Kāpēc es uztveru citu emocijas kā savējās? 21.07.2014
Kristīne jautā: Paldies par šo jautājumu un atbilžu sadaļu, tā patiesi māca sevi iepazīt!
Vakar pēc darba ar draugu sarunājām izbraukt ar riteņiem uz jūru. Viņš īsti negribēja, taču beigās piekrita. Viņš brauca pa tiešo no
darba, es no mājām. Kā parasti īpaši nesteidzos, tāpēc nedaudz kavējos. Jau satiekoties jutu, ka viņš dusmojas un pēc tam viņš brauca ātri, ka netiku viņam līdzi un tad kad atkal viņš mani gaidīja, tad jutu, ka attieksme ir kā pret tādu kura neko nevar un nekas neizdodas, pat vēl tāda sajūta, ka viņš mani izsmej. Protams, ka asaras pa gaisu un dusmas, ka varēja taču nebraukt, ja negribēja. Kad satikāmies, tad izteicu savu sašutumu. Pati jau arī nejūtos pārliecināta braucot ar riteni, kas saistīts ar diviem smagākiem kritieniem pirms pāris gadiem, tāpēc arī vēl papildus parasti satraucos, jo viņš ir pieredzējis sportists atšķirībā no manis. Tā kā daļa emociju un dusmu bija manas un savas mācības mācos apzināties un izprast. Bet interesanti, ka vēlāk jau sēžot pie jūras viņš sāka sarunu, kā viņam gājis darbā. Un tajā stāstā bija noslēptas visas emocijas, kuras es biju izjutusi pirms brīža. Bet jautājums vairāk ir par to, ka dažreiz šķiet, ka tās nav manas emocijas, kuras jūtu, bet kaut kā uztveru tās no pārējiem. Dažkārt arī fiziski jūtu sāpes, kuras izjūt mans draugs. Tas mēdz būt gan īslaicīgi, gan ilgāk. Tas gan nav tikai pret viņu. Arī skatoties filmas vai lasot kādu grāmatu vai esot tur, kur daudz cilvēki, tās emocijas un izjūtas, ko jūt citi ir tik spilgtas. Man tas traucē. Vienmēr esmu bijusi dikti jutīga, bet šķiet, ka mācoties izprast sevi sāku vairāk just un pat „dzirdēt, ko domā” citi.
Mācos arī neiesaistīties citu konfliktos, kas patiesi uz mani neattiecas, mācos emocionāli norobežoties, bet ne vienmēr izdodas. Nevaru izturēt saspringtas situācijas. Zinu ar kādiem konkrētiem pagātnes notikumiem tas ir saistīts- manam brālim skolā neveicās tāpēc viņu bieži bāra un pēra, par ko ļoti pārdzīvoju, jo man brālis ir mīļš, neskatoties uz savstarpējiem kautiņiem bērnībā. Būdama jaunākā, mēģināju viņam palīdzēt mācībās. Lieki teikt, ka pati biju teicamniece. Vēl tagad nespēju klausīties, kad kāds manam brālim aizrāda vai par viņu slikti izsakās. Turklāt interesanti, ka mans draugs ir rīcībā un emocijās līdzīgs manam brālim, dažkārt ar brāļa sievu mēdzam par to pabrīnīties un pasmieties.
Esmu apzinājusies, ka mans lielais stress patiesi ir bailes „mani nemīl”, jo mani pat paralizē, kad kāds uz mani dusmojas vai vienkārši saka, ka ir vīlies vai kaut kādā veidā mēģina mani kaunināt. Ar prātu mācos saprastu un pieķert sevi pie šīm domām, teikt „stop” un tās
transformēt, taču tā pirmā emocija laužas ārā un domāju tikai pēc tam. Mācos būt lēnprātīga, jo būdama temperamentīga mēdzu visu sagāzt vai savainoties, ja kaut ko daru emocijās. Sanāca gan nedaudz juceklīgi, bet šāda juceklīga sajūta man visu laiku ir iekšā.
Elvita Rudzāte atbild: Ja cilvēks uztver citu emocijas, spilgti tās izjūtot uz sevis, tas nozīmē, ka viņš ir sasniedzis būtisku garīgās attīstības līmeni, kas, protams, ir labi. Šāds cilvēks var ļoti labi palīdzēt citiem nelaimīgiem cilvēkiem jeb cilvēkiem, kuri ir nonākuši dzīves grūtībās, jo viņš ļoti labi tos jūt un izprot. Kristīni biedē šī prasme, jo viņa to nepielieto, lai palīdzētu citiem cilvēkiem pārvarēt dzīves grūtības. Iesaku Kristīnei padomāt kā savu jutīgumu pielietot citu cilvēku labā un turpināt izzināt sevi un dzīvi, ejot garīgās attīstības ceļu.