Pasaka par Dārgakmeni 13.05.2014

Sensenos laikos, kad uz Zemes eksistēja tikai akmeņi, un nebija nevienas dzīvas radības, pastāvēja divas pasaules. Vienā pasaulē valdīja Akmeņu cilts, bet otrā – Dārgakmeņu cilts. Abas ciltis savā starpā nesarunājās, jo atšķirīgi uztvēra dzīves jēgu un tikumību. Akmeņu cilts baudīja dzīvi, bet Dārgakmeņu cilts apguva garīgās zināšanas, dzīvojot pieticīgi un tikumīgi. Dievs vēlējās, lai uz Zemes sāk veidoties labāki priekšnoteikumi dzīvajām radībām, tāpēc viņš Zemei sūtīja lietu. Lietus lija bez pārtraukuma vairākus mēnešus, un teritorijā, kur dzīvoja Akmeņu cilts, izveidojās lieli dubļi, kuri pamazām apņēma visus akmeņus. Savukārt teritorijā, kur dzīvoja Dārgakmeņu cilts, lietus izveidoja skaistus, dzidrus ezerus. Dārgakmeņi bija sajūsmā par jaukajām pārmaiņām, jo katru dienu gāja peldēties un pēc peldes izskatījās vēl skaistāki. Dārgakmeņi pateicās Dievam par jauko dāvanu.

Kādu dienu Akmeņu cilts vadonis nolēma uzzināt, kā klājas kaimiņiem un nosūtīja izlūku pārbaudīt, kas notiek Dārgakmeņu teritorijā. Akmeņu cilts izlūks atgriežoties vadonim stāstīja: „Viņi dzīvo greznībā, katru dienu iet peldēties brīnumdzidrā ezera ūdenī un saulē žāvējas, viņu uzvalki mirdz visās varavīkšņu krāsās, viņi visi smaida un ir laimīgi.” Akmeņu cilts vadonis sadusmojās uz Dievu par netaisnību, par to, ka viņiem jādzīvo dubļos, bet dārgakmeņi var peldēties un gozēties saulītē. Tad Akmeņu cilts vadoņa galvā dzima atriebības plāns – viņš nolēma uzaicināt pie sevis ciemos Dārgakmeņu cilts vadoni.

Dārgakmeņu cilts vadonis, neko ļaunu nedomādams, pieņēma Akmens cilts vadoņa uzaicinājumu. Tomēr pirms aizbraukšanas viņš savai ciltij teica vārdus: „Akmens cilts vadonis mani ir uzaicinājis ciemos, un es nevēlos apbēdināt kaimiņu, tomēr šonakt es redzēju sliktu sapni, kas mani brīdināja par nopietnām nepatikšanām. Ja es pēc nedēļas neatgriežos un jūs tālumā pamanāt Akmens cilts pārstāvju tuvošanos, tad nekavējoties bēdziet alās, tās rūpīgi aiz sevis aizverot, lai neviens nevarētu jūs atrast.”

Akmens cilts vadonis laipni uzņēma kaimiņu cilts vadoni – izrādīja savas cilts teritoriju, iepazīstināja ar savu skaisto meitu, lepni ēdināja un mēģināja piedzirdīt. Akmens vadoņa meita centās iekarot Dārgakmens vadoņa sirdi,  zinot, ka viņu mājās gaida sieva un bērni. Sākumā Dārgakmeņu vadonis pretojās skaistās sievietes valdzinājumam, bet, izdzerot glāzi vīna, viņš zaudēju skaidro saprātu un ļāvās skaistās sievietes apskāvieniem un skūpstiem. Viņš nemanīja, ka katrs skūpsts nosmērē viņu un padara līdzīgu akmeņiem. Atguvis skaidru prātu, viņš nožēloja savu kļūdu, lūdza piedošanu Akmeņu cilts valdnieka meitai, ka devis tai veltas cerības, atvadījās no Akmeņu cilts un devās mājās, nezinot, ka viņa ārējais izskats bija ļoti mainījies – kļuvis līdzīgs akmeņiem.

Kad Dārgakmeņu cilts vadonis tuvojās savas cilts teritorijai, viņu pa gabalu pamanīja Dārgakmeņu cilts izlūki, kuri nepazina savu vadoni un noturēja to par Akmeņu cilts pārstāvi. Tā kā viņi bija ļoti disciplinēti, tad, ieraugot Akmens cilts pārstāvi, viņi nodomāja, ka viņu valdnieks ir nonācis nelaimē, ka ir pienācis laiks izpildīt valdnieka pēdējos norādījumus. Visi dārgakmeņi noslēpās alās, kā valdnieks bija licis, rūpīgi aiz sevis noslēpjot pēdas, lai neviens viņus nevarētu atrast. Tikai valdnieka sieva nebēga, bet noslēpās valdnieka slēptuvē, jo sirdī juta, ka vīram ir jāpārnāk.

Kad Dārgakmeņu valdnieks ieradās cilts teritorijā, viņš saprata, ka visi ir aizbēguši uz alām, bet viņš nesaprata, kāpēc tā bija noticis. Tad arī viņš devās uz valdnieka slēptuvi, tur viņš ieraudzīja savu sievu, kura izbijās, ieraugot svešinieku. Viņš priecīgs mēģināja apskaut sievu, bet sieva viņu atgrūda, nosaucot par vīra slepkavu. Dārgakmeņu valdnieks bija pavisam samulsis un mēģināja sievai skaidrot, ka viņš ir viņas vīrs – vai tiešām viņa to nepazīst? Sieviete pazina vīra balsi, bet vadoņa izskats tik ļoti atšķīrās no viņa agrākā izskata. Sievieti pārņēma šaubas par to, kam ticēt – acīm vai sirdij. Vadonis, paskatoties spogulī, saprata, kāpēc sieva viņu nepazina, kāpēc visi ciltsbrāļi paslēpās alās. Viņš godīgi izstāstīja sievai par notikušo Akmens ciltī, par savu nodevību, ka zaudējis saprātu un nespējis pretoties Akmens valdnieka meitas valdzinājumam, ka viņa tagadējais izskats esot sods par pieļauto smago kļūdu. Sieva, uzzinot patiesību, sadusmojās un teica: „Tu līdz šim biji tas, kas mācīja pārējai ciltij tikumību, bet pats neizturēji pirmo pārbaudījumu. Kā lai tauta tagad tev tic, kā tu visus atgriezīsi virszemē? Kā lai es tev ticu?” Vadonis klusēja, jo viņam nebija neviena argumenta, lai attaisnotu savu rīcību. Pēc vairāku dienu klusēšanas vadonis teica savai sievai: „Es ļoti nožēloju savu kļūdu. Tagad es vēl labāk izprotu to, ko pats citiem mācīju – cik svarīga ir tikumība. Es redzu, ka tu man vairs neuzticies, bet es nespēju mainīt pagātni, es varu mainīt tikai tagadni. Es zvēru, ka tevi mīlu, un mana kļūda nav pierādījums pretējam. Tomēr tikai tu vari pieņemt lēmumu – uzticēties man vai neuzticēties. Ja neuzticēsies, tauta uz visiem laikiem paliks pazemē. Ja uzticēsies, tauta varēs atgriezties virszemē.” Sieva klusēja. Viņa nespēja pieņemt lēmumu, šaubas bija pārņēmušas viņas Dvēseli. Sieviete staigāja kā apmāta, kļuva arvien drūmāka un nelaimīgāka, bet lēmumu nepieņēma. Neviens nezina, ko sieviete domāja, bet tā viņa nodzīvoja atlikušo dzīvi. Tā kā viņa nespēja pieņemt lēmumu, visi dārgakmeņi palika pazemē.

Vecais dārgakmeņu valdnieks līdz pat savai nāves dienai vientulībā turpināja šaubīties, vai bija pareizi, ka pieņēma Akmens cilts valdnieka uzaicinājumu, vai bija pareizi sievai atklāt patiesību par notikumiem Akmens ciltī, kas izraisīja sievā šaubas. Pirms nāves Dārgakmeņu valdnieks saprata, ka dārgakmens, kaut arī nosmērēts dubļos, ir un paliek dārgakmens, ka dubļus ar mīlestību ir iespējams nomazgāt. Brīdī, kad viņš atrada atbildes uz saviem jautājumiem un sirdī guva apskaidrību, lija silts lietutiņš, kas Dārgakmeņu cilts valdnieku nomazgāja tīru no netīrumiem, un viņš atguva agrāko dārgakmeņa izskatu. Tādā svētlaimē viņš nomira. Daudzus miljonus gadus pēc Dārgakmeņa valdnieka nāves, kad uz Zemes jau dzīvoja cilvēki, viņu atrada kāds Viedais un sāka slepeni pasaulē izplatīt mācību par tikumību un patiesu mīlestību, kā arī šķēršļiem, kas to aptumšo.

Tāpēc vēl šobaltudien visi dārgakmeņi glabājas dziļi zemē, grūti pieejamās vietās, jo cilvēce nav sasniegusi to garīgās attīstības pakāpi, lai viņi varētu atgriezties virszemē. Katrs cilvēks, kurš iet garīgās attīstības ceļu, atrod kādu dārgakmeni un dodas tālāk, līdz iegūst apskaidrību.

Ko šī pasaka māca? Dārgakmeņu valdnieks galveno kļūdu pieļāva, vēlmes izpatikt vadīts, dzīvodams mīlestības ilūzijā. Ciemošanos kaimiņu ciltī viņš neatcēla, kaut arī sapnī bija saņēmis brīdinājumu par nopietnām nepatikšanām, jo nevēlējās, lai kaimiņš par viņu domātu sliktas domas. Tā ir vēlme izpatikt. Dārgakmeņu valdnieks atklāja patiesību savai sievai par neuzticību ciemošanās laikā, lai sieva viņu saprastu, bet viņš nezināja, ka viņa sieva dzīvoja mīlestības ilūzijā, domājot, ka viņas vīrs viņu nekad nenodos un nepieļāva pat situāciju, ka noteiktos apstākļos dārgakmens var iekrist dubļos, bet tas nenozīmē, ka viņš ir zaudējis savas īpašības. Pirms nāves Dārgakmeņu valdnieks saprata, ka dārgakmens, kaut arī nosmērēts dubļos, ir un paliek dārgakmens, ka dubļus ar mīlestību ir iespējams nomazgāt. Savukārt viņa sieva tā arī nomira šaubās. Šaubas aptur attīstību. Tā kā sieva nespēja atbrīvoties no šaubām, visiem pārējiem dārgakmeņiem bija jāpaliek pazemē. Tā notiek arī dzīvē: tie, kas šaubās, baidās kļūdīties un tāpēc nepieņem lēmumu, apstājas attīstībā un ietekmē pārējo attīstību. Ģimenē strīdu un pat šķiršanās pamatā bieži ir šaubas. Tikai tad, kad kaut kas ir pazaudēts, cilvēks spēj to novērtēt. Mēs otrā cilvēkā bieži redzam viņa trūkumus (dubļus), bet neredzam viņa skaidro, tīro Dvēseli (dārgakmeni). Cilvēks nepamana dārgakmeņus, kas viņam ir līdzās, jo uzskata tos par parastiem akmeņiem. Tas ir tāpēc, ka dārgakmeni pamana tikai tas cilvēks, kurš iet garīgās attīstības ceļu.

Autore: Elvita Rudzāte