Paskaties plašāk 11.06.2014
Cilvēkam dzīve piespēlē dažādas situācijas no kurām cilvēkam būtu jāgūst mācība , secinājumi un jārīkojas. Daudzi dod padomus un mēģina palīdzēt, bet ko dara cilvēks labākā gadījuma uzklausa otru, bet pārsvarā dzīvo vien tālāk savu dzīvi.
Es pati jau vairākus gadus mācos ezotēriku eju uz Domātājiem, pieņemu visu informāciju ko dod man šīs mācības, bet tik un tā vienveidīgi skatos vienā virzienā. Cilvēks ir tik interesanta būtne, ka tikai caur sevi viņš saprot savas kļūdas, saprot rīcību ko dara pareizi vai nepareizi. Cilvēks dzīvo savu dzīvi pieļauj kļūdas, bet tās kļūdas cilvēks var mainīt tikai tad, kad tās ir izdzīvojis uz sevis. Katra situācija mums ko māca, bet ne vienmēr mēs situācijās ieklausāmies, ne vienmēr atzīstam savas kļūdas. Mūsu galvā ir vēlmes un mēs uz tām tiecamies citreiz nepadomājot par to, ka šajā situācijā rīkojamies nepareizi un tā ir tikai mūsu vaina.
Lasīju grāmatu Tibetas dzīvo un mirušo grāmata autors Sogjals Ripoče un šajā grāmatā manuprāt bija ļoti labs citāts.
„Es eju pa ielu.
Ietvē ir liela bedre, kurā es iekrītu.
Es esmu apmulsusi….zaudējusi cerības.
Tā nav mana vaina.
Nepieciešama vesela mūžība, lai izkļūtu laukā.
Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre.
Es izliekos, ka to neredzu.
Es atkal tajā iekrītu.
Nespēju noticēt, ka atkal esmu tur pat kur biju.
Bet tā nav mana vaina.
Atkal ir nepieciešams ilgs laiks, lai izkļūtu laukā.
Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir liela bedre.
Es redzu, ka tā tur ir.
Un tomēr es iekrītu …tas ir ieradums.
Manas acis ir atvērtas,
Es redzu, kur atrodos,
Tā ir mana vaina.
Es mirklī tieku laukā.
Es eju pa to pašu ielu.
Ietvē ir bedre.
Es to apeju.
Es eju pa citu ielu.
Mazs piemērs no manas dzīves saistībā ar Domātājiem. Bija man problēma ar dzīves vietu, bija man viens vienīgs mērķis pārdot vienu īpašumu un nopirkt citu kuru varētu saukt par savām mājam. Skatījos tikai vienā virzienā, lai kādus padomus man dotu citi tie netika uzklausīti. Bija tikai viens mērķis, kas ar gadiem mani nogurdināja, lika justies nomāktai jo mērķis nerealizējās. Es nespēju saskatīt citu risinājumu kā tikai to, kas bija manā galvā. Bija tā, ka man bija mērķis ko uzskatīju pa pareizu, gāju tikai uz viņu, rakstot vēstules Karmas Valdei, lūdzot Dievu, dedzinot svecītes, darīju visu, lai to sasniegtu. Bet nekā, nekas nekustējās uz priekšu un es nevarēju saprast ko tas māca? Vai pareizāk sakot, tajā brīdī negribēju saprast, ko man tas māca.
Bet tad Domātājos bija viena ļoti jauka nodarbība, kur mums vajadzēja palīdzēt citiem cilvēkiem. Un kā jau mēs zinām un arī šis gadījums ir pierādījums, ka citam padomu dot ir vieglāk. Ka augšā kāds mums piespēlē situācijas un cilvēkus, kas dod mums padomus un liek mainīt savu dzīvi.
Mūsu grupā bija sieviete kuras problēmā es saskatīju risinājumu, tik vieglu un saprotamu, kuram iespējams nebija 100% atdeves, bet vismaz tas bija risinājums kā kaut ko mainīt. Tas nebija nekas sarežģīts , bet tikai padoms paskatīties uz visu Plašāk. Es pateicu savu viedokli un, ejot mājās, pēc šīs nodarbības pārdomāju dienu un satiktos cilvēkus, un tad es sapratu. Kā gan es varu dot citam padomu, skatīties plašāk, domāt kreatīvāk, ka pati savā dzīvē nedaru neko. Gadiem ilgi dzīvoju tikai ar vienu domu un nemeklēju nekādus citus risinājumus. Bet citiem dodu padomu raudzīties plašāk.
Pēc šis dienas sāku uz visām savām lietām skatīties no citas puses, ja nevar tā kā vēlos es, varbūt var savādāk. Un tiklīdz es sapratu šo savu kļūdu skatīties vienā virzienā, viena no manām ilgajām problēmām nemanot atrisinājās.
Es divu dienu laikā atradu sev lielāku mājvietu, kas man bija nepieciešama, mājas īrnieks piekrita maksāt lielāku īri, lai varētu to atļauties un pilnīgi nemanot bez nekādām reklāmām sāka uzrasties manai mājai pircēji. Tas viss notika vienā dienā.
Es nezinu kā viss tālāk risināsies vai tik pat veiksmīgi šī situācija atrisināsies arī tālāk, bet pēc šīs situācijas es sapratu, ka ne vienmēr tas risinājums, kas ir mūsu galvās ir pareizais. Un lai kāda būtu situācija ir nepieciešams paskatīties plašāk, jo vienmēr mums risinājums ir blakus. Mums sūta tādus pārbaudījumus kādus varam izturēt tikai mums jāmācās ir paskatīties apkārt un to risinājumu atrast.
Citreiz mēs vainojam sevi, vainojam citus, ka nenotiek tā kā mēs vēlamies, bet lai kas notiktu tā tam ir jānotiek un pie tā nav vainīgs neviens.
Grāmatā Sarunas ar Dāvidu Brīvai dvēselei autors Naums Naseždins man patika grāmatas beigās viena personāla secinājums : „ Es atsakos sevi tiesāt. Es atsakos tiesāt citus cilvēkus. Es piedodu visiem, kas gribot vai negribot darījuši man pāri. Es saku paldies visiem, ko esmu saticis savā dzīvē. Es saku viņiem paldies par visu, ko viņi ir izdarījuši man. Un par to ko darījis Dievs. Es saprotu, ka tas viss ir bijis nepieciešams, lai iemācītu mani mīlēt. Lai palīdzētu man pieaugt mīlestībā.”
Autore: Evita