Kā smaidīt pēc traģēdijas ģimenē? – otrais turpinājums 03.02.2014

Kā smaidīt pēc traģēdijas ģimenē? – raksta sākums

Kā smaidīt pēc traģēdijas ģimenē? – turpinājums

Ņina jautā: Sajutu patīkamu siltumu, ka grib man palīdzēt. Taču, kā lai izšķiru lūgšanas nozīmi. Es gribu lūgt par visdārgākajiem. Gribu lūgt, lai mani grēki gan apzināti, gan neapzināti, lai manas kļūdas nekādi neskar manus mīļos. Lai gan te, gan smalkajā pasaulē, lai tiek atbrīvoti no grēkiem un kļūdām, lai visi ir tīri ka strautiņš, lai mans visdārgākais darbojas Dieva padusītē. Ar vistīrāko sirdi uzņemos visu atbildību,visus grēkus. Mana vienīgā vēlēšanās, ja vispār esmu cienīga lūgt, kā man izpelnīties atļauju nākotnē, tuvākā vai
tālākā, tikties ar savu mīļumiņu. Kas man jādara, jo pašai kā vienmēr prāta par maz?

Man Dievs devis visu, pat pastiepis plaukstu, taču vienmēr esmu pagriezusi muguru. Dievs, ja vari piedod  man. Esmu pelnījusi ciest, bet lūdzu, lūdzu palīdzi citiem. Dari laimīgus Smalkajā pasaulē, kādu laimi mēs uz šis Zemes pat nezinām.Es kā māmiņa sūtu savu svētību, savu mīlestību un savu sirdi.

Elvita Rudzāte atbild: Mūsu mīļie, kuri jau ir atstājuši savu fizisko ķermeni un devušies uz Smalko plānu, viņi vienmēr mums ir līdzās. Mēs varam nejust viņu klātbūtni, bet viņi, īpaši grūtos brīžos, sniedz savu atbalstu. Es to esmu jutusi no sava tēva, kurš ir Smalkajā plānā. Viņš ne tikai sniedza man atbalstu, bet sniedza atbalstu arī manam brālim, bet tā kā brālis nespēja viņu uztvert, tad viņš informāciju nodeva caur mani. Kad es tēvam lūdzu, lai viņš dod kādu zīmi, ka esmu viņu pareizi sapratusi, tad manam mobilā telefona ekrānam pēkšņi izmainījās krāsas. Kad brālim nodevu informāciju (es par viņa darījumiem neko nezināju), viņš bija ļoti pateicīgs, ka tēvs viņu paglābis no kļūdainas rīcības.

Domāju, ka Ņinas bērns ļoti vēlas doties uz Smalkā plāna augstākiem līmeņiem, ja tikai Ņina to beidzot saprastu un ļautu viņam iet. Viņš visu laiku ir bijis Ņinai līdzās, mierinājis viņu un žēlojis, bet Ņina to nezināja.

Mēs visi satiksim savu tuvinieku Garus tad, kad būsim apguvuši savas šīs dzīves mācību stundas, izpildījuši savu šīs dzīves misiju un Dievs aicinās mūs pie sevis. Tagad mums katram laiks ir dots dzīves gudrību apguvei un kalpošanai. Kā katrs mēs to darām, tā jau ir mūsu izvēle.

Dievs visu piedod, ja redz, ka cilvēks savas kļūdas ir sapratis un nožēlo. Ņina savas kļūdas ir sapratusi un tās nožēlo, bet Ņina negrib ticēt, ka Dievs viņai tās ir piedevis. Dievs nevēlas, lai mēs ciestu, Dievs visus mīl. Ciešanas mēs izvēlamies paši. Tāpēc Ņinai ir pienācis laiks pārstāt sevi mocīt un sākt jaunu dzīvi ar citu dzīves gudrību, palīdzot cilvēkiem, kuri līdzīgi Ņinai moka un soda sevi par savām kļūdām. Ja Ņina atgūs dzīvesprieku, tad arī viņa varēs ar savu pieredzi palīdzēt citiem nelaimē nonākušajiem.

Ņina raksta:  Klusām un vienatnē man ar godu jānes šis Krusts. Jau sen kā aizliedzu tuvoties kolēģiem un paziņām. Neesmu pelnījusi žēlastību.Vasarā uzlieku tumšas brilles, lai nav jāsveicinās. Mans ceļš ir kapiņi, bibliotēka un kluss stūrītis jūrmalā, protams, vasarā. Pametu darbiņu un iekāpu priekšlaicīgā pensijā. Izrādās, ka var viens nejusties viens. Kad biju guvusi daudz informācijas par Smalko pasauli, uzaicināju tikties ļoti kristīgu sievieti. Viņa mani noklausījās ar šausmām, piebilstot, ka tādas grāmatas lasīt ir grēks, jo tās nav   rakstījis Dievs, bet saucamie šarlatāni. Jutos smagi, likās ar tādām grūtībām uzcelta cerībiņa vienā rāvienā sāka brukt. Un, lai nesabruktu pavisam, nospriedu, ka vienatne būs visdrošākā. Elvita, paldies, ka man palīdzat. Es uzrakstīju lūgšanu Jaunavai Marijai. Ļoti, ļoti centīšos.