Kā es varu to mainīt? – septītais turpinājums 04.02.2020

Kā es varu to mainīt? – raksta sākums

Kā es varu to mainīt? – pirmais turpinājums

Kā es varu to mainīt? – otrais turpinājums

Kā es varu to mainīt? – trešais turpinājums

Kā es varu to mainīt? – ceturtais turpinājums

Kā es varu to mainīt? – piektais turpinājums

Kā es varu to mainīt? – sestais turpinājums

Jāņa viedoklis:

Linda, tu minēji :” jo pašai patīk cilvēki, kas ir dvēselē skaisti, bet turpinu censties iegūt draudzību arī no tiem, kas uzvedas slikti un iet citu ceļu.” Un man radās jautājums: kāpēc tev ir tik būtiski iegūt draudzību? Vai tik nav tā, ka Tu gribi kaut ko apzināti/neapzināti sevī kompensēt? Vai tev ir būtiski atrasties vienmēr starp cilvēkiem, komunicēt nepārtraukti vai arī esi cilvēks, kurš izbauda vienatni? Vienatne nav tas pats vientulība. Esmu dažiem prasījis vai viņi spēj ilgstoši pavadīt laiku vienatnē, daudzi saka, ka nespēj. Ir tādi cilvēki, kuriem vajag otru cilvēku blakus un jūtas slikti, neomulīgi, ja nav neviena un tad mēģina kompensēt vai nu ar radio, ar tv. Varbūt cilvēki vienkārši baidās no klusuma, no sevis un tad varbūt pat neapzināti meklē draugus, cilvēkus, vienalga kādu. Ka tik ir kāds blakus. Reāli, fiziski, telefoniski. Es domāju, ka klusums, vienatne ir sava veida dāvana, lai gan daudziem šajā ikdienas skrējienā un stresu pārpilnajā laikā tieši to arī vajag. Klusumu, vienatni. Laiku sev.

Jā, darbā, skolā, kur esi spiests būt kopā ar daudziem, arī tiem, kuri uzvedas slikti un iet citu ceļu, varbūt tas ir savādāk. Bet jautājums joprojām – kas ir tas, kas Tevi pievelk, saista arī tajos „sliktajos” cilvēkos? Draudzība un cenšanās iegūt draudzības pēc? Vai arī tevī ir ielikta sajūta, ko varētu raksturot vārdu salikums kā cilvēkmīlestība.

Linda, nevajag pārlieku iespringt uz to, ka visas mācības ir jāiziet tieši šajā dzīvē. Mēs neesam jau te uz Zemes pirmo reizi, esam bijuši daudzas reizes, patiesībā mūsu iepriekšējās dzīves ir mērāmas ne tikai desmitiem un simtiem, bet arī tūkstošiem un desmitu tūkstošiem. Mēs fiziski nemaz nevaram visas mācības iziet vienā iemiesojumā, mūsu dzīves ir pa īsu, lai Dievs mums piespēlētu visas mācībstundas vienā dzīvē. Ir jāsaprot, ka mums kā Dvēselēm ir jāiziet gan kā sievietes, gan kā vīrieša iemiesojums. Jāiegūst pieredze, saprašana, zināšana ko nozīmē būt kā vīrietim (pieņemt vīrieša ķermeni kā Dvēseles mājokli) un sievietei (pieņemt sievietes ķermeni kā Dvēseles mājokli).

Varbūt Dvēsele ir izvēlējusies veikt tādus uzdevumus, kuru nepieciešamībai ir nepieciešams vīrieša ķermenis vai arī Dvēsele vēlas izprast ko nozīmē radīt bērnus un tādam nolūkam tiek pieņemts sievietes ķermenis. Lielākoties fizisko ķermeni atkarībā no veicamajiem uzdevumiem un paredzamās pieredzes, izvēlas mūsu Audzinātāji, Pavadoņi no daudzajiem simtiem, atlasa dažus vispiemērotākos Dvēselei un Dvēsele veic izvēli. Dvēselei kā tādai dzimuma nav, Dvēsele būtībā ir bezdzimuma, androgīna.

Katrā cilvēkā ir divas enerģijas, kā sievišķā, tā vīrišķā un man ir tāds uzskats, ka Dvēseles daudzo iemiesojumu laikā šīs enerģijas ir jānolīdzsvaro. Dzīves mācībstundas var būt daudz un dažādas, tu vari piedzimt gan Āfrikā, gan Eiropā. Ja jau esam izvēlējušies Eiropas valstis, nevis Āfrikas valstis, kur dzīvo pirmatnējās ciltis, tad tas jau parāda, ka neesam pirmo reizi pieņēmuši cilvēka iemiesojumu. Pieļauju, ka mēs esam dzimuši kā bagātās, kā nabadzīgās ģimenēs. Varbūt Gars kādā iemiesojumā vēlējies izprast ko nozīmē būt vīrietim viduslaikos un tad nu tīri fiziski Dvēsele nevar pieņemt sievietes ķermeni, lai izprastu ko nozīmē radīt bērnus, jo iemiesojuma mērķis ir pavisam cits. Vienkārši šī mācībstunda, dzīves izpratne, pieredze var tikt apgūta vēlākajos iemiesojumos. Vai arī jau ir apgūta agrākajos iemiesojumos. Un neiesaku iespringt uzreiz ka visu vari nokavēt, neiespringt uz to, ka kaut ko vari palaist garām. Protams, radīsies jautājums – kā var zināt kādas dzīves mācības ir jāiziet tieši šajā dzīvē? Kas ir jāizprot tieši šajā dzīvē? Ka tik kaut ko nenokavēju.. Manā skatījumā ir jāvērtē tieši tās mācības, kas ir aktuālas pašlaik.

Tu rakstīji: „Man arī neapzinātais tagad soli pa solim sāk kļūt apzināts. Pētīju savu dzimtu, meklēju kļūdas, kuras atkārtojas no paaudzes paaudzē, skatos, kas ir mani uzskati un ko neapzināti esmu pārņēmusi no vecākiem, skolas, sabiedrības.” Vai problēmas, kļūdu meklēšana, tā saucamo tēvu grēku meklēšana un celšana gaismā un visādi citādi dzimtas problēmu risināšana Tev bija aktuāla pirms diviem un desmit gadiem? Laikam jau nē. Agrāk bija citas lietas, kuras bija iznākušas priekšplānā. Kādas bija, tādas bija, kā nu tikām galā, tā arī bija. Jeb citiem vārdiem sakot, skolnieks, kurš mācās pirmajā klasē, nevar uzreiz pārlēkt 5 klasē vai vidusskolā. Viss notiek soli pa solim, ja dzīvē radīsies dažādi jautājumi, tad atradīsies arī atbildes, risinājumi, iespējas kā tikt galā ar radušos situāciju. Atliek tikai meklēt atbildes, atliek sākumā tikai gribēt.

Atceros Mācībā teiktos vārdus, precīzi nezinu kā bija: „pārlieku neiespringstiet un netiecieties meklēt sevī kaut kādus trūkumus”. Es ar šiem vārdiem saprotu to, ka pati dzīve, Dievs piespēlēs, iedos, dos situāciju, kurā atklāsies kaut kādi trūkumi, nepilnības, kuras līdz šim nebija pamanītas vai vienkārši bija neapzinātas. Trūkumu, nepilnību apzināta meklēšana var novērst uzmanību jau no esošajiem uzdevumiem, trūkumu, nepilnību izstrādei, dzīves izpratnes, pieredzes iegūšanai. Un ja situācijām ir tāda tendence atkārtoties, turklāt ar neapskaužamu regularitāti, jeb notiek vienas un tās pašas situācijas, satikti dažādi savstarpēji nesaistīti cilvēki ar vienām un tām pašām īpašībām, tad atliek tikai domās izteikt vārdus – Kāpēc? Kāpēc piesaistu šādus cilvēkus un situācijas, kāpēc problēma neatkāpjas, bet paliek aktuālāka un uzmācīgāka? Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks situāciju atrisināt, atrast izeju, iegūt pieredzi. Un dzīvē patiesībā nemaz tā nevar visu tik viegli nokavēt, jeb ja kaut ko neizpratīsi, neiegūsi pieredzi, izpratni kas ir kas, tad situācijas tiks piespēlētas vēl un vēl. Un turklāt vēl regulāri. Ir tāds teiciens – atkārtoti sanāk uzkāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Bet ja nokavē, ko tad? Tad pastāv iespēja, ka dzīves mācībstundas tiek pārceltas uz nākamo dzīvi.

Ir teikts, ka karma atgriezīsies šā vai tā, no tās neizbēgsi. Vai vārds karma ir jāuztver kā tāds sods vai bubulis?Patiesībā karma ir tavs treneris. Un mums tiek doti dažādi pārbaudījumi, iesvētījumi, lai augtu Garā. Un Tu nevari saņemt sodu, ja kaut ko ne līdz galam neizproti, precīzāk to situāciju risināšana, kura Tev kā Dvēselei ir paredzēta tikai nākotnē. Jā, dzīvē mēdzam pieļaut kļūdas, te arī sākās tā problēma, kā Tu uztver izgāšanos, kļūdu, neizdošanos. Dažādi cilvēki vienu un to pašu kļūdu, izgāšanos uztvers dažādi, pavisam radikāli pretēji, jeb kas vienam sīkums, tas otram pasaules gals. Patieso kļūdas smagumu jau zin tikai Dievs kā tas ir patiesībā. Tā ir ļoti plaša tēma. Un te arī situācijas var būt daudz un dažādas.

Un pārlieku sevi kritizēt par neizdošanos arī nevajadzētu, pie tam vēl ilgstoši. Precīzi vārdus neatceros, bet Mācībā teikts: ”pārlieku sevi nenosodiet par neizdošanos. Vienkārši pieņemiet, ka kļūdījāties un ejiet tālāk”. Linda, neizvirzi sev pārlieku augstas prasības, nesalīdzini sevi ar citiem. Visticamāk, šī „prasību kaite” tev nākusi neapzināti no vecākiem, gan jau, ka skola, sabiedrība arī atstāja savu iespaidu. Tas var traucēt turpmākajai dzīvei, sevišķi ja prasības pret sevi ir uzstādītas augstas un dzīvē nesanāk visas realizēt, pildīt, noturēt latiņu. Ilgstoši turot augstu prasību līmeni, cietīs Tavs visvērtīgākais resurss – veselība. Es zinu kas tas ir un līdz ar to nācās pārskatīt, nolaist zemāku latiņu. Ķermenis vienkārši pieprasīja – beidz mani spīdzināt ar savām augstajām prasībām..

Linda, tev dzīvē vajag ielaist mazliet vieglumu un labi daudz un liela prieka un laimes devu. Mēģini dzīvi uztvert vieglāk. Slavenais vārdu salikums no Mācības– ielaidiet Dievu dzīvē. Ielaist mīlestību dzīvē. Ļoti daudzi jau nemaz nezin kas tas ir, un kā tas izpaužas praktiskajā dzīvē. Teorija jau skaisti skan..

Linda, es arī mēdzu sīkumiem un detaļām pievērst lielu uzmanību un tas patiesi patērē daudz laika. Un tiku pieļāvis kļūdas. Bet pozitīvais ir tas, ka kļūdu „smagums” man bijis ļoti viegls, tikai šādas tādas neērtības lielākoties. Protams, daudziem tas liksies jocīgi, bet mana pieredze ir šāda: ar detaļām krāmēsies, mazas kļūdas pieļausi, mazs kļūdas un dzīves problēmu smagums pēc tam nomāc. Tāds ir mans ceļš, pieredze. Un gan jau Dievs pēc tam dos „lielākas” lietas. Tas ir līdzīgi kā Mācībā teikts: „Ja jūs ar lielu mīlestību veiksiet mazus darbus, tad Dievs pēc kāda laika dos jums iespēju kalpot lielākā mērogā”.  Es šādu pašu pieeju izmantoju rakstot savu redzējumu Tev, ieliekot mīlestības sajūtu pret darāmo. Es cenšos arī ar mīlestību veikt arī mazus un nenozīmīgus un ikdienišķus darbus. Vispirms bija prakse, pēc tam man dzīvē ienāca Mācība. Ja darbu dara ar mīlestību, tad ir tāda piepildījuma sajūta, gandarījuma sajūta. Sajūta, ka ir padarīts darbs, padarīta darba sajūta. It visam cenšos izmantot šādu pieeju. Savā ziņā tas manā skatījumā ir liels ieguvums. Darbs kā Dvēseles izdaiļošanas instruments un skaistuma rīks. Darbs padara Dvēseli krietnu. Cēlu.  Lai gan daudzi, sabiedrībā valdošais uzskats būtu cits, pavisam pretējs. Šo Mācības atziņu izdevās iedzīvināt praktiskajā dzīvē, novēlu to katram sasniegt.

No vienas puses nesamērīgi augstas prasības un prasību neizpildes, kļūdu gadījumā – pārlieku sevis kritizēšana. Elvita, kā risināt šādu situāciju un iziet no apburtā loka? Kāds būtu Jūsu skatījums? Pieļauju, ka šī problēma ir daudziem aktuāla, daudziem neapzināta tik ilgi kamēr netiek nosaukta vārdos. Šī problēma roku rokā iet ar sevis pašvērtējuma, pašapziņas  līmeni. Man tika nospiests nervs jostas daļā un garīgajā skatījumā tiešām tas atgādināja ekonomiska rakstura jautājumus, precīzāk stresus. Un ne vienreiz vien ir bijis tā, ka vispirms problēma radās prātā, galvā un pēc tam nervs kaut kā iespiedās starp skriemeļiem krustu (jostas) rajonā. Praktiskajā dzīvē problēmas nolaišanās fiziskajā līmenī prasīja tikai dienu, vai dažas. Es vienkārši biju iesprindzis par daudz uz ekonomiska rakstura jautājumiem, ķermenis atgādināja laiku pa laikam.

Linda, vai vari sadzirdēt savu sirdi? Būtībā ir tā, ka mūsos pašos ir daudzu, ja ne visu problēmu atrisinājums. Tikai ne katrs dzirdam savu sirdi kaut kādu iemeslu dēļ un to ko viņa vēlas mums teikt.

Elvita Rudzāte atbild: Paldies Jānim par izvērsto skaidrojumu. Pilnībā piekrītu Jāņa teiktajam.

No apburtā loka prasību neizpildes, kļūdu gadījumā varam izkļūt tikai tad, ja samazinām savu pretenziju līmeni līdz minimumam jeb atsakāmies no gaidām attiecībā uz rezultātu. Ja mēs visu darām no sirds ar mīlestību Dievam tik labi cik spējam, tad tas ir viss, ko Dievs no mums gaida. Pie tam maz ir cilvēku, kas zina, ka rezultāts nav atkarīgs tikai no cilvēka darba ieguldījuma. Rezultāts ir atkarīgs tikai no Dieva gribas. Tāpēc dažkārt cilvēki brīnās, kāpēc kādam darba rezultāts ir veiksmīgs, bet kādam ar tādu pašu darba ieguldījumu ir neveiksmīgs?

Šobrīd valstī viss balstās uz rezultatīvajiem rādītājiem. Ir pareizi noteikt mērķus uz ko tiecamies, bet kļūdaini domāt, ka visus mērķus iespējams sasniegt. Cilvēkam ir dots veselais saprāts un tāpēc uz visu ir jāraugās pēc būtības nevis vienkārši pēc kvantitatīvajiem rādītājiem. Man brīžiem ir skumji noraudzīties, kā ierēdņi pieņem lēmumus, skatoties tikai uz ekonomisko izdevīgumu un nepadomājot plašāk. Tas attiecas gandrīz uz visām jomām. Tomēr es sevi mierinu, ja reiz esmu šajā laikā nākusi iemiesojumā, tas nozīmē, ka mans gars vēlas gūt šādu pieredzi un no tās mācīties. Atzīšos, 20 gadus atpakaļ, arī es visu vērtēju tikai pēc rezultāta, jo tad nezināju, ka to nosaka Dievs.

Dievs zina, ka esam vēl nepilnīgi un vēl labāk zina, cik ļoti kļūdīšanās un neveiksmes mums palīdz augt garā. Viņa žēlsirdība ir bezgalīga. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs varam visu darīt pavirši un bezatbildīgi. Galvenais ir censties kļūt labākam un darīt labāk, bet nevar izvirzīt mērķi darīt labāk nekā spēju. Tieši tā ir mūsdienu galvenā problēma, tāpēc arī bija jānāk Koronavīrusam, lai vestu cilvēci pie prāta.