Kāpēc dzimst vājas dvēseles? 03.04.2020

Samanta jautā: Kāpēc ir cilvēki, kuriem prāta spējas nav lielas, klibo atmiņa tiem, nepadodas sarežğītas lietas un matemātiskas lietas? Kāpēc ir tādi, kuriem mācības sagādā grūtības un tie nespēj darīt sarežğītus darbus? Kā šādas dvēseles izdzīvos tehnoloğiju laikmetá, jo astrologi ziņo un arī realitātē redzams, ka pēc 20 gadiem izzudīs daudzas profesijas? Tādas dvēseles ir ļoti neattīstītas un nāksies vilkt dzīvību, lai vispār noturētos virs ūdens? Es zinu tādus, kuriem iet ļoti, ļoti grūti visa jaunā apgūšana un viņiem nav nemaz laika ne dzīvot, ne sportot, ne laika tuviniekiem, jo principā visu laiku var darīt tikai pāris lietas. Vai šādas dvēseles tiks noslaucītas no zemes virsas, jo tās ir par vāju?Kaut gan laba dvēsele. Vai arī ar katru nākamo dzīvi uzdevumi kļūs arvien smagāki un smagāki līdz dvēsele neizturēs un sabruks, ja tai dikti grūti iet jaunajos laikmetos?

Skatos, ka ir tik daudzu ğēniju, pārsteidzoši gudru zinātnieku un citu profesiju pārstāvji, kuriem ir dikti augsts intelekts un zin kā radīt ierīces, bet citiem tā vispār tumša bilde un kā mēğina, tā nekas labs nesanāk. Vai vispār šāda vāja dvēsele vispār sasniegs tādu līmeni, ka nokļūs uz augstāka apziņas līmeņa planētu un beigās viena pati varēs radīt veselu dvēseļu armiju? Kam vajadzīgas tās vājās un nespējīgās dvēseles uz mūsu planētas Zeme? Vai ir paredzēts, ka katra dvēsele pilnīgi viena spēs sasniegt augstas būtnes stāvokli ar dažādām spējām vai arī ir domāts tā, ka augstākais kalpo zemajajam jeb citiem vārdiem sakot palīdz saviem mazākajiem brāļiem? Tas nozīmē, ka tiem, kuri ir sasnieguši jaunus atklājumus dažādās nozarēs- medicīnā, tehnoloģijās, neironu pārveidēs utt., būtu jāpalīdz pārējiem, kuri nav tik attīstīti, lai visi kopā paceltos augstāk?

Kāpēc vispār dzimst vājas dvēseles? Kāpēc tādas jārada ,ja no tām nekādas jēgas nav, bet tikai lieki jāuztur, liekus resursus jātērē uz tādām? Kāpēc tādas dvēseles nevar nedzimt un palikt vienkārši kaut kur Visumā kā gabaliņš no debesīm, puteklītis vai vispār būt tukšums. Šādas dvēseles taču nekā lietderīgi nekalpo un vai jēgas tādas turēt Piemēram uz Zemes tagad ir pārapdzīvotība, bet visi vārgulīši un nevarīgie turpina dzīvot jeb pareizāk sakot vilkt dzīvību vai eksistēt.

Vēl, vai nākotnē cilvēki tikai strādās pie un ar datoriem vai visus pārtaisīs (drīzāk jau tikai izredzētos) par robotiem, jo fiziskais ķermenis vairs nebūs piemērots eksistēt jaunos apstākļos. Bet tad rodas jautājums, kuri tad tiks pie tādas privilēģijas, jo nabagās un vārgās dvēselītes to pat nevarēs atļauties?

Elvita Rudzāte atbild: Vispirms vēlos paskaidrot, ka intelektuālā attīstība un garīgā attīstība nav viens un tas pats jēdziens. Tās ir divas cilvēka attīstības puses. Intelekta attīstību raksturo cilvēka prāta spējas, bet garīgo attīstību raksturo cilvēka sirdsgudrība.

Cilvēkam līdzsvaroti ir jāattīsta abas puses. Ja viņš attīsta tikai vienu pusi, tad cilvēks nejutīsies harmonijā.

Cilvēks nāk iemiesojumā, lai mācītos, t.i., līdzsvaroti attīstītu abas puses – gan intelektu, gan garīgumu. Ja cilvēks attīsta tikai vienu pusi, piemēram, koncentrējas tikai uz intelekta attīstību, tad viņam būs grūti pārvarēt dzīves grūtības un visticamāk viņš būs nelaimīgs. Ja cilvēks attīsta tikai garīgumu, intelektuālo attīstību ignorējot, tad viņam būs grūti dzīvot laicīgā sabiedrībā.

Tāpēc svarīgi ir attīstīt abas puses līdzsvaroti. Dieva acīs nav vāju dvēseļu. Ir tikai dvēseles, kuras nevēlas mācīties.

Jebko, kas ir radīts, var izmantot gan labajam, gan sliktajam. Piemēram, jaunās tehnoloģijas cilvēks, kas garīgi un intelektuāli attīstās, izmantos labu darbu paveikšanai, nekļūstot par robotu. Cilvēks, kas neattīstīsies garā, nonāks tehnoloģiju verdzībā.

Cits piemērs – sēnes. Cilvēks var sēnes ēst un nodrošināt savu eksistenci, bet var arī sēnes izmantot, lai apreibinātos, mainot apziņas stāvokli. Tātad visiem cilvēkiem tiek dotas ļoti dažādas iespējas, lai cilvēki izdarītu izvēles starp labo un slikto. No augstāka skata punkta skatoties nav ne labā, ne sliktā, jo bez sliktā nevarētu notikt attīstība.

Cilvēka dvēseles attīstība notiek pakāpeniski, līdzīgi kā skolā, pārejot no vienas klases uz nākamo. Tāpēc Dieva acīs nav vāju dvēseļu, ir tikai slinkas dvēseles, kas negrib mācīties un paliek otru gadu, no dzīves uz dzīvi atkārtojot vienas un tās pašas kļūdas līdz Dievs pasaka – viss pietiek, ja nevēlies mācīties, tad būs jāsāk attīstība no zemāka punkta vai no paša sākuma.