Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

IEMĪĻOTAIS ILARIONS 28.06.2019

 

Ilarions ir Piektā stara Valdonis – Patiesības stars, Dziedināšanas un Dievišķo zināšanu stars.

Viņš ir Patiesības Tempļa Hierarhs ēteriskajā plānā virs Krētas salas (Grieķija).

Vienā no saviem iepriekšējiem iemiesojumiem Ilarions bija augstākais priesteris Patiesības Templī Atlantīdā…

Īsi pirms kontinenta appludināšanas viņš pārnesa Patiesības liesmu kopā ar šī Tempļa materiālās kultūras priekšmetiem. Patiesības Fokuss, ko viņš iedibināja, kļuva par fokusa punktu Delfu Orākuliem – Patiesības sūtņiem, kas kalpoja Atēnas Pallādas vadībā daudzu gadu simtu laikā, līdz kamēr melnie priesteri iekļuva Delfu ordenī un izkropļoja tālāk nododamo Patiesību. Tad Brālība atteicās no šādas kalpošanas esošajai cilvēcei, jo ļaudis nebija spējīgi atšķirt Patiesību no maldiem.

Vēlāk Ilarions iemiesojās kā Zauls no Tarsas, kļūdams par apustuli Pāvilu. Pāvils bija Kilikijas (ostas pilsēta Tarsa) pilsonis, mācīts jūds, izglītojies Jeruzalemē “pie Gamaliēla kājām”, kurš bija farizejs un likumu pārzinis sinedrionā.

Labi zinot mācības un tās adeptu ceļus, Pāvila dvēsele bija savrup no ārējās mentalitātes, taču tā nebija sveša Vārda apgarota. Kaut arī Zaula saprāts bija aizspriedumu pilns pret Kristu (audzināšanas un apkārtnes faktoru ietekmē, kas nevar bezgalīgi pretoties dvēseles centieniem, ja vien viņa nedos savu piekrišanu uz to), apustuļa Pāvila tēls, viņa ugunīgais liktenis jau bija iegravēts viņa garā.

Lai arī kāds Pāvils bija ārēji, iekšēji viņa dvēsele bija gatava! Viņa Gars sagatavoja viņu, un pats gatavojās, uzcītīgi mācoties tai un nākamajās dzīvēs. Mēs zinām, ka Valdonis Jēzus nostājās svētā Pāvila priekšā ceļā uz Damasku. “Gaisma – no debesīm mirdzoša, par sauli spilgtāka atstaroja mani”, – viņš aprakstīja to Agrippam. Un izdzirdēja viņš Valdoņa balsi, kas viņam teica: “Zaul, Zaul! ko tu Mani vajā?… tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” [1].

Tā Valdonis Ilarions tajā mūžā atsauca mums atmiņā, kad satikās ar Kristu:

“Mēs viņu saucām par Jēzu Kristu. Mēs bijām viņa aicināti tāpat, kā šodien aicināti esat jūs. Es atceros, kā viņš atnāca pie manis, pilnvarojot ar savu Vārdu. Tomēr vispirms viņš pazemoja mani ceļā uz Damasku, ko es ļoti gaidīju, lai noliektos manis paša Kristus liesmas priekšā, ko viņš atklāja man, dodot arī atslēgu meditācijai uz liesmu, lai es varētu iet pa viņa pēdām, kalpojot uz Piektā stara – zinātnes un dziedniecības, apustuļu darbības un Vārda sludināšanas stara.

Es bieži jutos, ka man būtu Herkulesa rokas, kājas un sirds, kad cīnījos ar lejupejošām spirālēm uz Zemes, ar ateismu, agnosticismu, intelektuālu lepnību un niknumu pret praviešiem un Svēto no Dieva, pavisam nesen atnākušo pie mums. Un tomēr es atcerējos, ka reiz es pats biju starp viņiem. Kādreiz man pašam pārmērīgi piemītošā lepnība un tīšuprāt pretī nostāšanās Dieva gribai vienmēr degs manā atmiņā kā atgādinājums par mūsu bezpalīdzību, kad esam Dieva instrumenti. Taču lielā pilnvaru piešķiršana caur Vārdu atnāk aicinājums brīdī, mīļotie, – ne brīdī, kad skan sauciens, bet aicinājuma mirklī, kad dvēsele dod atbildi, balstoties uz kaut ko, kas nāk dziļi no iekšienes. Tā ir straume, tā ir pašatdeve, tā ir atteikšanās, kad bija kā teikts: “Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.”

Mana dvēsele pazina Viņu iepriekš un atdzima mana ārējā prāta atmiņā par iekšējo solījumu. Ne pirmo reizi es redzēju Kungu Kristu. Es sastapu viņus agrāk, pirms atnācu [šajā] iemiesojuma, un tomēr man bija jāizlaužas cauri lepnībai un karmai (uz Piektā stara), kas radīta ar ilgstošu apmācību, ar lielu erudīciju, sabiedrisku un intelektuālu pārākumu, ko es jutu pret agrīnajiem kristiešiem. Tātad manis paša karmas dēļ es pretojos aicinājumam.”

Gaisma, kas izstaroja uz Pāvilu, bija apžilbinoša un attīroša. Gaisma bija kā pārmetums viņa cilvēciskai apziņai, kas īstos Dieva kalpotājus pakļāva vajāšanām. Viņam bija jāiztīra viņa acis, lai viņš spētu saskatīt Dieva Dēlu. Tā bija pārvēršanās gaisma, kas piespieda viņu mainīties pašās saknēs un stāties uz personīgas sadarbības ceļa ar Valdoni Jēzu Kristu.

Pēc notikušā gadījuma Pāvils uz kādu laiku aizgāja uz Arābijas tuksnesi. Vēstulē Galatiešiem (1:16 – 18) viņš rakstīja:

“… tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm, un negāju uz Jeruzalemi… Tad, trīs gadus vēlāk, es aizgāju uz Jeruzalemi…”

Komentētāji [Rakstos] bieži prātoja, ko Pāvils darīja, būdams tuksnesī. Ilarions paskaidroja, ka Jēzus ņēma viņu “kopā ar citiem svētmītnē, kas novietota virs Svētās Zemes, un [mītnē] virs Arābijas. Es biju tur un mācījos pie viņa. Manas uzturēšanās mērķis tuksnesī bija meditācijas ar Viņu, kad mani ņēma savos smalkajos ķermeņos debesu mītnē, lai saņemtu pamācības no sirds uz sirdi.”

Kālab bija pievērsts Zauls tarsietis? Neapšaubāmi, Valdonim Jēzum, personīgi apmācot Pāvilu, kura Kristum veltītie pārdzīvojumi un raksti ieņem nozīmīgu vietu Jaunajā Derībā, bija kāds sevišķs mērķis. Lieta tāda, ka Pāvilam bija paredzēts uzcelt kristiešu baznīcu uz klints, kur personīgā pieredzē sastapās ar Kungu – pievērst pagānus, viņu valdītājus, Gaisma bērnus īstajai ticībai, un savus sprediķus un vēstules, kas trīsdesmit gadu laikā izplatījušās pa visu Mazāziju un Vidusjūras zemēm, nonest līdz cilvēku izpratnei par Personību un Kristus Klātbūtni kā dzīvo Glābēju.

Taču Pāvila misija ar to nebeidzās; tas, kas viņam bija priekšā, bija jādzimst no savas pieredzes un augšupceltā Kristus pieredzes, kas strādāja kopā ar viņu visa mūža laikā un veltīja kalpošanai Kungam. Tieši viņu savstarpējās attiecības visā to pilnībā ļauj apjaust saites, kas saista Dievišķo Valdoni un augšup necelto čhēlu, bet šīs debesu un Zemes savienošanās dēļ dzimst kā supernova zvaigzne – aicina mūs izpildīt augstāko uzdevumu caur ES ESMU TAS, KAS ES ESMU.

Tiešās un aizkustinošās savstarpējās Pāvila attiecības ar savu Kungu demonstrē to sirsnīgo draudzību un personīgo ceļa uzticēšanos, kas pēc Jēzus Žēlastības gaida katru no mums, ja vien mēs ļausimies pilnībā pieņemt pievēršanos (kas nozīmē “mainīties, pārvērsties, no jauna dzimt Kristū”) un pakļauties Visuma Kristum dzīvē, nāvē un mūžībā.

Nākamajam čhēla, kas cītīgi gatavojas aicinājumam būt par skolnieku, ir jāatceras Jēzus vārdi: ” Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis… ” [2]

Tas nozīmē: tikmēr, kamēr čhēla nav gatavs, tieši Guru, bet ne viņš lemj, vai ir vērts dibināt savstarpējas attiecības ar viņu. Bet, kad čhēla ir gatavs, pat, ja viņš to neapzinās ar savu ārējo prātu, viņa sastapšanās ar Guru kļūst neizbēgama. Tieši tā ir noticis ar Zaulu no Tarsas. Visas viņa entuziasma pārpilnās būtnes dēļ Pāvils izpildīja Kunga misiju, kristietība saglabāta līdz mūsu laikam formā, kurā Kristus sekotāji bija to sagatavojuši, lai atgūtu zaudētos gadus, zaudētās Mācības un zaudēto Vārdu, kas tagad mums atgriežas.

Pāvils, Jēzus Kristus mantijā tērpts, ar savu paraugu (varbūt, pat vairāk nekā ar vārdiem) aizsteidzies priekšā un paredzējis Jāņa mūžīgā Evaņģēlija jaunu debesu un jaunas zemes redzējumu.

Ilarionā (290. – 372. g. m. ē.) atgriezās Pāvila dvēsele savā pēdējā iemiesojumā izpildīt likumu, lai nolīdzsvarotu karmu, ko viņš radīja, pakļaudams kristiešus vajāšanai un nolemjot viņus nāvei.

Tā kā tajā dzīvē apustulis Pāvils izteica piekrišanu, ka Svēto Stefanu (pirmo kristieti mocekli) ļaudis apmētājuši ar akmeņiem un cietsirdīgi vajājuši un nogalinājuši kristieti, tāpēc viņš nesavienojās ar Mūžīgo Gaismu [*] tajā dzīvē. Ja vienā iemiesojumā kādam atņem dzīvību, tad bieži vajag atkārtoti iemiesoties, lai nolīdzsvarotu šo karmu.

Dievišķais Valdonis Ilarions paskaidroja, kāpēc viņam vajadzēja no jauna iemiesoties, pirms viņš savienojās ar Mūžīgo Gaismu:

“Atcerieties, ka mēs, Kristus apustuļi, bijām pakļauti Likuma dispensācijai, kas prasa simtprocentīgu karmas nolīdzsvarošanu, pirms dvēsele var savienoties ar Mūžīgo Gaismu. [3]

Tāpēc man, esot iemiesotam apustulī Pāvilā un pēc tam Svētajā Ilarionā, bija jāizpērk visi tie grēki, ko izdarīju līdz mana Kunga pieņemšanai.”

Būdams paklausīgs savam Kungam un aiz mīlestības pret viņa bērniem, viņš vēlreiz pieņēma savu mantiju, lai mācītu sludināt un dziedināt. Dieva žēlastības un Viņa aizstāvības dēļ viņš izpirka visus savus karmiskos parādus un vēl vairāk – aplaimoja daudzus cilvēku tūkstošus – viņā un caur viņu darbojās Kungs.

Jēzus, padarījis Pāvilu par savu apustuli, atbalstīja viņa pēdējā – Svētā Ilariona iemiesojuma laikā, dibinot mūku darbību Palestīnā.

Tikai pēc divdesmit gadiem, kas pavadīti tuksnesī, lai sagatavotos misijas izpildei, Ilarions radīja savu pirmo brīnumu – caur viņu darbojās Dievs: sieviete tika izdziedināta no neauglības un varēja dot dzīvību dēlam. Tā sākās viņa dziednieka kalpošana.

Viņš dziedināja bērnus pret drudzi, piesaucot Jēzus vārdu, dziedināja paralizētos un izdzina daudzus velnus. Cietēju bari sekoja viņam pa pēdām pat vistālākajās un mežonīgākajās vietās cerībā gūt izdziedināšanu un attīrīšanos no ļauniem gariem. Viņa daudzie mēģinājumi paslēpties no ļaudīm vienmēr cieta neveiksmi, jo cilvēki tik un tā atrada viņu, piespiežot mīlestībā pret Jēzu izpildīt savu īsto uzdevumu.

Hieronims, kas aprakstījis šī svētā dzīves gājumu, – galveno mūsu zināšanu avotu par viņu, vēstīja:“Daudzie viņa paveiktie brīnumi Sicīlijā sapulcināja ap viņu pūļus, kas alka tikt izdziedināti, un arī vienkārši reliģiozus cilvēkus. Kāds ievērojams cilvēks, kas bija izdziedināts no tūskas pašā pirmajā dienā, un, pateicības pilns, viņš piedāvāja Ilarionam lielas dāvanas; taču viņš stingri ievēroja Glābēja vārdus: par brīvu saņēmāt, par brīvu atdodiet. “

Taču tas, ko vēlāk radīja caur viņu Kungs, patiešām, nevar nepārsteigt. Milzīgi paisuma viļņi, ko izraisījusi spēcīgākā zemestrīce, draudēja iznīcināt pilsētu.

Hieronims liecina: “Jūra izgāja no krastiem; šķita, Dievs no jauna sūta plūdus uz Zemes, vai arī viss atgriežas sākotnējā haosā; viļņi met kuģus augšā un izmet uz klintīm. Pilsētnieki, redzot šos ūdens kalnus, kas nāk uz krastu, tūlīt atveduši Ilarionu un, veduši viņu pa priekšu kā uz cīņu; nostājoties uz krasta. Kad viņš uzzīmēja smiltīs trīs krustus un sargājot izstiepa rokas pretī viļņiem, jūra saslējusies neticamā augstumā, pēkšņi pamira viņa priekšā, pēc tam ilgi plosījās, it kā sašutusi par uzradušos šķērsli, un pamazām atgriezās savos krastos.”

Mūža nogalē tautas svētais – tautas, jo cilvēki uzskatīja, it kā viņš viņiem pieder, – atrada patvērumu Kiprā, tik nomaļā vietā, ka viņš domāja: neviens tur viņu neatradīs.

Tajā vietā bija daudz savvaļas zvēru, un tai bija slikta slava; viņš domāja, ka cilvēki baidīsies tur ieklīst. Taču atradās cilvēks, kas neņemot vērā paralīzi, prata tur nokļūt. Viņš atrada Ilarionu, tika izdziedināts un izbazūnēja par to visur.

Kā teica Hieronims: “Nevar apslēpt pilsētu, kas stāv kalna virsotnē.” Dieva uzticība padarīja Ilarionu par tādu “pilsētu”, un ar šo uzticību viņš slavēja Kungu.

Tāpēc savas pēdējās dienas svētais pavadīja daudzu ļaužu vidū, kas piepildīja kādreizējo vientulīgo ieleju. Turpat saskaņā ar viņa gribu, viņš bija apglabāts.

Tomēr pēc dažiem mēnešiem viņa tuvākais skolnieks Kvietijs slepeni atvēra kapu un pārveda pīšļus uz Palestīnu.

Dievišķais Ilarions no sava augšupceltā stāvokļa turpina palīdzēt mūsdienu cilvēcei. Dažu pēdējo gadu laikā viņš vairākkārt deva savu Mācību caur Lielās Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu.

Dievišķais Valdonis Ilarions padalījās ar mums atklāsmēs, ko viņš ieguva šī sava pēdējā fiziskā iemiesojuma laikā, būdams liels dziednieks un vientuļnieks, dzīvojot Palestīnas tuksnešos un Kiprā.

Kādā no saviem Vēstījumiem Viņš teica: “Es, Valdonis Ilarions, atceros tos brīžus, kad es biju iemiesojumā un man bija iespēja vienatnē kādā nostūrī veselām dienām vērot sevi it kā no malas. Es sapratu, ka es esmu dzīvs, iemiesojies cilvēks ar visām sava ķermeņa funkcijām, bet tajā pašā laikā es sāku apzināties, ka manī ir cits cilvēks, kas nav tieši saistīts ar mana cilvēciskā ķermeņa funkcijām. Tā bija dīvaina personības sašķelšanās. Es biju uz Zemes iemiesojumā, un vienlaikus es apzinājos, ka esmu nemirstīgs. Es esmu mūžīgs. Es esmu atstāts pats savā ziņā šajā iemiesojumā un mēģinu saprast šīs manas dzīves jēgu, un vienlaikus es esmu daudz lielāks nekā mans fiziskais ķermenis. Pēc būtības mans fiziskais ķermenis ir tikai skafandrs, kas ļauj manai Augstākajai daļai būt manī.

Šajos brīžos, kad es skaidri apjautu, kas es īstenībā esmu, mana apziņa pacēlās neiedomājamos augstumos, no kuriem es skaidri redzēju visa dzīvā, kas pastāv uz Zemes, vienotību.

Es skaidri redzēju visu dabas valstu, eņģeļu un elementāļu vienotību. Šajos priecīgajos klusās saziņas brīžos ar savu sirdi es sajutu, kā ar mani sarunājas un mēģina stāties ar mani kontaktos tūkstošiem cilvēka acīm neredzamu būtņu, kas tomēr dzīvo un ir man visapkārt. Šajos brīžos es sajutu savu vienotību ar katru kukainīti, ar putniem, ar zvēriem.

Cik tas bija brīnišķīgi! Tas bija iespējams tikai tad, kad es paliku viens, vienatnē ar sevi. Manā apkārtnē nebija neviena, izņemot zvērus, putnus, eņģeļus un elementāļus.

Pēc tam pie manis atnāca cilvēki. Šie cilvēki meklēja pie manis izdziedināšanu. Viņi centās atnākt pie manis, lai saņemtu daļiņu no manas klusās laimes un miera. Bet, tiklīdz viņi ar savām raizēm un problēmām ienāca manā pasaulē, tā manas pasaules iemītnieki slēpās, jo šo cilvēku vibrācijas bija svešas un naidīgas viņu vibrācijām un manām vibrācijām, pie kurām viņi bija pieraduši mūsu klusās saskarsmes laikā.

Es sniedzu palīdzību daudziem cilvēkiem. Es dziedināju viņu dvēseles. Es gatavoju zāles no augiem un devu viņiem šīs zāles. Bet patiesībā ne jau augi izdziedināja viņu savainotos un nevarīgos ķermeņus. Viņi paši izdziedināja sevi, kad viņi sāka apzināties, kādu ļaunumu viņi ir nodarījuši savām dvēselēm un savam fiziskajam ķermenim tad, kad izdarīja nepareizas darbības, un tad, kad pieļāva nepareizas jūtas. “

Ilarionam piemita neparastas dziedināšanas spējas. Patiešām, Dieva sūtīti ir tie īstie cilvēces dziedinātāji, kas ir spējīgi nest veselību un integritāti dvēselei ar vienu rokas pieskārienu vai tikai ar pavēli “Topi vesels!”.

Īstu dziedinātāju nav grūti atpazīt: viņš dzīvo savas varenās ES ESMU Klātbūtnes pavēnī, pazemīgs Dieva priekšā, un cilvēks, zinot, ka viņš ir tikai Svētā Gara instruments, atdara visu slavu Dievam par tiem darbiem, ko Viņš dara caur viņu.

Tādi Dieva svētie ir necili un nemaz katrā ziņā neatklās jums, ka viņiem piemīt dziedniecības spējas.

Ilariona Svētmītne ir Patiesības templis, novietots ēteriskajā valstībā virs Krētas salas, kas no tiem laikiem, kad bija kontinenta Grieķijas daļa, ir saglabājušās sākotnējā fiziskā Patiesības Tempļa drupas.

Dievišķais Valdonis Ilarions ir Svētmītnes Hierarhs un Atēna Pallāda, Patiesības Dieviete ir viņas aizbildne. Viņi kopā ievirza Patiesības Brālības, eņģeļu pulkus, kas kalpo uz Piektā stara, un augšup neceltās dzīvesplūsmas, kas atnāk Svētmītnē savos smalkajos ķermeņos starp iemiesojumiem un miega laikā, darbību, lai mācītos visas Patiesības mācības: īpaši kosmisko likumu, dziedināšanas zinātnes, matemātiku, mūziku, Dievišķo ģeometriju un engramisko ritmu zinātnes, alķīmijas un nogulsnēšanas likumus.

Patiesības Liesma, godbijībā lolota un sargāta Ilariona Svētmītnē – žilbinoša, spilgti zaļa gaisma, tās krāsa uzņēmusi sevī nogulsnēšanu, īstenošanu dzīvē, praktiskumu, dziedināšanu un atjaunināšanu. Dieva Spēks ar spilgtu, gaišzilu krāsu apvienojumā ar zeltainu Dieva Saprāta staru fokusējas dziedināšanas zaļā liesmā un zinātņu veselumā.

Svētmītnes muzikālais vadmotīvs ir Artūra Salivena melodija “Uz priekšu, kristīgie kareivji“ (Onward, Christian Soldiers” by Arthur Sullivan). Melodija (Onward, Christian Soldiers”) pievelk Ilariona starojumu ikvienam cilvēkam pasaulē. Caur mūziku mēs tagad jūtam to pašu dedzību un aizrautību, kas spēja apustuli Pāvilu vēl pirms diviem gadu tūkstošiem iedvesmot agrīnos kristiešus iedibināt Kristus baznīcu Mazāzijā un galu galā visā pasaulē.

 

Raksta autore Marija Flīmane

 

Ilariona attēlu ir radījusi māksliniece
Svetlana Žukovska no Minskas, Baltkrievijas


Avoti:

[1] Apustuļu darbi (9:3, 4, 5), (Apustuļu darbi 26:14)

[2] Jāņa ev. (15:16)

[3]  Divdesmitā gadsimta sākumā ir stājusies spēkā jauna dispensācija: ir iespējama savienošanās ar Mūžīgo Gaismu, nolīdzinot ne mazāka kā 51 procentu karmas; pārējā karma tiek līdzsvarota iekšējos līmeņos pēc savienošanās ar Mūžīgo Gaismu.

[*] Savienošanās ar Mūžīgo Gaismu
Kungs Gautama Buda dēvē par savienošanos ar Mūžīgo Gaismu savā vēstījumā 2005. gada 2. maijā, vai citiem vārdiem ascend (angļu val.), vai вознесение krievu val. (tulk. piez.)

Izmantotā literatūra:

1. Mark L. Prophet and Elizabeth Clare Prophet “The Masters and Their Retreat”. Summit University Press, Gardiner, Montana 2003.

1.a Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет. «Владыки и их обители». – Москва: М- Аква 2006, 156 с., 508 с.

2. Mark L. Prophet and Elizabeth Clare Prophet “Lords of the Seven Rays”. Summit University Press, Gardiner, Montana 1986.

2.a Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет «Владыки Семи Лучей» – Москва: Лонгфелло 2008, 139 с.

Avots: http://sirius-riga.lv/Ilarions.html