Anna jautā: Ļoti nepatīkama tēma. Biju vakar pie mammas ciemos- viņa grib iemidzināt suni. Sunim ir 15 gadi un viņa ir veca, čurājas, slikti ēd, kādus trīs gadus pati sēž uz zālēm. Veselības problēmas vismaz 3 gadi. It kā mamma saka, ka visticamāk, ka ir kāds audzējs, bet to 100% neviens nezina. Katru mēnesi katru dienu dzer zāles, protams, vecākiem grūti ar viņu-jo viņa apčurājas un nokakājas, slikti redz un slikti dzird. Nevar nekur izbraukt uz pāris dienām, un uz ilgu laiku- jādomā, ka mājās suns, kuram jādod zāles un kura var piečurāties. Dažreiz redzēju,
ka vecāki bija nikni par to uz viņu. Vakar atnākot pie mammas viņa man teica, lai es eju atvadīties ar suni, jo pēc trim dienām viņu iemidzinās. Mammai pašai mitras acis to sakot, bet viņu nevar pārliecināt- viņa domā, ka izdarīs kaut ko labu (iepriekš bija kaķis, kuru arī iemidzināja), jo it kā gan suns mocās, gan viņi.
Man ļoti lielas skumjas un satraukums. Es nedomāju, ka kāds var lemt cik šim sunim dzīvot. Es sapratu, ka ilgi
nedzīvos, bet manuprāt tas ļoti nepareizi. Protams, es atvadījos, pateicu sunim paldies, ka bija mana dzīvē, un atvainojos par to, ka nevaru neko mainīt. Mans vīrs mēğināja mammu atrunāt, bet viņa jau to izlēma un viss. Mans vīrs teica, ka ja sunim būtu vārds, tad droši vien suns izvēlētos dzīvi. Šajā nedēļā abiem maniem bērniem dzimšanas dienas, es jau gatavojos dzemdībām (bija tāds labs noskaņojums, ka viss dzīvē ir labi-tūlīt nāks bērniņš pasaulē. Kāpēc to jādara tieši tagad- bērniem uz dzimšanas dienu,un man uz dzemdībām?
Pirms otrām dzemdībām bija stress un tāpēc dzemdības bija grūtas (pat bija jātaisa neliela operācija pēc dzemdībām un ārsts teica, ka tas viss no stresa) tagad sanāk, ka jau otro dienu raudu “zinot ka ceturtdien suni iemidzinās” . Eju gulēt un pamostos ar mitrām acīm. Kā es sev varu palīdzēt nestresot, varbūt tas ir egoistiski no
manas puses, jo kad cilvēks aiziet citā pasaulē mēs sērojam un domājam tikai par savam jūtām, ka mums ir slikti bez tā cilvēka. Suns ir ģimenes loceklis, viņu nedrīkst iemidzināt. Man ir slikts garastāvoklis, es raudāju, man ļoti
žēl ka suns ir vecs un apnicis. Mēģinu sevi mierināt varbūt suns ar tādu variantu noņem mūsējo slikto karmu, īpaši varbūt paņēma uz sevi kaut ko sliktu, lai piedzimtu jaunais ģimenes loceklis. Bet man ļoti ļoti lielas skumjas un
stress un es zinu, ka es tagad nedrīkstu stresot, bet neko nevaru izdarīt ar sevi.
P.s. suni paņemt mājas nevaru, jo dzīvojam visi vienā istabā -es vīrs un divi bērni un vecs kaķis, kuram arī tagad vajadzīga ārstēšana, un veselības problēmas, kaķis dzīvo 11 gadus.
Elvita Rudzāte atbild: Annai ir jāmācās pieņemt dzīves situācijas, kuras viņa nevar ietekmēt. Stresu cilvēks rada pats ar savu attieksmi pret notiekošo. Anna pati sev rada stresu, nevis mamma viņai ar savu izvēli rada stresu.
Arī es dotu iespēju sunim dzīvot un rūpētos par viņu līdz Dievs to ņemtu pie Sevis, bet tanī pašā laikā es nevaru rūpēties par visiem suņiem, kuri dzīvo patversmēs un tiek iemidzināti tikai tāpēc, ka nevienam nav vajadzīgi. Dzīvē ir ļoti daudz bēdīgu brīžu, bet mums ir jāmācās līdzsvaroti pret tiem attiekties. Tieši to Anna nav iemācījusies.
Lai līdzsvaroti attiektos pret negatīvām situācijām, ir jāpaskatās uz situāciju no pozitīvās puses. Katrā situācijā ir savs labais un sliktais. Slimā suņa situācijā pozitīvais ir tas, ka sunim tiks pārtrauktas ciešanas un dota iespēja reinkarnēties veselā ķermenī. Vai viņš nākamā dzīvē atkal būs suns, to es nezinu, bet viņš noteikti turpinās evolūciju.
Iesaku Annai domāt par pozitīvo, kas notiks ar suni pēc iemidzināšanas, un lūgt piedošanu savam ķermenim un mazajam bērniņam, kam drīz jādzimst, ka ar saviem stresiem esi tiem nodarījusi pāri, kā arī piedot pašai sev savu neprasmi līdzsvaroti raudzīties uz ikvienu situāciju.