Kā rodas ciešanas? 22.10.2019
Cilvēka pamatvajadzība ir justies apmierinātam ar dzīvi vai būt laimīgam. Bet kas tad mums traucē būt apmierinātiem ar dzīvi vai būt laimīgiem? Tās ir mūsu problēmas vai ciešanas.
Psiholoģijā ciešanas uzskata par jūtu veidu. Avatars Šri Satja Sai Baba māca, ka tāda jēdziena kā ciešanas vai pārdzīvojums neeksistē, sakot: „Ja jūs dziļāk paanalizēsiet, tad jūs sapratīsiet, ka šajā pasaulē neeksistē ciešanas. Tās ir tikai psiholoģiskas reakcijas. Ciešanas – tās ir mentāli izveidojušās bailes. Tās ir jūsu iztēles auglis. Dažkārt jūs izjūtat vainas izjūtu un tad jūs sākat pārdzīvot, atceroties savu pagātni, kuru vairs nav iespējams izmainīt. Ne ar kādām pūlēm jūs neizmainīsiet pagātni. Pagātne – tā ir pagātne. Tad kāpēc pārdzīvot par pagātni? Vai tam ir kāda jēga? Tieši tāpat jūs mēdzat pārdzīvot, domājot par nākotni. Manuprāt, tas arī ir bezjēdzīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka nākotne nav noteikta un var notikt viss kaut kas. Kurš to var zināt? Nākotne nav zināma. Tad kāpēc mums pārdzīvot par nākotni? Ko tas jums dos? Jums skaidri ir jāsaprot, ka viss esošais ir tagadnē. Tā nav vienkārša tagadne, viņa ir visaptveroša. Kādā veidā? Tagadnē ir noslēgušies pagātnes rezultāti. Tagadne ir nākotnes pamats. Tā kā pārdzīvojumi ir bezjēdzīgi. Tāpēc nekad neparko nepārdzīvojiet.”
Jūs droši vien teiksiet, ka viegli ir teikt – nepārdzīvo, bet sirdij nevar pavēlēt. Patiesībā sirds nav tā, kas pārdzīvo, pārdzīvojums mīt mūsu galvā, mūsu domāšanā. Tā ir mūsu domāšana, kas rada ciešanas, tāpēc sirds no pārdzīvojuma cieš fiziski, kas var radīt slimību, piemēram, infarktu. Kāpēc? Tāpēc, ka mums ir dažādas vēlmes, kuras ne vienmēr mums izdodas apmierināt, piemēram, lai tev būtu skaistāka māja nekā taviem draugiem, lai tu būtu darbā veiksmīgāks nekā tavi kolēģi. Patiesībā visas šīs vēlmes rodas no bailēm mani nemīlēs, ja man nebūs skaista māja vai, ja es nebūšu veiksmīgs darbā. Sai Baba uzskata, ka ciešanas neeksistē, jo cilvēks pats ar savu domāšanu, attieksmi pret dzīvi tās rada. Protams, ka mēs izjūtam pārdzīvojumus, bet mēs varētu arī nepārdzīvot, ja pareizi uztvertu notiekošo.
Ciešanas un laime ir mūsu apziņas divi neatdalāmi līmeņi. Sai Baba to skaidro sekojoši: „Tur, kur ir klāt privātīpašnieciski instinkti un mantrausība, tur arī ir ciešanas. Ja jūs neesat mantkārīgs, tad jūs ne ar ko neesat saistīts un nav ciešanu, jo tās tiek izsauktas no savtības un privātīpašnieciskiem instinktiem – „es” un „mans”. Kad ciešanas beidzās, atnāk laime. Laimes neesamības cēlonis ir ciešanas. Abi šie stāvokļi ir savstarpēji saistīti. Tumsa – tas ir gaismas trūkums. Kur ir gaisma, tur nav tumsas. Ja kāds no diviem trūkst, tas nozīmē, ka klāt ir otrs, bet no tā izriet, ja jūs noskaidrosiet kādā veidā var atbrīvoties no ciešanām, laime rodas it kā pati par sevi, dabiskā veidā. Ja jūs dziļāk iepazīsiet nelaimju cēloni, jūs sapratīsiet, ka visu ciešanu cēlonis ir zināšanu trūkums, bet kur ir zināšanu trūkuma cēlonis? Egoismā. Kas ir egoisms? Tā ir pieķeršanās. Kas ir pieķeršanās? Tā ir sevis identificēšana ar ķermeni. Gan fiziskā, gan garīgā labsajūta tiek sasniegta, kad jūtas tiek kontrolētas. Būtībā, nomāktība cilvēkam nav dabiska īpašība. Tāpēc jāmeklē veidi, kā atbrīvoties no nomāktības, kura ir sekundāra, nav jūsu dabā. No ciešanām atbrīvo tikai lūgšanas un uzticība garīgam ceļam. Ja nestrādājošu zirgu sāks pārāk barot, tas kļūs slinks. Līdzīgi šim piemēram, ja jūs iztopat visām sajūtu iegribām un kaprīzēm, ar katru dienu tās pieaugs un beigu beigās jūs vairs nevarēs nosaukt par cilvēku.”
Tātad patiesībā mums ir jāsaprot dzīve un tās pasniegtās mācību stundas. Ja mēs sapratīsim, ka esam piedzimuši materiālisma laikmetā, jo iepriekšējās dzīvēs nebijām sapratuši materiālisma mācību stundu, tad mēs savas materiālās grūtības neuzskatīsim par ciešanām, bet gan par savu skolotāju, kas vēlas mums kaut ko iemācīt. Ja mēs izpratīsim katru problēmu, kas mūs dzīves laikā piemeklēja, piemeklē vai piemeklēs, tad mēs attīstīsimies Garā un sapratīsim, ka tās nav mūsu ciešanas, bet gan otrādi, tā ir laime, ka mēs izprotam savas problēmas un varam savā garīgā attīstībā virzīties uz priekšu līdz sasniegsim atbrīvošanos jeb apskaidrību. Sai Baba saka: „Ja nebūtu ciešanu, nebūtu iespējams izjust apmierinājumu, jo apmierinātība ir tikai atelpas brīdis starp ciešanām.”
Jūs droši vien zināt daudz gadījumu vēsturē, kad ciešanām tikuši pakļauti svētie cilvēki, mūki un citi. Kāpēc Dievs ir bijis tik nežēlīgs pret viņiem? Sai Baba atbild: „Daudzi svētie savas dzīves laikā ir izcietuši dažādas ciešanas: rupju izturēšanos, izsmieklu, sišanu un spīdzināšanu, bet viņu ticība Dievam palika nelokāma. Viņi paši necieta, bet tāpēc, lai parādītu piemēru mierīgumam un nelokāmai ticībai Dievam, viņiem vajadzēja iziet cauri tam, ko parasti sauc par ciešanām.”
Tātad cilvēki, kas iemācās veidot pareizu attieksmi pret dzīves notikumiem, var neizjust ciešanas. Ciešanas izjūt tikai tie, kas neizprot dzīves notikumus, domā, ka dzīve attiecībā pret viņiem ir netaisnīga.
Tas vai cilvēks jūtas laimīgs vai nelaimīgs ir atkarīgs no paša cilvēka un nevis apkārtējās vides. Sai Baba skaidrojot laimes un nelaimes izjūtas saka: „Laime un nelaime ir rezultāts tam, kādu no trīs grupu galvenajām dabas īpašībām cilvēks uztur un attīsta sevī. Šīs īpašības ir: 1.grupa (satva – tikums, šķīstība): nesavtība, līdzsvarotība, pacietība, taisnīgums; 2.grupa (radžas – kaisle, uguns): aktivitāte, patmīlība, kaislība, emocionalitāte; 3.grupa (tamas – inertums, tumsa): slinkums, bezrūpība, necieņa, laiskums, pasivitāte. Kad dominē pirmās grupas īpašības, cilvēks ir laimīgs. Kad valda otrās grupas īpašības, tad cilvēks ar visu ir neapmierināts. Kad virsroku ņem trešās grupas īpašības, cilvēks zaudē laimi un prieku. Kad īpašības stumj cilvēku uz pieķeršanos un baudām, viņš ir nolemts sāpju – prieka, nāves – dzīves aplim. Kad īpašības novirza uz atbrīvošanos un vienkāršību, tad tās aizved viņu no pārdzimšanu apļa uz mīlestību, gaismu un brīvību. Cilvēks šodien ir pārņemts ar šaubām un nenoteiksmi, viņš nezina, kādu ceļu izvēlēties un kā tam sagatavoties. Viņš zaudē savu dārgo īpašumu, pazemo sevi, noliedzot savu dabu, kura patiesībā ir Dievišķa.”
Cilvēki jūtas nelaimīgi, jo nesaprot pagātnes, tagadnes un nākotnes lomu. Cilvēkam nepieciešams dzīvot tagadnē, jo viņš neko nevar mainīt pagātnē un viņš vēl nezina kāda būs nākotne. Jaunatne parasti domā par nākotni, bet vecie cilvēki par pagātni. Kļūdās abi. Kāpēc? Ja vecs cilvēks sāk nožēlot savas pagātnes kļūdas, tad tas ir labi, jo ar piedošanu viņš var nodzēst savu negatīvo enerģiju jeb karmu, bet, ja vecs cilvēks sāk pārdzīvot senus pāri nodarījumus no citu cilvēku puses, tad viņš sev nodara pāri un var smagi saslimt. Patiesībā šis cilvēks nevēlas piedot.
Jaunieši tik ļoti neskatās pagātnē, bet viņi ļoti domā par nākotni. Es nesaku, ka nevajag domāt par nākotni, bet nelaime ir tā, ka cilvēks domājot par nākotni sāk dzīvot gaidās un, ja viņam neizdodas īstenot savas gaidas, tad viņš jūtas nelaimīgs. Patiesībā ciešanu cēlonis ir vēlmes.
Kāpēc gan nabagie, gan bagātie cilvēki jūtas nelaimīgi? Sai Baba atbild: „Tam ir divi iemesli. Cilvēki skumst, domājot par pagātni. Vai tad jūs nezināt, ka pagātni nevar atgriezt. Ejot pa ceļu un aizmugurē daudz ko atstājot, kāpēc jāskatās atpakaļ? Pagātne ir pagātne. Nedomājiet par to. Otrs iemesls ir bailes par nākotni. Kur ir garantija, ka jūs būsiet dzīvi tajā laikā, kad kā jūs cerat piepildīsies jūsu plāni par nākotni. Vai jūs zināt, kas notiks ar jums pēc brīža? Kas ir paredzēts liktenī un kam ir jānotiek, noteikti notiks savā laikā. Viss notiek saskaņā ar Dieva gribu. Kāpēc jums uztraukties? Nākotne nav noteikta. Pieņemsim jūs krājat naudu, lai dēls varētu mācīties ārzemēs, bet kur ir garantija, ka viņš labi mācīsies? Nedomājiet par pagātni un nākotni. Dzīvojiet tagadnē un esiet laimīgi. Tagadne ir pagātnes rezultāts un pamats nākotnei. Atcerieties par to. Tad jūs neuztrauksieties un neskumsiet. Vēl viens skumju iemesls ir jūsu nebeidzamās vēlmes. Jo mazāk jums būs vēlmes, jo laimīgāki jūs būsiet.”
Tātad ar piedošanas palīdzību atbrīvojiet no sevis pagātni un nedomājiet par nākotni. Iemācieties dzīvot tagadnē un priecāties par to, ko jums Dievs ir devis tagadnē.
Mēs jūtamies nelaimīgi mūsu piesaistīto stresu dēļ. Ļoti bieži cilvēki sevī neatpazīst dusmas, varaskāri, skaudību un citus stresus. Sai Baba stresus sauc par iekšējiem ienaidniekiem, kas mūsu dzīvi padara ciešanu pilnu. Sai Baba saka: „Mums ir seši ienaidnieki – dusmas, varaskāre, skopums, pieķeršanās, skaudība un naids, un šie ienaidnieki nogalina cilvēku, bet šīs sajūtas var novirzīt labumam. Piemēram, dusmas nevienā situācijā neved uz labu, bet, ja jūs dusmosities paši uz savu slikto uzvedību, sliktām domām un sliktām nosliecēm, tad varēsiet laboties. Tāpēc nedusmojieties uz citiem – dusmojieties tikai paši uz savām dusmām.”
Galvenie vaininieki cilvēciskās bēdās, trauksmē un nemierā ir ego, dusmas, vēlmes un skopums. Cilvēku, kuram piemīt egoisms un augstprātība, nemīlēs neviens, pat paša sieva un bērni. Viņu iemīlēs visi tikai tad, kad viņš atbrīvosies no šīm sliktajām īpašībām. Dusmas ir viens no galvenajiem cilvēka ciešanu cēloņiem. Tas, kuru piepilda dusmas, nekad nevarēs dzīvē izjust laimi. Viņu vienmēr vajās nelaime. Kamēr cilvēkam ir vēlmes, viņš nevarēs iegūt mieru. Skops cilvēks nekad nekļūs laimīgs.
Ja vēlies kļūt laimīgs, mācies veidot pareizu attieksmi pret dzīvi un atbrīvojies no saviem iekšējiem ienaidniekiem.
Autore: Elvita Rudzāte