Linda jautā: Gribētos saprast kādas dvēseles uzskatāmas par pārstrādājamām (kritēriji kādi)?
Kas tieši šķīstītavā sāpīgs? Ja tagadne mainīta cilvēces darbību rezultātā, tad nākamie, kuriem nepaveicās un nāksies sākt dzīvi no jauna kā minerālim, tad viņiem būs vēl sliktāki apstākļi nekā mums, kad dzimām kaut vai grūtos lakos utt?
Kā tad minerālis savairosies vai radīs sev ģimeni jeb pēcnācējus, ja viņš varbūt būs vienīgā dvēsele, kura neprata kā cilvēks pielāgoties mainīgajai pasaulei un atpalika attīstībā it visā?
Lai piedzimtu par kādu minerāli, piemēram Vācijā, tad būtu cilvēkam vismaz bijis jādzīvo tur, lai varētu tur kaut par iezi kļūt, ja karma smaga? Vai visi minerāļi tiešām evolucionē-no jauna iziet cauri visām stadijām un tad kļūst par kukaiņiem, putniem, dzīvniekiem utt? Piemēram, pensionārs bez zobiem, kurš ir arī fiziski invalīds (nav roka, problēmas ar acīm, kāja viena īsāka par otru, nav intelektuāls un degradējas-neattīstas vairs nekādīgi, tikai eksistē) tad viņš var piedzimt (ja nu gadās) par nevērtīgu minerāli, kādu nekur neizmanto nemaz? Vai, piemēram, var piedzimt par, piemēram, skudru ar tādiem pašiem fiziskiem defektiem kādi tam bija kā cilvēkam? Vai šāds karmiskais uzkrājums maz ļauj evolucionēt no tāda par skaistu un veselu cilvēku?
Man vienmēr interesējušas šādas lietas un gribas saprast kā tas notiek, jo vērojumi liecina, ka dabā arī viss mainās-agrāk Latvijā putniem bija vieglāk, jo cilvēki tos baroja, bet tagad pat aizliedz daudz kur barot tos. Agrāk pieneni saņemt citam likās kaut kas īpašs, jo dzīvoja tādos apstākļos, kad neko citu atļauties nevarēja un labi, ka vēl bija tāda, bet tagad tas ir kā iedot nezāli.
Ja nav nekāds karmiskais uzkrājums jeb ir smaga karma, tad pat par nekam nederīgu zemes kripatiņu var piedzimt nomaļā pasaules daļā, kuru cilvēki sen jau pametuši, jo savus dzīves apstākļus sen uzlabojuši un dzīvo tur, kur par zemi nav nevienam jārušinas? Vai vispār var izrauties no tādas karmas jeb gadās tā, ka var nonākt mūžīgajā saucamajā “ellē”, kur visu laiku grūti? Piemēram palikt tādā kā noslīkušā atlantīdā un nekad netikt prom no turienes un nebūtu neviena-ne Dieva, ne eņģeļu, ne citas dzīvas būtnes tur, tik tumsa, mikrobi, sals un tamlīdzīgi.
Elvita Rudzāte atbild: Linda uzdod jautājumus uz kuriem var atbildēt tikai Dievs, jo tikai Viņam ir zināms, kas ar cilvēku notiks pēc ķermeņa fiziskās nāves. Tomēr cilvēkiem ir dota informācija no Augstākajiem Spēkiem kā jādzīvo tagadnē, lai nebūtu jāpiedzīvo ciešanas nākotnē šajā dzīvē un nākamajās dzīvēs. Ja cilvēks dzīvo tagadnē saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad viņam nav jāsatraucas par nākotni. Protams, visi mēs laiku pa laikam pieļaujam kļūdas, bet mums vienmēr ir iespēja kļūdas nožēlot un turpmāk tās neatkārtot. Ja cilvēks ievēro Tikumības Zelta likumu: “Dari otram to, ko vēlētos, lai dara tev jeb nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev”, tad viņam nav jābaidās par nākotni. Tāpēc iesaku Lindai koncentrēties uz Dievišķo likumu ievērošanu ikdienā – darbā, mājās, sabiedrībā, nožēlojot pagātnē pieļautās kļūdas un tagadnē tās neatkārtot, tad viņa bruģēs sev laimīgās nākotnes ceļu.
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties sevis dziedināšanas programmā “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti, reizi nedēļā, svētdienās, no 2024.g. no 8. septembris līdz 20. oktobris, plkst.19.00-21.00. Vislabākais palīgs cilvēkam ir cilvēks pats sev. Ikdienā strādājot ar Lasīt vairāk …
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties onkoloģiskos slimniekus (pieaugušos) psihosociālās rehabilitācijas programmas “Per aspera ad astra” septiņu nodarbību ciklā “IESPĒJU UN RESURSU MEKLĒŠANA”, 12.09.2024.- 24.10.2024. “Per aspera ad astra” tulkojumā no latīņu valodas – “Caur ērkšķiem Lasīt vairāk …