No kurienes rodas neiecietība un nepacietība? 24.05.2019
Evija jautā: Lūdzu Jūs pasakiet, no kurienes rodas neiecietība un nepacietība? Kāpēc tik ļoti sevi ir jāpiespiež, lai
noturētu emocijas, kad situācijas kaut kas neapmierina vai rodas sajūta, ka to nevaru pieņemt!? Kāpēc tas ir tik spēcīgi un man neizdodas ar mieru pieņemt un neprotestēt pret visu, kas man netīk! Sākot jau no bērna raudāšanas, beidzot ar vīra kaitinošām iezīmēm, un visbeidzot nogurums pašai no savas sarežģītās uztveres!! Kur lai smeļas to
pieņemšanu un mieru, kamdēļ tas sliktais mēdz vinnēt to mieru, lēnību un apdomību! Es reizēm prātoju, ka jūtos dziļi sodīta par savu saasināto un jutīgo dzīves uztveri un nevaru no tā no sirds atbrīvoties! Lūdzu padalieties ar savu redzējumu!
Elvita Rudzāte atbild: Neiecietība un nepacietība ir dzīves mācības, kas ir jāapgūst daudzu mūžu laikā. Īpaši pacietības attīstībai ir nepieciešami ļoti daudz iemiesojumi. Tā ir īpašība, kuru nevar attīstīt vienas dzīves laikā.
Līdzībās runājot, bērns, kad sāk mācīties lasīt, vispirms viņš iepazīst burtus, pēc tam kopā liek zilbes, tad vārdus un tikai tad teikumus. Neviens negaida, lai bērns uzreiz iemācītos lasīt, bet mudina bērnu šo prasmi apgūt. Daži bērni iemācās lasīt ātrāk, daži lēnāk, tas ir saistīts ar dažādiem faktoriem. Cits piemērs, skolā no pirmās līdz 12 klasei māca matemātiku, bet uzdevumu sarežģītības pakāpe katrā klasē atšķiras – no vienkāršākā uz sarežģītāko.
Katram apziņas līmenim atbilst noteiktu negatīvo īpašību izpratne un pozitīvu īpašību praktizēšana. Jo zemāks apziņas līmenis, jo vairāk jāapgūst jeb jāstrādā ar sevi. Jo augstāks apziņas līmenis, jo mazāk jāstrādā ar sevi, bet vairāk ir jādalās un jāpalīdz citiem.
Tas ir labi, ka Evija ir konstatējusi savas neapgūtās mācības, kas līdzībās runājot nozīmē, ka viņa pazīst burtus. Tālāk viņai jāmācās burtus salikt kopā zilbēs un vārdos, tikai tad viņa varēs izveidot teikumus. Visam ir vajadzīgs laiks.
Pats svarīgākais ir sevi nesodīt par savu neprasmi, bet turpināt ikdienas situācijās būt pacietīgai un iecietīgai. Piedot sev, ja atkal neizdodas, bet turpināt būt pacietīgai un iecietīgai. Jo vairāk viņa koncentrēsies uz šo prasmju attīstību, jo ātrāk tās attīstīsies, jo Dievs redz kādas mācības mēs apgūstam un dod mums iespēju tās attīstīt caur ikdienas situācijām. Tāpēc kādā brīdī var būt sajūta, ka sarežģīto situāciju ir par daudz, bet patiesībā tas nozīmē, ka esi gatavs mācīties. Nevajag bēgt no sarežģītām dzīves situācijām un bēdāties, ja to ir tik daudz, jo nevienam neuzliek lielāku smagumu nest nekā tas var panest. Toties tad, kad vezums ir aiznests, ir piepildījuma izjūta, kas dzēš visas sliktās atmiņas par grūto ceļa posmu. Līdzībās runājot, dzemdību process parasti māmiņām ir sāpīgs, tomēr pēc laika viņas to aizmirst un priecājas, ka Dievs dāvāja bērniņu.