Daiga jautā: Pirms pusgada biju pieņemta jaunā darbā uz noteiktu laiku. Šajā laikā darbiniecei, kuras vietā biju pieņemta, bija jāatgriežas. Protams, uztraucos, kas ar mani būs. Kad tuvojās darbinieces atgriešanās laiks, man pateica, ka tiekot domāts par mani. Pa šo starpu man pat bija atrasts jauns darbs, uz kuru es ietu, ja nepaturētu šajā. Kad nu jau pavisam tuvu bija darbinieces atgriešanās laiks, man pateica, ka es varot palikt, jo vienai citai kolēģei no mūsu nodaļas ir piedāvāts darbiņš citā nodaļā. Es pajautāju, vai tas šai kolēģei ir labi un sapratu, ka, jā, ka viņai tas ir pakāpiens augstāk un arī iespēju viņai būs vairāk. Pēc tam gan piegāju pie šīs kolēģes apvaicāties, vai tiešām viss ir
labi. Viņa izplūda asarās. Tā arī mēs neizrunājāmies. Es biju apjukusi un otrreiz sarunu vairs nespēju uzsākt.
Lai vai kā, šobrīd es turpinu ierasto darbiņu, bet šī kolēģe ir pārgājusi uz citu nodaļu. Viņa bieži ir mūsu nodaļā, zinu, ka viņa ir apvainojusies uz manis par visu, nesveicinās, pat virsū neskatās. Vienu brīdi arī es saspītējos, ja nevar sasveicināties – es arī to nedarīšu. Bet es tā nevaru. Man sāp, jūtos vainīga. Ja es būtu zinājusi, ka tā viss izvērtīsies, es būtu uzreiz aizgājusi uz citu darbiņu. Nebiju lūgusi sevi paturēt. Nespēju saprast šo situāciju, dēļ kuras jau divas
reizes saslimu ar plaušām un kakla sāpēm. Nezinu kā risināt šo situāciju un nesaprotu, kā negribot tajā nonācu.
Elvita Rudzāte atbild: Daigas kolēģe, kura tika pārcelta uz citu nodaļu, bija ļoti pieķērusies savam darbam un videi, tāpēc tik emocionāli reaģēja uz pārmaiņām. Darba devējs ir tikai instruments Dieva rokās un šī situācija bija nepieciešama visiem, kas tajā bija iesaistīti. Dzīvē nekas nenotiek bez Dieva atļaujas.
Daigas neapgūtā mācība ir vainas izjūta, jo viņa jūtas vainīga pat tad, kad nav vainīga, kā arī neprasme negatīvajā redzēt pozitīvo. Vainas izjūta rada problēmas ar plaušām. Savukārt nespēja ar kolēģi izrunāties rada Daigā stresu kakla rajonā, radot kaklā sāpes. Daigai ir iespēja mācīties runāt par jautājumiem, kuri ir nepatīkami, kas arī veicinās Daigas attīstību.
Pozitīvais šajā situācijā ir tas, ka viņas kolēģe ir spiesta pieņemt pārmaiņas un tādējādi attīstīties. Visiem ir jāpriecājas, ka neviens netika atlaists un visiem atradās darbs. Tiklīdz Daiga spēs izrunāties ar kolēģi, tā abas sapratīs dzīves patiesību – viss, kas notiek, notiek tikai uz labu.