Kā risināt problēmas ar bērnu? 01.05.2019
Nauris jautā: Patiešām patīkami ir katru rītu apmeklēt domatajs.lv portālu. Vēlos apvaicāties par bērna tēmu.
Mūsu bērnam ir teju teju jau 2 gadiņi, blonds puika ar lielām skaistām acīm. Kopš dzimšanas līdz šim brīdim viņam ar mammuku/manu sievu ir ļoti spēcīga saite. Lai aizmigtu viņam ir nepieciešama mūsu klātbūtne – sievas gadījumā krūts, manā gadījumā opītē/rociņās. Guļam ar viņu joprojām kopā vienā gultā. Kad viņš ir dziļi iemidzis, tad, protams, varam viņu atstāt gultiņā vienu pašu. Gulēšanas laikā, ja kādi miega traucējumi, un, ja piefiksē, ka mēs neesam blakus, tad vienmēr skrien mūs meklēt. Jo īpaši mammu, ja esam abi mājās. Arī, kad bērns ir apslimis, tad ļoti meklē mammu. Kāda varētu būt bērna filozofija? Viņš domā, ka guļot varētu tikt apdraudēts un tāpēc vēlas mūsu drošību? Vai sanāk, ka bērns grūtniecības laikā ir sajuties nedrošs, sajutis kādus stresus no mūsu puses?
Sieva apstiprina, ka ir iekšēji palaidusi mazo, jūtas droša par viņu. Sieva dažkārt spēcīgi sagurst, jo mazais kā tāds dadzītis/astīte. Vai ir iespējama arī šeit negatīvās karmas atstrādāšana? Piemēram, iepriekšējā dzīvē pret bērnu ir bijusi attieksme, kas likusi bērnam justies pamestam?
Otra lieta ir, ka bērnam ļoti patīk daudz ko darīt pretēji kā mēs mācam. Piemēram, virina skapi, durvis vai atvilktnes vairākas minūtes no vietas un ļoti skaļi. Dažkārt mantiņas izsvaida pa istabu utm. Iespējams, daļēji tā virināšana ir vairāk kā azarts, viņš ir apguvis, ko jaunu, bet mantiņu svaidīšanas noteikti ir protests, manuprāt. Tā varētu būt? Ja jā, tad grūti iedomāties kāds. Varbūt protests uz mums pašiem par kādu lietu, kas mums mūsos nepatīk.
Skaidrs, ka mums jāsāk ar sevi, jo mazais jau mūsu lielais dzīves skolotājs. Es pieļauju, ka maiga iepliķēšana bērnam pa pirkstiem vai skaļā, pārliecinošā tonī pateikts aizrādījums nebūs pozitīvs audzināšanas veids. Katrā ziņā ar bērnu runājam daudz, bet tik un tā dara pretēji.
Trešā lieta. Kā jau vairums, arī mūsējais ir maktens bosiņš, kurš, ja kaut kas nenotiek pa viņa prātam, uzrīko kādu jauku histērijas scēnu. Vistrakāk, ka viņš opītē ārdās tā, ka ar galvu sit mums pa galvām. Prasās vilkt ķiveri, he he. Bet, ja nopietni, kāda būtu pozitīva pieeja histērijas brīdī, lai tā ātrāk rimtos? Katra ziņā es atbalstu viņa krenķus un ļauju izlādēties. Pārsteigt ar kaut ko viņu nevaru, ja tā ir sākusies, tad, liekas, ka par vēlu. Domāju, ka “kušināt” noteikti nevajadzētu. Bet, kad man iesit ar galvu pa galvu, nu tad man gan izlec dusmu velniņš.
Elvita Rudzāte atbild: Bērnam ar māti ir dabiska pieķeršanās, kā arī karmiska saistība no iepriekšējām dzīvēm. Ja iepriekšējā dzīvē abi gari ir bijuši ļoti tuvi, ļoti pieķērušies viens otram, tad šajā dzīvē šī pieķeršanās turpinās, iespējams mainītās lomās. Ja bērnam ir redzama pieķeršanās mācība, tas nozīmē, ka tā piemīt arī vecākiem, tāpēc iesaku vecākiem padomāt – kam viņi ir pieķērušies no laicīgās dzīves, piemēram, darbam, naudai, mantai, mājai, vecākiem, draugiem, dzīves vietai u.tml. Ja vecāki samazinās pieķeršanos, arī bērnā šī iezīme mazināsies.
Ja bērns dara pretēji kā vecāki māca, tas nozīmē, ka viņš vēlas piesaistīt vecāku uzmanību. Ja viņš darītu pareizi, tad vecāki viņam nepievērstos, bet darot pretēji, vecāki uzreiz sāk ar bērnu runāt. Bērnam ir bailes “mani nemīl”, kā arī egoisms – visu man. Tāpēc iesaku vecākiem padomāt kā notika bērna ieņemšana un kāds bija grūtniecības laiks, lūdzot piedošanu bērnam, ka vecāku nezināšanas un neprasmes dēļ, bērnā ir attīstījušās bailes “mani nemīl”.
Ja bērns taisa histērijas, kad kaut kas nenotiek viņam pa prātam, tas nozīmē, ka bērna raksturā ir liels egoisms, kas jau ir bijis iepriekšējo dzīvju laikā, jo bērns nāk iemiesojumā ar tādu raksturu ar kādu tas nomira iepriekšējā dzīvē. Ja bērnam ir liels egoisms, tas nozīmē, ka arī vecākiem ir liels egoisms, jo bērns izvēlas vecākus, lai mācītos no vecāku kļūdām. Vecākiem ir jādara viss, lai mazinātu savu egoismu, tad arī bērna egoisms mazināsies.
Egoisms mazinās, ja bērns ir spiests ar kādu rēķināties vai redz, ka citiem bērniem klājas grūtāk kā viņam. Piemēram, bērnus pozitīvi ietekmē iekļaujošā izglītība, kad bērns redz slimus bērnus, jo tas attīsta bērnos līdzjūtību un līdzcietību, mazinot egoismu.