Naura komentārs: Liels, liels par atbildēm! Tās vienmēr patīkami lasīt.
Par pieķeršanos, kas nāk prātā, ir savs nekustamais īpašums, ko mēs gribētu. Šobrīd īrējam dzīvokli un vēl nespējam sakrāt priekš pirmās iemaksas. Skaidrs, ka Dievam pieder visas materiālās lietas un tās vien ir laicīgas vērtības. Bet kaut kā esam ieciklējušies, ka vajag savu patvērumu stabilitātei, lai nav jāskrien no viena dzīvokļa uz otra, kā arī pensijas vecumā ar potenciālo pensiju varētu nebūt gana, lai īrētu dzīvokli. Tā kā varu apgalvot, ka šai lietai esam pieķērušies.
Par bērna “bailes – mani nemīl” es piekrītu. Ieņemšanas brīdī vismaz sākumā es nebiju atbrīvots, padomāju “o… tagad sāksies lielā atbildība”. Kā arī grūtniecības brīdī bija pāris epizodes, kas mums radīja bažas.
Piemēram, sieva bija slimnīcā uz 1 dienu laikam 4.mēnesī, jo uz kustībām juta lielas sāpes vēdera lejasdaļā, šķiet, labajā pusē. Mums uzreiz baisās asociācijas – vēders un tajā ir mazais, uiii….
Atceros kā es mājās nervozēju un pie svecītes lūdzos, lai viss būtu kārtībā. Es tā nekad nebiju darījis. Nez vai tas nostrādāja, bet sieva iztika ar vienu sistēmas skalošanu. No tā laika viss beidzās.
Otrā lieta, kas bija kaut kad vēlāk, bija aizdomas par nobīdēm mazajam – Dauna sindroms. Man šī ziņa, protams, saskumdināja, bet iekšēji kaut kā neticēju. Sieva bija norūpējusies, bet ar laiku kaut kā automātiski ticējām, ka viss būs labi. Un, jā, bērniņš piedzima pavisam vesels. Tā kā mazais puncī sajuta, visticamāk, lielu baiļu devu no mūsu puses.
Par egoismu domāju, bet mums šī īpašība, manuprāt, nav raksturīga. Mums ļoti rūp apkārtējo viedoklis un nedomājām tikai par savu labumu. Vienīgi, kur saskatu, ir tas, ka mēs viņu jau esam iesaistījuši bērnudārzā.
Bērns līdz 3 gadiem gan jau labprātāk būtu ar mammu.
Elvita Rudzāte atbild: Naura komentārā manu uzmanību piesaistīja brīdis, kad bija aizdomas par Dauna sindromu. Vecāki ticēja, ka viss būs labi, nepieļaujot domu, ka bērns var piedzimt slims jeb ar īpašām vajadzībām. Ticība labajam ir ļoti svarīga, bet šajā gadījumā bērnam bija svarīgi dzirdēt no vecākiem vārdus: “Mēs tevi mīlēsim vienalga kāds tu piedzimsi.”
Bērnā zemapziņas līmenī ir saglabājusies pieredze, ka vecāki vēlas viņu redzēt tikai veselu, nepieļaujot domu, ka viņam varētu būt kādi trūkumi, kur nu vēl garīgi trūkumi. Tieši šajā laikā bērnā attīstījās bailes “mani nemīl”, kas tagad izpaužas protestā, lai pārbaudītu vecākus, vai tiešām viņi to mīlēs arī tad, ja bērnam būs kādi trūkumi. Tagad bērna trūkums ir sliktā uzvedība. un katru reizi, kad bērns ierauga dusmīgus vecākus, viņš izdara secinājumu, ka viņam bija taisnība, viņu tiešām nemīl.
Iesaku Naurim un viņa sievai ļoti lūgt piedošanu bērna garam, ka bija izvirzījuši prasības, ka bērnam jāpiedzimst veselam, nepieļaujot domu, ka viņu ģimenē varētu ienākt bērns ar īpašām vajadzībām. Egoisms ir ļoti viltīgs. Nauris pat nemanīja, ka egoisms piemīt arī viņam ar sievu. Par laimi tas patiešām nav ļoti liels, bet tā kā Nauris iet garīgās attīstības ceļu, tad svarīgi tam pievērst uzmanību un no tā atbrīvoties pavisam.