Kāpēc cilvēkam neveicas? 16.12.2019
Linda jautā: Domāju, domāju un vesela gada laikā tā arī neesmu atradusi cēloni šai problēmai un nezinu, kas darāms, lai situācija mainītos. Varbūt tam ir saistība ar ģimeni?
Situācija sekojoša: ģimenē vecāki dzīvē nekad nav ieņēmuši svarīgus vai augstus amatus (bija vienkārša darba veicēji), tāpēc gribēja, lai bērniem izdodas izsisties dzīvē un audzināja tos par kārtīgiem cilvēkiem. Ļoti priecājās par tiem bērniem, kuri pa konkursiem braukāja, kuriem padevās viss. Tos bērnus citiem slavēja un varēja just, ka ar tādu lepnumu paziņo par šo bērnu sasniegumiem. Tajā pašā laikā cits bērns palika atstāts novārtā, jo bija atšķirīgs un nebija tik veiksmīgs kā pārējie ģimenes locekļi.
Šim bērnam padevās citas lietas- vairāk filozofs, mākslinieciska persona, tendēts uz garīgo. Jutīga dvēsele, kura ģimenē ienesa prieku un siltumu, taču tas netika novērtēts, jo svarīgi bija, lai bērns sasniedz augstu stāvokli sabiedrībā un strādā prestižu darbu, bet tā nenotika (bērns neattaisnoja uz viņu liktās cerības), tāpēc viņš bija nemanāms bērns, vienmēr kaut kur “aizskatuvē”. Šim bērnam vienmēr pārmeta,ka tas nepietiekami cenšas, nepietiekami mācās, ir slinks. Teica, ka paliks tāds kā kaimiņu Juris nelaimīgais, kas nodzēries staigā. Uz šo bērnu nemitīgi tika izdarīts psiholoģiskais spiediens no visām pusēm- gan no vecākiem, gan skolotājiem, radiem un citiem cilvēkiem. Tas, ko darīja šis bērns nekad nebija pietiekami vai pietiekami labi. Līdz ar to bērnā visu mūžu uzkrājās milzīga spriedze un bailes. Šim bērnam pašapziņa ir sagrauta, netic saviem spēkiem, netic, ka ir mīlestības vērts, nav
pārliecības par sevi un to, ko dara. Šis bērns ir jau izaudzis un vairs nedusmojas, saprot, ka ir jāpiedod saviem pāridarītājiem, kā arī netur ļaunu prātu. Taču, šo bērnu vajā neveiksmes visās dzīves jomās. Pat darbā nekur viņu neņem ļoti sen (visur atsaka, neatzvana vai pasaka, ka ir pieņemts un tad nozūd ar galiem priekšnieki). Pat tas, ka ir augstākā izglītība ar grūtībām iegūta) neko nav devis un nevar strādāt savā specialitātē. Tas viņu dzen izmisumā, jo nesaprot, kas notiek.
Karjerā nekādu panākumu nav. Visur durvis slēgtas. Ir izmēģināts tiešām daudz, bet viss kā apburtajā lokā no kura netiek ārā. Šim bērnam (kurš ir liels nu jau) pat bail satikt kādu, jo visi kā nopratināšanā izturas, uzdodot simts jautājumus. Nevienam neinteresē kā šis cilvēks jūtas, bet galvenais ir noskaidrot vai ir darbs un karjera. Ja uzzina, ka nav, tad izsmej (gan tieši, gan slēpti), izsaka sarkastiskas piezīmes un plātās cik pašiem labi iet, aprunā šo cilvēku aiz muguras, ka neveiksminieks un tamlīdzīgi. Šis bērns (tagad pieaugušais) ir iedzīts lielos kompleksos tādā veidā.
Lūdzu palīdziet saprast kam kādas mācības šajā situācijā jāapgūst. Vai bērnam neveicas ne karjerā, ne darba iegūšanā, jo vecāki pārāk grib lepoties ar bērnu sasniegumiem, tāpēc par spīti notiek tā, ka bērnam nekas nesanāk Doma tāda: jo vecāki vairāk grib, lai bērns būtu veiksmīgs, izcils, lai prestižā amatā tiek, jo vairāk dzīve dara pretējo?
Šis bērns ir pretējs tam kādu viņu vēlas redzēt vecāki un citi.
Elvita Rudzāte atbild: Viena no dzīves svarīgākajām mācībām ir: “NEKAD NEVAINOJIET SAVĀS PROBLĒMĀS CITUS.”
Aprakstītajam pieaugušajam bērnam ir jāiemācās būt pašam, jāpārstāj izpatikt citiem un gūt atzinību no citiem. Cilvēks, kas dzīvo atbilstoši savai būtībai, nedomā par to, ko citi par viņu padomās un necentīsies apmierināt citu gaidas. Ja cilvēku satrauc tas, ka viņu citi aprunā vai izsmej, nav apmierināti ar viņa sasniegumiem, tas nozīmē, ka šis cilvēks dzīvo ļoti lielās bailēs “mani nemīl” un viņam nav reāla pašizpratne. Šis cilvēks ir vai nu pārāk augstās domās par sevi vai otrādi – pārāk zemās domās par sevi.
Darbu mums dod Dievs. Ja visi darba devēji tevi atraida, tas nozīmē, ka Dievs vēlas, lai tu darītu pavisam kaut ko citu nekā ir izdomājis tavs prāts vai arī darītu to darbu, ko esi izvēlējies, bet pavisam ar citu attieksmi. Ieklausies savā sirdī un pajautā, kas tieši man būtu jādara un dari to ar mīlestību kaut vai bez atalgojuma saņemšanas. Viss, kas ir darīts ar mīlestību, vienmēr tiek pamanīts un novērtēts. Viss, kas tiek darīts ar vēlmi kādam izpatikt, lai ar tevi lepotos vai iegūtu slavu, agrāk vai vēlāk piedzīvos neveiksmi.
Lepnība ir viens no sešiem lielākajiem ienaidniekiem, kas nogalina cilvēku tiešā un pārnestā nozīmē. Tāpēc censties lepoties ar saviem sasniegumiem ir liela cilvēka kļūda. Tev nav jālepojas ar saviem panākumiem, bet jāpriecājas, ja kaut kas izdodas. Tieši to šim cilvēkam neapzināti cenšas iemācīt viņa ģimene, bet šis cilvēks šo mācību nav apguvis, lai arī mācās jau ilgus gadus. Nekad nav par vēlu atgriezties pie sevis. Ja ir radies jautājums, tad to jau var uztvert kā durvju atvēršanu sevis izzināšanā, kas ir pirmās durvis ceļā pie Dieva. Cilvēks, kas atgriežas pie Dieva uz dzīvi raugās pavisam citādi – visas savas neveiksmes uztver kā jaunas iespējas. To es saku no savas pieredzes. Savā dzīvē esmu piedzīvojusi ļoti daudz neveiksmju, kas patiesībā man ir pavērušas ceļu uz ļoti daudz brīnišķīgām iespējām.