Aija jautā: Lūdzu izskaidrojiet man manu mācību, kas man jādara, lai izprastu savu dēlu. Kad es viņu gaidīju, tad starp mani un vīru bija daudz nesaskaņas, dažādi strīdi, kas bija saistīti ar viņa radiniekiem. Es, protams, pārdzīvoju, bet tad jau nesapratu, ka uzņēmu stresus, ko uzņēma arī mans bērns. Dzemdības bija smagas, es tiku pieslēgta pie sistēmām, un man arī tika injicētas kaut kādas zāles, jo es jutos sazāļota un īsti neatceros neko, tikai zinu, ka bērniņš uzreiz neraudāja, viņu kratīja un viņš pēc laika sāka raudāt. Pirmos trīs dzīves gadus mēs ļoti bieži bijām slimnīcā, viņam bija problēmas ar ausīm. Arī vīrs tajā laikā sāka lietot alkoholu, un tagad es saprotu, ka tā dēlam bija aizsargreakcija, jo viņš negribēja klausīties mūsu strīdus, tāpēc slimoja ar ausu slimībām. Tā pamazām viņš izauga, bet arvien vairāk sāka noslēgties no ģimenes laiku pavadot vienatnē vai ar kādu savu draugu, kuru viņam arī nebija daudz.
Kad pabeidza vidusskolu, viņš aizgāja mācīties, bija skolas prakses, tagad ir jāpabeidz pēdējais mācību pus gads, un kamēr viņš bija praksē, mums izdevās izremontēt dzīvokli, kur viņam dzīvot, jo dēls izteicās, ka mājās citi viņu traucē, nevar izgulēties un t.t. Lieta tāda, ka dēls pats negrib neko domāt, negrib zvanīt uz skolu, lai kaut ko uzzinātu,
visu laiku man atgādina, ka viņam būs grūti, kā viņš izturēs, kā nokārtos eksāmenus un t.t., un to ir jādzird tikai man, citiem ģimenes locekļiem viņš neko nestāsta. Tāda sajūta, ka viņam citi ģimenes locekļi neeksistē. Kad es ko iebilstu, tad tā arī pasaka, lai es eju un mācos, bet man ir tāda sajūta, it kā reizēm es dzīvoju viņa dzīvi, jo man jādara viņa darbi, ko man nevajadzētu darīt. Kāpēc es viņam piekāpjos, es pati nesaprotu, bet tajos brīžos es daudz ko izdaru, ko viņš man prasa.
Jau gadu es jūtu, ka man pa kreiso sānu ribu apvidū ir tāda nepatīkama velkoša sajūta, naktīs ir labāk, es saprotu, ka tas saistīts ar vīriešu dzimumu un tagadni, laikam tāpēc, ka es to nevaru izmainīt. Man pašai liekas, ka tas ir saistīts ar kādu iepriekšējo dzīvi, varbūt es tāpat izturējos pret viņu, un nu man kaut kas jāmācās. Kāda ir mana neapgūtā mācība, kā man labāk izturēties pret dēlu, palīdzēt viņam, ja viņš prasa, vai tomēr nē, lai viņš pats tiek ar visu galā.
Elvita Rudzāte atbild: Kļūda ir pieļauta senāk, tagad tās ir tikai sekas. Bērnam patstāvība ir jāmāca bērnībā, bet ja mamma visu vienmēr ir darījusi bērna vietā un droši vien vēl izdomājusi, kas bērnam labāk, kādas zeķītes labākas, kāds pulciņš labāks utt. tad pienāk brīdis, ka bērns paļaujas tikai uz mammu un jūtas drošs tikai tad, ja to izdara mamma.
Kas nav izdarīts bērnībā, jāmēģina izdarīt tagad, bet to nedrīkst darīt ar pārmetumiem un nosodījumu. Ar mīlestību jāiedrošina dēls, ka viņš spēs tikt galā ar uzdevumu. Jāiedrošina, ka nekas slikts nenotiks, ja kaut kas nesanāks tā kā bija domāts. Taču pamest drošo aizmuguri nedrīkst. Tas ir labi, ka viņš vismaz mammai uzticas. Sliktāk būtu, ja viņš visu turētu sevī un neviens pat nenojaustu viņa iekšējās pasaules problēmas. Bērns ir jāatbalsta ar savu palīdzību tik ilgi cik būs nepieciešams, pakāpeniski palīdzot viņam kļūt patstāvīgam, nokavētais jāatgūst.
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties onkoloģiskos slimniekus (pieaugušos) psihosociālās rehabilitācijas programmas “Per aspera ad astra” septiņu nodarbību ciklā “IESPĒJU UN RESURSU MEKLĒŠANA”, 12.09.2024.- 24.10.2024. “Per aspera ad astra” tulkojumā no latīņu valodas – “Caur ērkšķiem Lasīt vairāk …