Kā izbeigt pašiznīcināšanos? 05.11.2019

Ērika jautā: Lieta tāda, ka paliekot stāvoklī, to vēl nezinādama, bērna tēvam Latvijā radās problēmas ar policiju marihuānas dēļ, respektīvi tā bija 3x nosacītā laikā un iznākumā būtu jāsēž cietumā. Par laimi viņam bija draugs, kas noorganizēja palīdzību tikt uz Nīderlandi pie viņa drauga draugiem. Es ieteicu, lai brauc, labāk nekā sēdēt cietumā. Pēc mēneša uzzināju, ka esmu stāvoklī. Bet mēs sazvanījāmies, mums attiecības nebija spožas, strīdi, kautiņi, stresa
situācija, policijas saukšana, telefonu zagšana u.tt, taču par spīti vismaz vienmēr salabām un jutām to mīlestību par spīti visam.

Lielākā problēma bija narkotikas, tās bija mūsu attiecībās pastāvīgi, iepazīstoties ar viņu, viņš jau tās pārdeva un tā kā biju ļoti jauna, tas mani ļoti ieinteresēja. Tā mēs kopā lietojām, viņš pārdeva, vienmēr bija uz rokas, glabāja pie manis, bet uzticība mūsu starpā bija zudusi. Mēs strīdējāmies par sīkumiem, tā kā tas būtu kāds liels iemesls.

Varu pieminēt, ka esam bijuši uzticīgi viens otram, bet greizsirdība bija ļoti aktuāla mūsu attiecībās. Respektīvi, viņš bija noklusējis, ka ar ar savām draudzenēm, gan bijušajām bija šņaucis kokaīnu, bet tajā pašā laikā rakstījis man, ka mājās filmu skatās. Tad arī šāds solis bija no manis, pie draugiem atnākot nopirkt marihuānu ar draudzeni, tie mūs apreibināja ar ecstasy, ieliekot vienkārši mutē un uzstāja, ka jāpaliek ar viņiem, bet vismaz es to nenoklusēju. Viņš kā dīleris arī beigās dabūja savu sodu, kurš netika īstenots, jo tika uz citu valsti. Uzzinot, ka esmu stāvoklī, to pasakot viņam, viņš bija no vienas puses priecīgs, no otras nē, jo viņam bija problēmas.

Vecākiem neko nesakot, aizbraucu uz Nīderlandi pie viņa drauga draugiem, biju stāvoklī, dzīvojām 7 cilvēki trīsistabu dzīvoklī, gulējām aiz skapja uz matrača pusotru mēnesi līdz atradām dzīvokli, bet nācās īrēt ar viena cilvēka brāli no dzīvokļa, kurā dzīvojām, jo 1000 eur mēnesī bija liela nauda. Lieki teikt, ka tas cilvēks bija 36 gadus vecs narkomāns un alkoholiķis, kuram tas ir sejā rakstīts. Meklējot citu dzīves biedru rakstīju draudzenei, vai negrib braukt dzīvot pie mums Holandē, viņa piekrita un viņš izvācās. Diemžēl visu to laiku mūs pavadīja strīdi katru nedēļu, pacēla roku pret mani gan stāvoklī, gan arī pēc. Pēc bērna piedzimšanas pēc darba dienas viņa, kad mājās
ir 17, bijām sarunājuši iziet pastaigāt ar jaundzimušo, atnākot saka, ka ir noguris un neies nekur, mani tas ļoti sadusmoja, man vēl bija pēcdzemdību depresija, viņš nekad nebija cēlies naktī, lai nomierinātu bērnu,bet gulēja citā
istabā un brīvdienās bieži pavadīja laiku ar draugiem, kamēr es sēdēju mājās ar bērnu, katru dienu dzēra alu un pīpēja zāli,pa brīvdienām diez gan bieži šņauca kokaīnu.

Arī stāvoklī esot, teica, ka ies gulēt un es atnākot dzirdu kā viņš griež zobus, es jautāju vai viņš ir salietojies, viņš saka nē, bet tajā pašā laikā pēc 10 min pasaka, ka tomēr jā, jo es biju vēsa un man bija jau aizdomas. Tas mani sadusmoja vēl vairāk. Arī dzimšanas dienā viņam pasniedzu dāvanu, pārsteidzu viņu, bet tajā pašā vakarā ejot uz vannas istabu
pieķeru viņu šņaucot kokaīnu, visu grūtniecību biju vienā stresā, jo man nepatika, ka stāvoklī, gan pēc lieto narkotikas!

Tad 3 mēnešu dēla vecumā aizbraucu uz Latviju, ir pagājis gads kopš neesam kopā. Bet esmu domājusi par viņu un jūtas ir un gribas laimīgu ģimeni ar īsto bērna tēvu. Esam atjaunojuši kontaktu pēdējās nedēļas laikā, ar sarunām, ka mīlam viens otru, par cik lasu garīgas grāmatas, sūtu informāciju, ieteicu skatīties uģis kuģis lekcijas, ko par brīnumu
viņš arī dara, saku ka vēlos stabilitāti. Domāju, ka vairs neko nelieto, bet tad viņš atsūta bildi ar lsd un pielikumu, ka šad tad patīk pacelties 5 cm virs zemes un vairāk neko citu, tikai vēl zālīte un aliņi un šad tad kokaīns. Tam es nebiju gatava un raudāju stundu no vietas, jo atkal sapratu, kur tas viss var novest, teica, ka var nelietot manā klātbūtnē, bet tas fakts, ka lieto jau man dzen stresā un ir vēlme radīt strīda situācijas.

Taču minēja arī to, ja attiecībās mums viss būtu labi, ka varētu arī iztikt bez narkotikām, izņemot zālīti, kuru man arī pašai patīk šad tad uzpīpēt. Un, protams, grūtniecības laikā biju ļoti dusmīga, ka jālieto katru vakaru alkohols, KATRU VAKARU. Es nezinu, ko darīt, jūtas mīlestība ir, bet narkotikas ir liels šķērslis. Kad saku, ka nevēlos, lai dzer tik daudz utt, saka ka negrib būt zem tupeles un pārāk daudz ierobežoju. Bet mēs tomēr esam ģimene, un vēlos, lai viņš naudu pelnītu tikai godīgā ceļā.

Elvita Rudzāte atbild: Žēl, ka Ērika nav sapratusi, ka ikviena narkotika ir kaitīga cilvēka veselībai. Lai ko teiktu sabiedrībā par marihuānas nekaitīgumu, ikviena narkotika grauj cilvēka smalkos ķermeņus un cilvēks degradējas.

Skumji ir lasīt šādas vēstules, jo redzi, ka cilvēki paši sevi iznīcina. Tomēr nekad nav par vēlu atgriezties pie Dieva, jo tikai Viņš var atbrīvot no vēlmes pēc narkotikām un palīdzēt atgriezties uz pareizā ceļa. Dievs nevienu nepiespiež atgriezties pie Viņa, izvēle ir jāizdara pašam cilvēkam. Tāpēc man nav cita ieteikuma Ērikai kā tikai padomāt un izdarīt izvēli kādu dzīvi viņa vēlas dzīvot tālāk. Ir tikai divi ceļi – Mācības ceļš un ciešanu ceļš. Pagaidām Ērika un viņas bērna tēvs ir izvēlējušies ciešanu ceļu, bet nekad nav par vēlu atgriezties uz Mācības ceļa.

Mēs paši esam savas laimes kalēji. Tikai no mūsu izvēlēm tagadnē ir atkarīgs, kāda būs mūsu nākotne. Iesaku abiem jauniešiem klausīties Piedošanas mācības e-seminārus (skatīt šeit). Ja tie viņus uzrunās un viņi sāks praktizēt gūtās zināšanas, tad vēl pastāv iespēja viņiem atgriezties uz Mācības ceļa.