Ko māca pārmērīgi liels darba apjoms? – pirmais turpinājums 13.12.2019
Ko māca pārmērīgi liels darba apjoms? – raksta sākums
Līga jautā: Pateicos, Elvita, par sniegto informāciju. Lasot rakstīto, man radās papildus jautājumi.
Esošajā darba vietā man reiz bija situācija, kad dienas laikā bija jāsagatavo 22 vēstules. Šajā gadījumā virsstundas nebūtu palīdzējušas, jo lielākoties kolēģi laikus cenšas beigt darba dienu, bet vēstules bija jāpaspēj arī saskaņot ar kolēģiem sistēmā. Piemēram, plkst. 19:00 vakarā darbā vairs nebūtu arī lietveži, kuri varētu nosūtīt sagatavotās vēstules. Tā ka tas bija jāpaveic tieši 8 stundu/darba dienas laikā. Es, protams, apzinājos, ka paralēli citiem uzdevumiem vienas dienas laikā es nepaspēšu sagatavot 22 vēstules. Es par to informēju vadītāju un citus iesaistītos kolēģus. Es paskaidroju, ka, lai paspētu visu sagatavot, man būs nepieciešama palīdzība. Reakcija, kādu es saņēmu par manu sniegto atbildi, bija dusmas. Beigu beigās ar visu dusmošanos vēstuļu sagatavošanas procesā tika iesaistīti vēl 2 cilvēki un trijatā šo jautājumu laikus “nokopām”.
Vēl viena situācija. Pēcpusdienā, kad līdz dienas beigām bija palikušas apmēram 3 stundas, man bija jāsagatavo informācija uz nākamās dienas vizīti, kura sākās jau plkst. 9:00 no rīta un par kuru mani informēja pēdējā brīdī. Vadītājai informācija bija nepieciešama līdz darba dienas beigām. Tēma bija man sveša, tāpēc es uzreiz vērsu vadītājas uzmanību, ka man būs nepieciešams vairāk laika, ņemot vērā, ka man bija arī citi veicami darbi. Es, protams, darīju tik labi, cik varēju izdarīt. Rezultātā man tomēr nesanāca sagatavot informāciju atvēlētajā laikā un es piedzīvoju vadītājas dusmas par to, ka neesmu tikusi galā ar uzdevumu. Pat vēl vairāk – tā bija pirmā reize manā darba vēsturē, kad vadītāja sejā šķobīdamās nosodīja to, ka neiekļāvos laikā. Līdz tam brīdim sapratne no bijušo vadītāju puses ir bijusi lielāka.
Mani divi jautājumi:
1) Man nav kauns palūgt palīdzību, bet es nesaprotu, kāpēc cilvēki dusmojas, kad lūdzu palīdzību, vai kad nespēju uzdoto darbu paveikt laikā? Kāpēc ir tāda reakcija?
2) Kā pareizi reaģēt brīžos, kad vadītāja dusmojas, kad lūdzu palīdzību, vai kad nespēju uzdoto darbu paveikt laikā? Es nenoliegšu, ka šie vadītājas dusmu brīži ir nepatīkami.
Elvita Rudzāte atbild: Mēs ar savu rīcību varam citos radīt dusmas un tur nav nekā neparasta, jo katrs cilvēks uz situāciju raugās no sava redzes punkta.
Līgas vadītāja gaidīja, ka Līga uzdoto uzdevumu paveiks laikā, jo viņa domāja, ka tas ir iespējams. Iespējams, ka Līgas vadītāja strādā ātrāk nekā Līga, tāpēc viņai grūti pieņemt atrunu, ka to nav iespējams izdarīt noteiktā laikā. Tāpēc arī viņā radās dusmas, bet ne jau tur ir problēma. Problēma ir tā, ka Līga neprot veidot pareizu attieksmi pret cilvēkiem, kas dusmojas.
Kā veidot pareizu attieksmi? Izprotot, ka cilvēkam ir tiesības dusmoties. Tā ir šī cilvēka izvēle kā viņš katru situāciju uztver. Cilvēks, kas dusmojas, nodara sev pāri un, protams, arī tam uz kuru izgāž dusmas. Tāpēc svarīgi ir mācēt uz sevi neuzņemt dusmas, bet pieņemt situāciju ar pazemību. Kad cilvēks iemācās visu pieņemt ar pazemību, tad viņu nekas vairs nespēj izsist no līdzsvara, jo viņš visu notiekošo uztver kā taisnīgu attiecībā pret sevi. Tāpēc ir tik svarīgi iemācīties attīstīt sevī pazemības izjūtu.
Kā pareizi reaģēt brīžos, kad vadītāja dusmojas, kad lūdzu palīdzību, vai kad nespēju uzdoto darbu paveikt laikā? Atbilde: Piedot vadītājai un padomāt, kāpēc es sev piesaistu cilvēkus, kas uz mani dusmojas? Vai es arī uz kādu nedusmojos? Var lūgt Augstākajiem Spēkiem palīdzību, lai atgriež atmiņā situāciju, kad pati biju dusmīga, ja reiz sev piesaistu dusmīgus cilvēkus.
Reiz kādā no Slimnieku atbalsta grupas nodarbībām internetā gandrīz visi dalībnieki stāstot par savām problēmām nonāca pie secinājuma, ka viņos ir dusmas. Man no malas klausoties vienā brīdī izlauzās vārdi, ka šodien gan ir sapulcējušies dusmīgie un es pa jokam aicināju visus dusmīgos apvienoties dusmīgo pulciņā. Mans aicinājums uzjautrināja dalībniekus un nākamajā nodarbībā tie paši cilvēki vairs nerunāja par dusmām, jo bija sapratuši, ka mainot attieksmi pret notiekošo, dusmas pazūd.
Kad Līga izpratīs savu dusmu sniegtās mācības un ar piedošanu tās atbrīvos, tad arī citi uz viņu nedusmosies, bet pieņems viņu tādu kāda viņa ir. Iesaku Līgai padomāt, vai viņa citus cilvēkus pieņem tādus kādi viņi ir? Ja viņa pieņemtu, tad viņu aizrādījumi viņai tik ļoti nesāpētu. Aizrādījumi jeb kritiskas piezīmes sāp tikai cilvēkiem, kuros ir lielas bailes “mani nemīl” un nav reāla pašizpratne. Reāla pašizpratne ir cilvēkam, kas nevērtē sevi augstāk vai zemāk nekā ir īstenībā. Tas ir nākamais jautājums par ko vērts ir padomāt Līgai, kā viņa sevi vērtē? Ir tāds teiciens: “Nelec pāri savam augumam”, kas norāda, ka cilvēks par sevi ir augstākās domās nekā patiesībā ir. Var būt arī pretēji, ka cilvēks par sevi ir zemākās domās nekā patiesībā ir. Abos gadījumos cilvēkam nav reāla pašizpratne, kas radīs ciešanas brīžos, kad kāds viņu kritizēs.