Mūsu dzīvi ietekmē ikdienas izvēles. Mūsu izvēli ietekmē motīvs, bet motīvs var būt savtīgs vai nesavtīgs.
Apskatīsim piemērus.
1.piemērs. Tu piedalies labdarības akcijā, lai tevi pamanītu un vēlēšanās par tevi balsotu.
Šajā gadījumā tu dari labu darbu savtīgu motīvu vadīts.
2.piemērs. Tu piedalies labdarības akcijā, lai palīdzētu tiem, kuri nonākuši grūtībās. Tev nav svarīga pateicība, jo tavs mērķis ir tikai palīdzēt.
Šajā gadījumā tu dari labu darbu nesavtīgu motīvu vadīts.
Pirmajā gadījumā tavu labo darbu pamanīs, iespējams pat pateiksies, bet ļoti ātri šo darbu aizmirsīs. Otrajā gadījumā tavu darbu pamanīs, noteikti pateiksies un vienmēr atcerēsies, ka tu esi sniedzis palīdzību grūtā brīdī.
Ja tu kaut ko dari savtīgu motīvu vadīts, tad tavs darbs nedos garšīgus augļus jeb tie būs sapuvuši. Piemēram, tu pats organizēsi labdarības akciju savtīgu motīvu vadīts, piemēram, lai pierādītu citiem ko tu spēj un lai tevi novērtētu. Tu savāksi naudu noteiktam mērķim, ieguldīsi naudu noteiktā mērķa sasniegšanā, bet mērķis netiks sasniegts vai tiks sasniegts, bet tavu darbu nenovērtēs.
Pastāv Dievišķais Došanas-ņemšanas likums, kas māca – es dodu, lai dotu, nevis, lai saņemtu. Piemēram, es dodu vīram, bērniem, tuviniekiem utt. savu mīlestību nevis tāpēc, lai viņi mani mīlētu un novērtētu, bet tāpēc, ka es esmu laimīga par Dieva doto iespēju viņus mīlēt. Ja gaida sava dotā novērtējumu, tad saņem «pigu». Dodot mēs radām enerģiju, kura pie mums var neatgriezties, ja mēs radām barjeras. Ja es kaut ko gaidu, es radu barjeru «gribu saņemt».
Kas traucē saņemt mīlestību un novērtējumu no tuviniekiem? Lepnība – es varu arī iztikt! Kauns – kā es tā uzbāzīšos, ko par mani padomās. Jo lielāka lepnība, jo lielāks kauns, jo abas īpašības proporcionāli veido vienu veselumu.
Kādā veidā mēs varam atbrīvot radītās barjeras? Ar piedošanu, piedodot aizvainojumus, atbrīvojot stresus: bailes «mani nemīl», lepnību, kaunu u.c. stresus. Ar vēlmju jeb gaidu atbrīvošanu, neko negaidot. Ar pateicību, priecājoties par to, kas ir dots. Ar prieku par ģimenes locekļu panākumiem.
Darbā tu strādā nevis tāpēc, lai saņemtu atalgojumu un novērtējumu, bet tāpēc, ka esi pateicīgs par Dieva doto iespēju strādāt. Ja tu strādā ar aprēķinu, tad tu radi savtīgu enerģiju. Darba devējs var tevi paslavēt, bet dara to savtīgi, lai tu labāk strādātu, nevis dara to no sirds.
Darbs jāveic ar mīlestību, negaidot atzinību un nesalīdzinot sevi ar citiem, jo katrs darbinieks ir unikāls. Nevērtē sevi un citus. Salīdzināšana rada skaudību un vēlmes. Novērtēšana rada mazvērtības kompleksus un kaunu.
Ja tu esi kaut ko saņēmis, ir arī jādod, turklāt jādod, nevis, lai saņemtu pretī, bet jādot, lai dotu.
Ja es protu dot, iekšēji to nenožēlodams, un negaidot, lai citi pamanītu manu cēlo žestu, kā arī negaidu ne mazāko pateicību, pat ne mutisku “paldies” par pareizo rīcību, tad esmu iemācījies dot no sirds. Ja tu kaut ko dod, tad dod tikai no sirds. Ja dosi ar aprēķinu, tad atpakaļ saņemsi neapmierinātību.
Kāda ir atšķirība starp labu rīcību un labdarību? Labdarība – nesavtīga došana. Laba rīcība – savtīga došana. Labas rīcības sekas – tavu labo aizmirst. Labdarību nekad neaizmirst.
Tāpēc nesavtības augļi ir garšīgi, bet savtības augļi sapūst pirms tos ir kāds pagaršojis. Citiem vārdiem sakot, nesavtīga motīva izdarīts darbs dara cilvēku laimīgu, bet savtīga motīva izdarīts darbs cilvēkā rada neapmierinātību, jo citi nepamana vai nenovērtē, ka viņš ir labs cilvēks.
Nesavtības rezultāts – prieks. Savtības rezultāts – dusmas. Nesavtība dod enerģijas pieplūdumu. Savtība atņem spēkus. Nesavtību pamana. Savtību ignorē.
Tāpēc pirms kaut ko dari, vienmēr padomā, kāda motīva vadīts tu to dari? Vai tavs motīvs ir savtīgs vai nesavtīgs?
sending...
