Andra jautā: Mēs ar vīru esam šķīrušies jau vairāk kā pus gadu, dzīvojam atsevišķi – katrs savā pilsētas galā, bet visu laiku uzturam
attiecības – zvanam viens otram, prasām padomu un uzturam arī intīmas attiecības, bet zinām to, ka jālaiž mums vienam otru vaļā.
Domāt par to ir viens, bet izdarīt to nespējam. Kādu laiku atpakaļ abi uzsākām citas attiecības – pat vairākas un neveiksmīgas, jo
visu laiku meklējām otrā tās īpašības, kuras mums pašiem bija pietrūkušas un, ja arī ko līdzīgu atradām, tad nebija tā, kas mūsos
jau bija – mēs meklējām pilnību. Tas ir smieklīgi, jo tādu nav. Un abi mēs to apzinājāmies. Katru satikto vīrieti es salīdzināju ar savu
bijušo vīru – tika uzskaitīti plusi, bet mīnusu vienmēr bija vairāk. Manam bijušajam vīram savukārt attiecības bija ilgstošākas, bet arī tās tika salīdzinātas un, līdz ar to, palika strupceļā, bet netika izbeigtas – telefona zvani un šad tad randiņi.
Šajā laikā abi mocījāmies ar greizsirdību, sirdssāpēm un morāli plosījām viens otru. Beidzot nācām pie slēdziena, ka vēlamies gūt
sirdsmieru un tas var notikt tikai mums esot atkal kopā. Viss jau būtu vienkārši, ja mēs spētu vienoties un to izdarīt, bet tā nav. Parādās
dažādi blakus vilinājumi – it kā nevainīgi, bet izvēršas par tādiem, kas sāpina otru un liek sameloties par pavisam muļķīgām lietām.
Kad ar to samierināmies un piedodam, līdzīgi gadās arī otram. Neapzināti, bet visu laiku turam rezerves variantus. Ja šīs situācijas
materializētu, tas izskatītos pēc kaislīga tango – viens sper soli pretī, savukārt otrs kāpjas atpakaļ, pierauj klāt un tūlīt arī
atgrūž. Plosāmies kā divi nenormālie. Viens otram gandējam veselību, atņemam sirdsmieru un nesaprotam, ko ar to iesākt. Nevaram ne normāli dzīvot, ne strādāt, ne arī pamest viens otru, jo jūtam, ka viens bez otra nevaram vispār. Viens no otra mēs saņemam tādu sajūtu buķeti, kādu nebijām saņēmuši visus kopdzīves gadus kopā dzīvojot – greizsirdība, kaisle, dusmas, sāpes, nožēla, histērijas un visu, ko cilvēks vien spēj sajust.
Kā mums šo situāciju risināt? Vai tas ir normāli? Kas mūs plosa? Bet varbūt esam pilnīgi psihopāti? Bet varbūt mums pašiem neapzināti tas bija vajadzīgs, lai gūtu mācību par to, ka attiecības ir jāizkopj, nevis jāuztver kā pašas par sevi saprotamas, kur galarezultāts ir rutīna un neapmierinātība ar sevi un citiem…
Elvita Rudzāte atbild: Starp Andru un viņas bijušo vīru ir liela karma. Domāju, ka abi viens otru ir sāpinājuši iepriekšējo dzīvju laikā un šajā dzīvē turpina to darīt, jo nav izpratuši neapgūtās mācību stundas.
Labā ziņa ir tā, ka Andra meklē palīdzību, kas vieš cerības, ka abi varētu sākt strādāt ar sevi, atbrīvojot stresu “bailes “mani nemīl””, kas ir visu drāmu pamatā. Lai atbrīvotu stresu “bailes “mani nemīl””, nepieciešams strādāt ar sevi, piedodot vecākiem un citiem līdzcilvēkiem, kuri ar savu neapzināto rīcību ir veicinājuši šā stresa attīstību. Vairāk lasīt šeit.
Abiem partneriem patīk dzīvot emocijās, tāpēc miera nav. Lai atbrīvotos no emocijām ir jāstrādā ar savu slikto, jāizprot neapgūtās mācību stundas, jāsāk izprast dzīve un jāapgūst dzīves gudrības. Iesaku lasīt Apskaidrošanas lūgsnu, kas varētu nomierināt abu partneru emocijas, tomēr ar to būs par maz, ja abi partneri nesāks iet apzinātu garīgās attīstības ceļu.
Ja Andra atvērs savu mīlestības avotu, atbrīvos savas bailes, ka viņu nemīl, sāks mācīties mīlēt bijušo vīru bez nosacījumiem, tad ir liela varbūtība, ka ģimene atjaunosies un būs laimīga.
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties sevis dziedināšanas programmā “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti, reizi nedēļā, svētdienās, no 2024.g. no 27. oktobris – 8. decembris, plkst.19.00-21.00. Vislabākais palīgs cilvēkam ir cilvēks pats sev. Ikdienā strādājot ar Lasīt vairāk …