Kāpēc nedrīkst zagt? 26.06.2019

Visās reliģijās un mācībās ir norādīts, ka nedrīkst zagt jeb iekārot cita mantu. Arī neticīgi cilvēki zina, ka zagt nav pareizi, bet neviens tā īsti nesaprot, kāpēc nedrīkst zagt?

Viens no iemesliem ir sāpju vai nepatīkamu izjūtu radīšana tam, kas cietis no zagļa rokas. Ja tu kādam nodari sāpes vai nepatīkamas izjūtas, tad arī tev kāds nodarīs sāpes vai nepatīkamas izjūtas. Jeb citiem vārdiem sakot, ja tu esi kaut ko nozadzis, tad arī tevi kāds apzags, pie tam tevi var apzagt tā, ka tev nekas vairs nepaliek pāri vai apzagt brīdī, kad esi vājš un nespēcīgs, lai atkal atgūtu zaudēto.

Sabiedrībā mēs esam dzirdējuši daudz piemērus, kur kāds ar viltu ir izkrāpis īpašumus, apzadzis vecu cilvēku utt. Tās ir sekas agrāk pieļautām kļūdām, tikai rets ir cilvēks, kas redz un izprot cēloņu un seku likumsakarību īpaši, ja cēlonis ir radies jau kādā no iepriekšējām dzīvēm.

Padomju Savienības laikā zagšana bija dzīves norma. Daudzi ņēma lietas no savas darba vietas un to neuzskatīja par nepareizu rīcību, jo tā darīja liela daļa tā laika sabiedrības, uzskatot, viss, kas pieder valstij, pieder arī man. Tāpat mūsdienās lielie zagļi apzog valsti, nemaksājot vai izkrāpjot nodokļus. Viņi uzskata, ka valsti drīkst apzagt, jo nezina, kādas sekas būs šādai rīcībai pat ja viņus zādzībā nepieķers.

Mūsdienās attīstoties tehnoloģijām, attīstās virtuālā vidē veiktas zādzības. Piemēram, neviena banka nav pasargāta no kiberuzbrukumiem, kuru rezultātā banka var zaudēt lielas naudas summas. Pat, ja zaglis domā, ka pateicoties zināšanām, viņam ir izdevies kādu apkrāpt, tad priekiem nav pamata, jo krāpniecībā gūtais laupījums šajā vai nākamajās dzīvēs būs jāatgriež. Tāpēc nav ieteicams izmantot likumdošanas dotās iespējas, lai ļaunprātīgi atbrīvotos no parāda, nokārtojot maksātnespēju. Pareizāk ir maksāt parādu kaut līdz mūža beigām, bet neatstāt savā aurā parādu, jo tas būs kaut kad jāatdod.

Tikpat būtiski ir apzināties, ka katrai lietai ir sava enerģētika. Ja tu paņem savā īpašumā citam piederošu lietu bez īpašnieka atļaujas, tad tu uz sevis uzņemies lietas īpašnieka slikto enerģiju jeb slikto karmu. Piemēram, Indijā pie svētvietām ir jāatstāj apavi ārpusē. To bieži izmanto zagļi, kas bieži apzog ārvalstniekus, kas ir ieradušies ekskursijā uz svētvietām, nozogot apavus ārzemniekiem. Tanī pašā laikā Avatārs Šri Satja Sai Baba visiem saviem sekotājiem mācīja, lai tie neskumst par nozagtām kurpēm un citām lietām, jo zaglis ir ne tikai paņēmis tavu lietu, bet arī daļu no tavas sliktās karmas, par ko ir jāpriecājas. Tāpēc nekad nevajag skumt, ja tev nozog kādu lietu, bet pateikties zaglim, ka viņš atbrīvojis tevi no lielākām ciešanām.

Savukārt, ja tiek nozagts cilvēks, tā jau ir ļoti liela kļūda, jo zaglis uzņemas uz sevis ļoti lielu negatīvu enerģiju, kas agrāk vai vēlāk būs jāatstrādā. Tomēr raugoties no cietēja puses, šādas situācijas liecina par smagu karmu, kuru pienācis laiks atstrādāt vai lielu dzīves eksāmenu. Tam, kas šajā situācijā dzēš smago karmu caur ciešanām, tiek dota iespēja sākt jaunu dzīvi, ejot sevis un dzīves izzināšanas ceļu jeb atgriešanās Ceļu pie Dieva. Savukārt cilvēkam, kas iet garīgās attīstības ceļu, šāda situācija pārbauda to, ko viņš līdz šim ir iemācījies un kā spēj tikt galā ar smago pārbaudījumu.

Cilvēka nozagšana ir vardarbība pret cilvēku un tāpēc šāda rīcība, protams, nav attaisnojums varmākam  un viņam par varmācību ir jāsaņem sods, bet diemžēl, lai cilvēki dzēstu savu slikto karmu vai nokārtotu dzīves eksāmenu, varmākam ir jāizdara sliktais darbs, jo citādi nav iespējams dzēst slikto karmu vai augt garā. Kādam ir jābūt sliktajam, lai mēs pārējie kļūtu labāki, jo mācāmies mēs tikai caur praksi. Teorētiskajām zināšanām nav vērtības, ja tās netiek pielietotas praksē jeb citiem vārdiem sakot, gudrs cilvēks ir tāds, kas zināšanas pielieto praksē.

Galvenais, kas cilvēkiem ir jāiemācās, ka patiesībā viņiem nekas nepieder, jo viss pieder Dievam un arī zaglis nevar nozagt, ja Dievs šai rīcībai nav devis atļauju. Kāpēc Dievs dažkārt dod atļauju sliktai rīcībai? Tāpēc, lai cilvēki caur ciešanām mācītos. Tikai cilvēks, kas ir kaut ko zaudējis, sāk domāt, kāpēc ar viņu tā notika. Ātrāk viņš nedomā un turpina pieļaut kļūdas, piemēram, visu savu dzīvi velta naudas pelnīšanai, ģimeni atstājot novārtā. Tad nāk zaglis, kas visu atņem, lai parādītu cilvēkam, cik aplamas ir bijušas viņa vērtības un ka nekad nav par vēlu mainīties, ja tikai ir vēlēšanās.

Autore: Elvita Rudzāte