Ņina jautā: Jā, skaisti jau uzrakstīts, ka nevajag staigāt ar nīgru seju, bet gan smaidīt un smaidīt. Pasakiet, lūdzu, kā smaidīt pēc traģēdijas ģimenē? Ja tu zaudē visdārgāko, kas tev ir? Vai ar greizu ģīmi? Nu kaut kāds ārprāts.
Elvita Rudzāte atbild: Es piekrītu Ņinai, ka pēc traģēdijas nav iespējams uzreiz būt priecīgai. Ir nepieciešams laiks, lai apsvērtu kas ir noticis, kāpēc tā notika, ko šī situācija man māca? Kādam ir vajadzīgs ilgs laiks, lai saņemtu atbildes uz šiem jautājumiem. Kad cilvēks ir saņēmis atbildes uz šiem jautājumiem, viņā iestājas miers, iekšēja laimes izjūta no gūtās dzīves gudrības un viņš sāk smaidīt.
Esmu sastapusies ar vairākām mātēm, kuras ir traģiski zaudējušas savu bērnu, bet izprotot kāpēc tā notika, kāda bija viņu neapgūtā mācību stunda, kas piesaistīja šo traģēdiju, viņas atgūst dzīves prieku un ir pateicīgas Dievam par šo grūto pārbaudījumu. Viņas nekad nevaino kādu citu sava bērna zaudēšanā. Viņas zina, ka pašas sev šo situāciju ir piesaistījušas.
Ja cilvēks pēc traģēdijas neko nevēlas saprast, vaino citus savā nelaimē, tad viņu sagaida grūta nākotne, jo cilvēks nevēlas garīgi attīstīties. Viņš staigā ar nīgru seju, jo jūtas netaisnīgi sodīts, un cilvēki sāk no viņa novērsties. Viņš savā nelaimē var palikt viens.
Viss, kas dzīvē notiek ir absolūti taisnīgi. Tāds ir Dievišķais likums. Ja ir notikusi traģēdija, arī tas bija taisnīgi. Visiem traģēdijā iesaistītajiem kaut kas caur šo notikumu ir jāmācās. Ja cilvēks sāk izprast dzīvi, tad viņš izprot arī traģēdiju un to sāk uztvert savādāk.
Tos, kurus ir piemeklējusi traģēdija, pēkšņa tuvinieka zaudēšana, ir jāsaprot, ka cilvēka dzīve nebeidzas brīdī, kad ir miris fiziskais ķermenis. Kad mirst fiziskais ķermenis, cilvēka Gars un Dvēsele atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz Smalko plānu, lai turpinātu apgūt dzīves gudrības pie augstāk attīstītiem Gariem un pēc tam atkal iemiesotos fiziskajā ķermenī, lai šīs apgūtās dzīves gudrības apgūtu arī praksē. To var izdarīt tikai uz Zemes. Tāpēc Zeme ir unikāla planēta, jo tā sniedz iespēju cilvēkam garīgi attīstīties.
Ja mēs zinām, ka mūsu tuviniekiem, kuri jau ir miruši, bet patiesībā turpina dzīvot Smalkajā plānā, tur klājas ļoti labi, tad kāpēc mums ir jāsēro? Patiesībā mēs sērojam par sevi, ka mums kaut kas ir atņemts, kas mums ir piederējis. Dievišķais likums māca, ka mums nekas nepieder, viss pieder Dievam. Varbūt tieši tāpēc mums dažkārt pēkšņi un negaidīti kaut ko dzīvē atņem – mantu, tuvinieku, darbu u.tml., lai mēs saprastu, ka mums nekas nepieder.
Ja tuvinieks ir smagi slims vai pēc nelaimes gadījuma kļuvis invalīds, kas rada milzīgas problēmas tuviniekiem, arī šajā gadījumā ir jāizprot visai ģimenei, ieskaitot cietušo, neizprastās dzīves mācību stundas.
Atgūt dzīves prieku var palīdzēt tikai dzīves izpratne jeb apzināts garīgās attīstības ceļš.
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties sevis dziedināšanas programmā “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti, reizi nedēļā, svētdienās, no 2024.g. no 27. oktobris – 8. decembris, plkst.19.00-21.00. Vislabākais palīgs cilvēkam ir cilvēks pats sev. Ikdienā strādājot ar Lasīt vairāk …