Kāpēc nejūtos saimniece savā īpašumā? 18.07.2019

Eva jautā: Lūdzu palīdziet man sniegt ieskatu praktiskā jautājumā! Manam vīram pieder dzīvoklis un lauku māja, ko saņēma no vecākiem! Skan lieliski, jo mums ir labs pamats un nav jādomā kur dzīvot! Par to esmu
pateicīga, tomēr jau 3 gadu kopdzīvē, es nejūtos kā saimniece šajos īpašumos, uz laukiem man vispār negribas braukt, jo tur vīrs visu dienu tikai strādā lauku darbus, tur, protams, arī viņa mamma daudz saimnieko un visu
kontrolē! Bet es jūtos, ne kā mājās, un nekādi nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka esmu viesis! Jūs teiksiet vajag iemīlēt un pieņemt, bet man tas neizdodas, ne skaitot lūgšanas, ne cenšoties pieņemt, un pats sliktākais, ka mīlestības vietā pret vīru pastiprinās vienaldzība, un nekādi manas jūtas nemainās! Ir sajūta, ka atrodos ne tur, kur man būtu jābūt! Nu kā, lai iemanto to mīlestību, ja sirds tukša!!!?

Elvita Rudzāte atbild: Tikai apzināti mācoties un paplašinot apziņas līmeni, sirds atveras mīlestībai. Tāpēc pats svarīgākais, kas ir jādara, ir jāizprot savas neapgūtās mācības.

Konkrētā situācija Evai māca izprast, ka pasaulē nevienam nekas nepieder. Evas vīram Dievs ir uzticējis vairākus īpašumus par kuriem rūpēties un viņš to arī dara. Viņa māte viņam palīdz. Nav svarīgi, ka viņi domā, ka tas ir viņu īpašums, jo diemžēl sabiedrība ir tādā attīstības līmenī, ka spēj rūpēties tikai par privāto īpašumu nevis kolektīvo. Savukārt Evai ir jāmācās rūpēties par kolektīvo īpašumu, t.i., ne tikai jāpalīdz vīram, bet jāpalīdz arī citiem, piemēram, kaimiņam nopļaut zāli.

Augstākie spēki caur sūtņiem ir devuši ļoti skaidru informāciju par nākotnes ekonomiku, ka tā balstīsies uz kolektīvo saimniekošanu. Kolektīvā saimniekošana nozīmē, ka visi jūtas saimnieki par visu, ko Dievs ir radījis. Šobrīd pasaulē visi ir norobežojušies atbildēt tikai par sev piederošo īpašumu, nezinot, ka šis īpašums patiesībā pieder Dievam. Taču, lai kolektīvi saimniekotu, ir jābūt augstam apziņas līmenim, jāsaprot, ka patiesībā rūpējies par Dievam piederošu īpašumu.

PSRS laikā bija mēģinājums izveidot kolektīvās saimniekošanas ekonomisko modeli, kas cieta sakāvi, jo vadības groži tika uzticēti cilvēkiem ar zemu apziņas līmeni. Dieva plānam ir jāīstenojas, to neviens neatcels, to var atlikt tikai uz laiku. Es neesmu praviete, bet zinu, ka kolektīvās saimniekošanas modelis sāks pamazām ieviesties praksē. Sākumā tas būs mazos apjomos, nelielās kopienās un tad šī prakse sāks izplatīties pa pasauli. Ne visi to pieņems, tāpēc zeme sadalīsies tādos kā apgabalos līdzīgi valstīm, kur līdzās pastāvēs dažādi ekonomiskie modeļi un cilvēki varēs izvēlēties kādos apstākļos vēlas dzīvot.

Neapzināti Eva ir aizskārusi šo tēmu, jo arī viņas gars vēlas attīstīties tādā līmenī, lai varētu piedalīties jauna ekonomiskā modeļa attīstībā. Taču pašlaik viņa tam pilnībā nav gatava, bet viņai ir iedota viela pārdomām.