Atriebība – vai tā patiešām ir salda? 20.05.2019
Atriebība ir otram slikta vēlēšana. Parasti tā rodas, ja cilvēks ir cietis no pāridarījuma viņa uztverē, jo tas kas vienam šķiet pāridarījums, patiesībā var nebūt pāridarījums. Tāpēc tā vairāk ir cietēja uztvere jeb attieksme pret notikumu.
Piemēram, darba devējs, lai uzlabotu darba kvalitāti, ievieš darbinieku rotācijas sistēmu. Tomēr ne visi darbinieki atbalsta šo sistēmu un jūtas apvainoti brīdī, kad viņi tiek aizrotēti uz citu amata vietu. No darba devēja puses skatoties, darba devējs nav vēlējis sliktu darbiniekam, tieši otrādi, ir vēlējies, lai darbinieks attīsta jaunas kompetences, kuras esošā amatā nav iespējams attīstīt, bet no darbinieka puses skatoties, darbinieks jūtas aizskarts, ka viņu ar varu piespiež darīt citu darbu. Šādā brīdī var darbiniekā rasties vēlme atriebties darba devējam, un darbinieks veic negatīvu rīcību attiecībā pret darba devēju.
Kas notiek tālāk? Darba devējs sastopas ar negatīvās rīcības sekām, tās noteikti viņā nerada pozitīvas jūtas, bet viņš pārvar negatīvo situāciju. Savukārt darbinieks, kas apzināti darba devējam ir vēlējis sliktu, sevī uzkrāj negatīvo enerģiju, kas sāk veselības postošo darbu. Jo indīgāka atriebība, jo spēcīgāka iedarbība uz veselību.
Kurš šajā situācijā ir uzvarētājs? Neviens. Kurš šajā situācijā ir vislielākais zaudētājs? Tas, kurš īstenoja atriebību, jo nav iespējams uzlabot veselību, kamēr tevī ir atriebīgas domas.
Tautā gan pastāv teiciens: “Atriebības saldā garša”. Iespējams, ka kāds patiešām izjūt prieku brīdī, kad atriebības bulta ir trāpījusi mērķī, bet šis prieks ir ļoti neveselīgs. Līdzībās runājot, cilvēkiem patīk ēst saldumus un daži izjūt pat baudu, bet mēs zinām, ka saldumi kaitē mūsu veselībai. Tieši tas pats notiek ar cilvēkiem, kas izbauda atriebības saldo garšu. Bieži šie cilvēki saslimst ar visļaunākajām slimībām, kur medicīna ir bezspēcīga, piemēram, ļaundabīgu audzēju jeb vēzi.
Visbīstamākais ir praktizēt atriebību domās. Diemžēl maz ir cilvēku, kas zina, ka prakse iznīcināt ienaidnieku domās, ir ļoti bīstama tam, kas šo praksi praktizē. Tas pats attiecas uz praksi, kad ienaidnieka bildei met ar sapuvušiem tomātiem, nažiem u.tml. Cilvēkam patiešām var palikt vieglāk pēc šādu prakšu veikšanas, bet patiesībā cilvēks ir vardarbīgs un Dieva acīs tā ir nepareiza rīcība par kuru ir jāuzņemas atbildība. Tāpēc šādu prakšu praktizēšana beidzas slikti tam, kas to ir īstenojis. Savukārt tam pret kuru šāda prakse ir īstenota, var nebūt nekādas sliktas sekas, ja šis cilvēks sirdī ir tīrs, jo visas negatīvās bultas neieduras, bet atsitas atpakaļ. Šis cilvēks var sajust uzbrukumu un īslaicīgi viņam var pat būt slikta pašsajūta, bet viņa tīrā sirds dzēš negatīvo enerģiju. Ja tomēr cilvēks cieš no negatīvās enerģijas, tad 10 reizes vairāk cietīs tas, kas viņam to raidījis. Tāpēc atriebības īstenošanā nav uzvarētāju. Visi ir zaudētāji.
No vēstures ir zināmi gadījumi, kur mēģināja uzbrukt Svētajam, bet nespēja tam neko izdarīt, jo Svēto aizsargāja Augstākie Spēki. Savukārt lielas ciešanas piemeklēja to, kas mēģināja uzbrukt Svētajam.
Diemžēl sabiedrība nezina, ka vardarbība nav tikai fiziska vai emocionāla aizskaršana. Visspēcīgākā vardarbība ir vardarbība domās, kas iznīcina pašu cilvēku un nodara lielu kaitējumu Visumam, jo visa negatīvā enerģija uzkrājas Visumā un sakoncentrējas kā melns mākonis virs Zemes. Vienīgais veids, kā šie melnie enerģētiskie mākoņi var izkliedēties, ir to izlāde, kas notiek dabas kataklizmu vai tehnokataklizmu vai karu veidā. Tāpēc nekad nebrīnieties par dabas kataklizmām, neviens cits kā cilvēki paši tās ir radījuši ar savām vardarbīgajām domām, vārdiem un rīcību, pie tam ņemiet vērā, ka nelaimes notiek tieši tur, kur negatīvā enerģija ir sakoncentrējusies visvairāk.
Lai cilvēkos nerastos vēlme atriebties, cilvēkiem ir jāizprot atriebības sekas, bet lai tās izprastu, ir jāapgūst Dievišķā zinātne. Diemžēl laicīgā zinātne par maz pēta negatīvās enerģijas iedarbības sekas. Tāpēc cilvēkiem nākas mācīties no savām ciešanām.
Lai atbrīvotos no ciešanām, nepieciešams piedot un lūgt piedošanu. Ja tev ir kāds nodarījis pāri, tad nelolo atriebības jūtas, bet piedod tam, kas nesaprot, ko viņš dara. Ja tu esi kādu sāpinājis, tad lūdz piedošanu un piedod sev savu kļūdu.
Piedošana ir vienīgā atbrīvojošā enerģija, tāpēc tikai tā spēj cilvēku atbrīvot no atriebīgām domām, vārdiem un rīcības. Brīvs un laimīgs cilvēks ir tāds, kas ir brīvs no negatīvām domām. Cilvēks, kas kaļ atriebības plānus, nekad nebūs brīvs un laimīgs. Jo spēcīgāks atriebības plāns, jo vairāk valgu ap cilvēku, kas cilvēkam nekad neļaus brīvi kustēties un izjust laimes izjūtu.
Kāda būs tava izvēle – atriebties vai piedot?
Autore: Elvita Rudzāte