Ieva jautā: Savulaik rakstīju Jums par attiecībām ar vīramāti. Jūs likāt aizdomāties par lepnumu un kaunu, tā redzamajām un slēptajām pusēm. Es domāju. Viss atrisinājās, kad pirmo reizi viņai visu pateicu atklāti. Par to, ka man apnikušas viņas apvainošanās bez iemesla. Tagad attiecības ir labas, es pat varu viņai apķerties ap kaklu un nobučot. Un tas ir no sirds, no brīvas gribas. Arī tagad viņa šad un tad mēdz apvainoties, bet mani tas vairs nesadusmo. Arī viņa cenšas un man savu apvainošanos (piem. par to, ka mums ir bijusi ballīte un viņa nav uzaicināta, kaut gan patiesībā nekāda ballīte nav bijusi, pat gluži otrādi – esam bijuši darbos līdz ausīm un vakarā noguruši iekrituši gultā) kas nu jau gadās reti, neizrāda. Es to novērtēju. Vienmēr cenšos uzaicināt ciemos kaut vai uz
vakariņām.
Tagad mēģinu izprast attiecības ar mammu. Man ar mammu attiecības svārstās no ārēji šķietami sirsnīgām līdz ļoti aukstām. Viņa pati ir nemīlams bērns savai mammai. Vecāmamma pirms gada nomira un viņas, lai arī pēdējos 10 gadus dzīvoja kopā, neatrisināja savas attiecības. Mamma rūpējās par viņu, bet ar saltumu sirdī. Vecāmamma viņu regulāri nolādēja. Man ar vecomammu bija sirsnīgas attiecības, lai arī mums dažreiz gāja grūti. Viņa dažreiz mani nolamāja, ka vispirms apciemoju mammu (kad viņas vēl nedzīvoja kopā) un tad viņu. Viņām abām lieliski izdodas likt justies man vainīgai.
Tagad man ir sava vasaras mājiņa blakus mammas mājai. Es saku mammai, ka man jāraksta darbi un gribu pabūt viena. Viņa to neņem vērā. Nāk 10 x dienā. Tad kaut ko atnes, tad atkal atnes. Es saprotu, ka viņa jūtas vientuļa, un es labprāt aizietu pie viņas un gaidītu, kad viņa atnāks pie manis, bet 10 x dienā man ir par daudz. Man ir savas domas, sava vajadzība pēc kaut kādas vientulības devas. Visvairāk mani tracina, ja viņa ienāk manā guļamistabā. Tad man šķiet, ka viņa ienes tur visu savu smagumu. Es to nesu visu bērnību, tagad gribu no tā mazliet distancēties.
Jautājums Jums: vai man maigi un ar mīlestību nospraust stingrākas robežas vai ļaut, lai nākt, cik grib un strādāt ar savām domām? Katru reizi, kad es saku, ka gribu vienatnē strādāt, viņa savā ledus balss tonī kaut ko atbild un turpina nākt.
Elvita Rudzāte atbild: Ieva ļoti labi piemetināja, ka viņas mamma ar savu mammu attiecības nav sakārtojušas. Arī Ieva nav attiecības sakārtojusi ar savu mammu, un tas arī būtu pirmais darbs, kas būtu jāizdara.
Ievai ir jāizprot, kāpēc viņa izvēlējās iemiesoties šajā ģimenē, kas bija jāapgūst no savas vecāsmātes un mātes? Kāpēc ģimenē sievietes vienas bez vīriešiem? Kāpēc viņas mamma nesatika ar savu māti? Kāpēc saltums attiecībās starp māti un meitu? Kāpēc Ieva jūtas vainīga?
Tad, kad attiecības būs sakārtotas, t.i., būs piedoti visi pāridarījumi, atbrīvotas bailes “mani nemīl”, vainas izjūta un aizvainojumi, tad mainīsies arī ikdiena. Es nevaru garantēt, ka Ievas māte nenāks bieži pie meitas, bet tas katrā ziņā vairs netraucēs meitu.
Jebkādu noteikumu izvirzīšana attiecībās pastiprina bailes “mani nemīl” un problēmas attiecībās pieaug. Īstai mīlestībai nav nekādu nosacījumu. Tāpēc es neieteiktu nospraust robežas ar māti, bet gan sākt mīlēt māti bez nosacījumiem. Ja Ieva iemācīsies mīlēt māti bez nosacījumiem, tad viņai būs vieglāk iemīlēt arī citus cilvēkus bez nosacījumiem, īpaši tas būs nepieciešams viņas vīram un bērniem.
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties sevis dziedināšanas programmā “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti, reizi nedēļā, svētdienās, no 2024.g. no 8. septembris līdz 20. oktobris, plkst.19.00-21.00. Vislabākais palīgs cilvēkam ir cilvēks pats sev. Ikdienā strādājot ar Lasīt vairāk …
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties onkoloģiskos slimniekus (pieaugušos) psihosociālās rehabilitācijas programmas “Per aspera ad astra” septiņu nodarbību ciklā “IESPĒJU UN RESURSU MEKLĒŠANA”, 12.09.2024.- 24.10.2024. “Per aspera ad astra” tulkojumā no latīņu valodas – “Caur ērkšķiem Lasīt vairāk …