikam būs grūti saprast un mēģinās pierunāt. Agrāk taču varēji utt. Ja pasaka, ka man ir teiksim otrs darbs, tad viņiem vairs nav argumentu un tiek domāts cits variants. Ka Jūs redzat šo situāciju? Iespējams neesmu pietiekoši komunikabls, lai šo izrunātu vai arī man ir kādas iekšējās bailes par nākotni un citām iespējām. Neticība sev, nepalaušanās uz Dievu. Vai arī esmu pārāk apzinīgs un nevēlos nevienam likt vilties un justies sarūgtinātam. Ja šī situācija nebūtu man personīgi, tad droši vien, ka nebūtu problēmu saprast kas, kāpēc un vai vispār problēma pastāv.

Elvita Rudzāte atbild: Darbu mums dod Dievs. Darba devējs ir tikai instruments, kuru Dievs izmanto, lai vestu katru no mums pie prāta, izmantojot darba devēja iespējas, raksturu, vēlmes u.tml.

Viena no mācībām, kas katram cilvēkam jāsaprot, ir jāpriecājas par to, ko Dievs ir devis, un patiesībā Viņš dod ļoti daudz, tikai mēs to neredzam un nenovērtējam. Ja darbā ir izveidojusies situācija, ka darba devējam savam darbiniekam jālūdz palīdzība, jo netiek ar darbiem galā, tad tas vairāk ir pārbaudījums darba ņēmējam nekā darba devējam. Ja darba ņēmējs atsaka, iespējams viņš neizmanto savu iespēju atstrādāt savu slikto karmu, kuru ir uzņēmies iepriekšējās dzīvēs, slinkojot. Tāpat pastāv iespēja, ka iepriekšējās dzīvēs esi paverdzinājis kādus cilvēkus un tagad pats izjūti kā tas ir, kad tev daudz jāstrādā savā un citu vietā. Tāpat var būt situācija, ka Dievs pārbauda, vai esi gatavs ar pazemību pieņemt ikvienu situāciju.

Mēs nezinām, kāpēc katrs nonākam tādā situācijā kādā nonākam, bet no pieredzes varu teikt, ka Dievs atalgo tos, kas pieņem Viņa dotās iespējas un nekurn par smago vai ilgo darbu, pie tam Viņš iedod Dievišķo enerģiju nakts miega laikā un no rīta cilvēks ir gatavs strādāt, neskatoties uz to, ka nav bijušas brīvdienas un atvaļinājumi. Ja cilvēks pārspīlē un par daudz strādā, tad Dievs kādā brīdī ļauj cilvēkam atpūsties, bet, ja cilvēks pilda Dieva uzdevumu, tad pat laikā, kad visi slimos, visi vīrusi viņam paies garām, lai tikai cilvēks varētu pildīt savus uzdevumus. Cilvēks, kas strādā no sirds, gūst spēkus tikai no tā, ka viņš darbu dara no sirds, un nav svarīgi kādu darbu tas dara, svarīgi, lai šis darbs cilvēcei dod kādu labumu. Patiesībā nav garlaicīgu darbu, ir tikai darbi, kurus mēs uzskatām par garlaicīgiem. Tātad mūsu attieksme ir tā, kas nosaka darba vērtību, bet attieksmi ir iespējams mainīt, ja saproti, ka visi darbi tiek veikti Dievam un sabiedrības labumam, izņemot darbi, kas cilvēkus degradē, piemēram, azartspēļu bizness.

Iesaku pievērst uzmanību faktam, ka Krists meklē citu darbu, bet neatrod. Tā ir zīme, ka Dievs vēlas, lai Krists apgūst mācības vai dzēš savu slikto karmu šajā darba vietā. Tiklīdz viņš to būs izdarījis, tā Dievs piedāvās jaunu darbu.

“Nē” ir jāprot pateikt gadījumos, kad ar tevi manipulē, bet gadījumos, kad redzi, ka tava palīdzība patiešām ir nepieciešama, tā ir jāsniedz. Ja tu atsakies sniegt palīdzību, tad riskē nākotnē nonākt situācijā, kad tev atteiks palīdzību, kad tev tā būs nepieciešama. Krista gadījumā viņš ne tikai sniedz palīdzību darba devējam, bet nopelna savai ģimenei vairāk naudas, kas arī ir Dieva dotā iespēja. Tāpēc Kristam nevis ir jādusmojas uz esošo situāciju, bet jāmācās ieraudzīt labumu, ko šī situācija viņam sniedz. Mānīgs ir uzskats, ka darba devējs neredz un nenovērtē tavu darbu. Darba devēji visu redz un novērtē, tikai ne vienmēr Dievs ļauj viņiem to izrādīt, jo kā jau teicu, viņi ir instrumenti Dieva rokās, caur kuriem notiek darba ņēmēju garīga izglītošana.