Kā atbrīvoties no cukura diabēta ar domu spēku? 01.05.2014

Inga jautā: Kā varētu izārstēt cukura diabētu, kas būtu jādara, lai atjaunotu aizkuņģa darbību. Esmu daudz lasījusi, ka nav neārstējamu slimību, ir nepareiza domāšana. Man šī slimība ir jau 28 gadi, no 16 gadu vecuma jālieto ir insulīns. Kādas piedošanas
mācības man jāapgūst?

Elvita Rudzāte atbild: Aizkuņģa dziedzera simboliskā nozīme ir personības orgāns jeb prasme būt vienatnē. Ja mēs ticam savam darbam, tad neļaujam citiem sevi ietekmēt, un aizkuņģa dziedzeris ir vesels. Ticība un pašpārliecinātība ir pretišķības, kas ir viena veseluma divas puses.

Aizkuņģa dziedzera „iekšējais šķidrums” ir insulīns, kas regulē cukura vielmaiņu un izdalās tieši asinīs. Viss ķermenī ieplūstošais saldais ir kā no ārpuses iekšā ienesama, bailes līdzsvarojoša drosme. Jo mazāk cilvēkam tās ir, jo vairāk viņš vēlas būt drosmīgs. Patiesa drosme ir brīvi plūstoša enerģija. Šķietamu drosmi katru dienu ieēdam ar cukuru. No brīža, kad cilvēks sāk pieprasīt pateicību, sākas diabēts.

Ingai ir taisnība, no ikvienas slimības var izārstēties, bet tas nav viegls darbs. Īpaši cukura diabēta gadījumā, jo cilvēks ir it kā nonācis apburtā lokā. Kāpēc? Viena no personības audzināšanas īpatnībām ir pavēles un aizliegumi. Ja cilvēks sāk sev aizliegt, lai būtu labs cilvēks, viņa aizkuņģa dziedzeris saslimst. Cukura diabēta gadījumā ir jāievēro daudz aizliegumi attiecībā uz pārtiku un ikdienu. Aizliegumi traucē aizkuņģa dziedzera insulīna šūnu darbību, un tādējādi cukura vielmaiņu visā ķermenī, trāpot kā lodes mērķī – tieši un bez žēlastības.

Jo vecāks kļūst cilvēks, jo mazāk viņam aizliedz citi cilvēki un jo vairāk viņš aizliedz pats sev. Jo gudrāks viņš ir, jo vairāk, gūstot informāciju par visu, kas ir labs un kas ir slikts, viņš prot sev aizliegt. Ja citu aizliegumā ir kāda loģika, tad, aizliedzot sev, tās var pilnībā nebūt. Aizliegšana sev kaut kāda mērķa sasniegšanas vārdā ir visidiotiskākā aizliegšana, jo šis aizliegums šā vai tā netiek ievērots. Un, ja tiek ievērots, tā ir īpaši liela pieķeršanās mērķim, kas ir tas pats, kas pieķeršanās aizkuņģa dziedzerim, kas tādēļ nevar normāli darīt savu darbu. Labā aizliegšana sev īpaši kaitē aizkuņģa dziedzerim. Reizēm ir ļoti nepieciešams mazs sliktais, lai, to piedzīvojot, varētu izvairīties no liela sliktā. Aizliegšana izsaka sevi ar vārdiem: „Nedrīkst, Nevar. Nedari.”  Jo vairāk vēlme, lai citi padara manu dzīvi labu, paliek neizdzīvota, neizkliegta, neizbļauta, nepateikta, neizraudāta, jo tuvāk ir cukura diabēts. Diabētiķim jāaizliedz sev ļoti daudz, tas nozīmē, ka viņa slimība arī nevar pazust. Tikai tad, ja cilvēks iemācās visus aizliegumus aizvietot ar solījumiem, kas sev nekaitē, diabēts var aiziet. 

Ja cilvēks domās un jūtās pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir un nesāk to novērtēt, tad viss ir kārtībā, un cilvēks ir vesels. Stresi rodas, kad cilvēks pret mācību stundām sāk protestēt, kas savukārt rada slimības.

Lai Inga palīdzētu pati sev, viņai vispirms ir jāizprot Dievišķie likumi un kā var dzīvot ar citu attieksmi pret dzīvi. Piedošana nepalīdzēs, ja cilvēks nemainīs savu attieksmi pret dzīvi. Ingai daudz būtu jāstrādā ar vecāku un vecvecāku nepareizo attieksmi pret materiālo pasauli un šeit tiešām palīdzētu piedošanas prakse, bet ar to ir par maz. Vienam cilvēkam veikt tik grūtu darbu šķiet, ka ir neiespējami, šādam darbam ir nepieciešams atbalsts.

Paldies, Ingai, par grūdienu. Es Sokrata tautskolā izveidošu cukura diabēta slimnieku atbalsta grupu, kur mācīšu kā ar domu spēku un citām garīgām metodēm var atbrīvoties no cukura diabēta, kā mainīt attieksmi pret dzīvi un, darbojoties atbalsta grupā, būs iespēja gūt pierādījumus, par veselības uzlabošanās rezultātiem, kas zināmā mērā būs arī kā pētījums.  Lai uz atbalsta grupu varētu atbraukt cilvēki no tālienes, es to organizēšu dienas laikā. Informācija par atbalsta grupas darbības sākumu tiks ievietota portālā domātājs.lv un Sokrata tautskolas mājas lapā.