Vai veicot eitanāziju vetārsti un ārsti uzņemas uz sevis karmu? 19.06.2019

Lasītāja jautā: Tagad ir radies jautājums saistībā ar mācībām. Mani vilina veterinārmedicīna. Taču es zinu, ka
nespētu iemidzināt dzīvnieku. Vai šādā gadījumā vetārsts un vispār ārsti uzņem uz sevis karmu?

Elvita Rudzāte atbild: Karmas likums ir ļoti sarežģīts ar daudz niansēm, kuras visas man nav zināmas. Vetārsta darbā ir ļoti dažādas situācijas. Ir situācijas, kad dzīvnieku iemidzina, lai viņš neciestu no milzīgām sāpēm, t.i., atbrīvo viņu no ciešanām. Bet dažkārt dzīvnieku iemidzina, jo tā saimnieki vairs nevēlas par to rūpēties. Karmu vetārsts uzņemas abos gadījumos, bet pirmajā gadījumā tā var būt labā karma, jo vetārsts sniedz palīdzību ciešanās. Otrajā gadījumā tā var būt sliktā karma, jo vetārsts atbalsta dzīvnieka saimniekus neuzņemties atbildību.

Atteikties no aicinājuma apgūt profesiju, kura sirdij tuva tikai tāpēc, ka profesijā ir kāda ēnas puse, nebūtu pareizi. Līdzībās runājot, piemēram, ginekologu profesija, kura daudzām ģimenēm sniedz palīdzību bērniņa ieņemšanā un piedzimšanā, ir arī sava ēnas puse – aborti. Tomēr ne visi ginekologi veic abortus, jo apzinās, ka tas ir noziegums, izņemot gadījumus, kad ir jāglābj mātes dzīvība. Katrs ginekologs pats izdara izvēli kā strādāt.

Tas pats attiecas uz vetārstiem. Viņi paši sev nosaka vērtības un viņiem ir tiesības atteikties iemidzināt dzīvnieku, ja viņi redz, ka šāds lēmums ir nepamatots.

Eitanāzija cilvēkam no ārstu puses ir tajā gadījuma, ja viņi cilvēkam ielaiž zāles, lai tas nomirtu un neciestu. Šādā gadījumā ārsti ir bendes, kas izpilda kāda cilvēka pavēli, uzņemoties uz sevis sliktu karmu. Savukārt gadījumā, ja cilvēks dzīvo tikai pateicoties mākslīgai elpināšanai, un nav nekādu cerību, ka cilvēks varētu sākt elpot pats, tad cilvēka dzīvības turēšana pie mākslīgiem aparātiem patiesībā ir kaitniecība cilvēka smalkajam ķermenim. Jo ilgāk cilvēka dzīvība tiek uzturēta ar aparātu palīdzību, jo vairāk sabrūk viņa smalkais ķermenis un tālākā pārmiesošanās jau būs ar problēmām. Tāpēc šādā gadījumā būtu pareizāk cilvēkam ļaut aiziet dabiskā nāvē nekā turēt mākslīgi to pie dzīvības. Ārstu uzdevums šādā situācijā būtu izskaidrot slimnieka tuviniekiem mākslīgas dzīvības turēšanas kaitniecību. Ja ārsti to nedara, atstājot visu atbildību slimnieku tuvinieku rokās, tad viņi uzņemas uz sevis sliktu karmu. Ja viņi izskaidro situāciju, bet tuvinieki izlemj saglabāt mākslīgo dzīvību, tad karmu uzņemas tuvinieki.

Eitanāzija dzīvniekam, lai to atbrīvotu no ciešanām ir pieļaujama tāpēc, ka dzīvniekam nav dots saprāts, lai viņš caur ciešanām augtu garā. Savukārt cilvēkam ir dots saprāts, tāpēc eitanāzija cilvēkam nav atbalstāma, jo ciešanu laikā cilvēkam ir dota iespēja augt garā. Diemžēl cilvēki sāk domāt tikai tad, kad piedzīvo ciešanas. Kamēr viņiem viss ir labi, viņi domā, ka tā būs vienmēr un turpina pārkāpt Dievišķos likumus un aizmirst par Dievu. Tiklīdz viņi piedzīvo ciešanas, tā viņi atceras par Dievu un sāk mainīt savu attieksmi pret dzīvi. Tāpēc ciešanu piedzīvošana ir vajadzīga cilvēka garīgajai izaugsmei. Savukārt cilvēki, kas apzināti iet garīgās attīstības ceļu, piedzīvojot grūtības, tās neuztver kā ciešanas, bet gan kā iespēju augt garā. Tā ir vispareizākā attieksme pret dzīvi – pieņemt dzīves grūtības un no tām mācīties.