Kā rīkoties, kad cilvēku pārņem emocijas un prāta nemiers? 02.11.2019

Krists jautā: Kā rīkoties, kad cilvēku pārņem emocijas un prāta nemiers? Pieņemsim darba vietā rodas situācija, kad kolēģim saki tas ir tā teiksim melns un viņš tev atbild nē tas ir balts. Es no savas puses saprotu, ka tā nevar būt un tas nav pieņemami, bet nē cilvēks pastāv par savu un turpmāk sākas visādas savstarpēju laipnību apmaiņa. Teiksim ik pa laikam, kad savstarpēji jākomunicē notiek tāda kā emocionāla vardarbība jeb cenšanās otram pateikt ko nejauku.

Man ir ļoti grūti šādi strādāt un pašam noturēties, lai nereaģētu un neprovocētu tālāk šo situāciju. Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi, un visi mēs izprotam pasauli pa savam, bet dažkārt kāds nespēj nu pilnīgi elementāru lietu saprast. Un tas rada šīs konfliktsituācijas. Es tiešām nesaprotu kā noturēties pēc iespējas augstākā apziņas līmenī šādas situācijās un saglabāt mieru. Jo pieņemsim var saglabāt ārēju mieru, bet iekšā viss vārās un prāta un domu līmenī tas turpinās vairākas dienas, kad tiek pārdomātas 100 reižu visas šīs situācijas un prāta līmenī izspēlētas no jauna cenšoties savu ego pasargāt no emocionālā pazemojuma, aizvainojuma. Pa lielam arī šī būtu lielākā problēma, ka notika kaut kāda nesaprašanas, bet prāta līmenī tas turpinās vairākas dienas un ir tik grūti nomierināties un aizmirst visu.

Cenšos visu laiku piefiksēt sava prāta stāvokli un par ko domāju. Cenšos nebarot nepilnības ar savu enerģiju, bet prāts un ego ir tik viltīgs, ka nemanot jau atkal esmu izslīdējis no miera stāvokļa un iegrimis ilūzijā un izspēleju prātā šīs konfliktsituācijas. Kas man ir jāsaprot un jāapgūst, lai es spētu būt emocionāli un mentāli noturīgs un spētu kontrolēt sava prāta stāvokli?

Elvita Rudzāte atbild: Iesaku padomāt par situāciju, kad kāds mazs bērns, kas tikko ir sācis runāt, tev pasaka kādu muļķību un iespējams, ka tā var būt vārdos aizskaroša muļķība, vai viņa teiktais tevi tracina? Domāju, ka nē. Varbūt tu pat priecājies, ka bērns ir iemācījies runāt un sāc domāt, kur bērns varēja dzirdēt tādu muļķību? Tu necenties bērnu pārliecināt, ka viņš saka muļķību, jo zini, ka viņš tāpat nesapratīs, tu vienkārši mēģini novērst bērna uzmanību uz kaut ko citu, lai bērns dzirdēto muļķību aizmirstu.

Tieši tāpat ir ar pieaugušajiem. Tas, kas vienam liekas pašsaprotami, citam var nebūt pašsaprotami. Es vienmēr atcerēšos savu pirmo darba vietu, kad pašā sākumā uz brīdi aizvietoju priekšnieka sekretāri. Priekšnieks bija augsta amatpersona, kas bija pieradis, ka visi visu zina, un pat neiedomājās, ka kāds var nezināt elementāru lietu, jo līdz tam ar to nav saskāries. Viņš lika man piezvanīt kādai personai, kurai man nebija telefona numura. Es pateicu priekšniekam, ka nevaru to izdarīt, jo nav telefona numura. Priekšnieks sāka uz manis bļaut, ka priekš tam esot uzziņu dienests, kur telefona numuru var noskaidrot (piezīme, tanī laikā visi amatpersonu telefona numuri bija pieejami publiski). Es biju beigusi augstskolu, bet augstskolā nemācīja, ka visi telefona numuri ir pieejami piezvanot uz uzziņu dienestu, un es praksē nebiju saskārusies ar vajadzību meklēt kādas amatpersonas telefona numuru. Tāpēc nokļuvu situācija, kad priekšnieks uz manis sadusmojās par to, ka nezinu elementāru lietu.

Mūsdienās bieži ir otrādi, ka bērni atsevišķos jautājumos ir gudrāki par pieaugušajiem, jo agri ir apguvuši digitālās prasmes. Taču es nekad neesmu redzējusi, ka bērni dusmotos uz pieaugušajiem par to, ka pieaugušie nezina kādu elementāru lietu, jo bērni vēl nav zaudējuši spēju izprast, ka cilvēki ir dažādi, ar dažādām spējām, un neviens nav labāks vai sliktāks par citu cilvēku. Šī problēma pastāv tiem cilvēkiem, kas ir audzināti par līderiem, mācot tiem lepoties ar sasniegumiem, ejot uz mērķi, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem. Šiem cilvēkiem ir augsts ego.

Krists pats ir sapratis, ka pie vainas ir viņa ego un neizpratne, ka cilvēki pasauli un tajā notiekošo redz ļoti atšķirīgi, un nevienam nav patiesība pilnībā, visiem ir daļa taisnības, jo neviens neredz pasauli tās veselumā. Visi mēs redzam tikai daļu no pasaules un tam cilvēkam, kam redzes loks ir plašāks, ir vieglāk pieņemt dažādo.

Mūsu emociju līmenis ir atkarīgs no attieksmes pret dzīvi. Jo attieksme pret dzīvi ir nepareizāka, jo augstākā līmenī emocijas. Tāpēc nav cita varianta kā samazināt emocijas, kā tikai mācīties izprast dzīvi. Jo labāk izproti dzīves notikumus un procesus, jo emociju līmenis ir mazāks un tevi netracina citādi domājošie pat, ja esi stingrs savā pārliecībā. Cilvēks, kas ciena sevi, spēj cienīt cita viedokli pat, ja tam nepiekrīt.

Piemēram, man ar vīru ļoti daudzos jautājumos ir radikāli atšķirīgi uzskati, bet mēs par to nestrīdamies, vienkārši viens otram pasakām savu viedokli, uzklausām otra viedokli un pēc tam pasakām, ka katrs paliekam pie sava viedokļa, necenšoties otram uzspiest savu viedokli. Mēs abi esam stingri savā pārliecībā, bet tas mums netraucē mīlēt vienam otru. Mūsu bērni no malas raugoties mūsu attiecībās ir sapratuši, ka nav pareizā viedokļa un interesējas par dažādām ideoloģijām, kā tās ir radušās. Viņi parasti neiesaistās mūsu dialogā, ietur neitralitāti, jo viņiem abi vecāki ir mīļi. Tieši tas ir jāmācās mums visiem – neuzspiest savu viedokli, respektēt cita viedokli un palikt pie sava viedokļa, ja cits nav pārliecinājis domāt citādi.