Dusmas, bailes, skaudība un greizsirdība 22.07.2014
Cilvēka dzīve nav iedomājama bez emocijām un jūtām. Cilvēks jau piedzimst ar visām emocijām, tās ir kā daļa no mums. Mēs nevaram iztikt bez priekiem, ciešanām, dusmām, bez mīlestības un naida. Cilvēkā mijas pozitīvās emocijas ar negatīvajām. Emocijas rada prāts un ķermenis, tās atspoguļo cilvēka vajadzības.
Vienas no spēcīgākajām emocijām ir dusmas, kuras bieži vien sabojā attiecības ar līdzcilvēkiem, darba kolēģiem, ietekmē mūsu pašsajūtu un veselību. Cilvēks nonāk tādā kā izvēles priekšā- vai paust savas emocijas, vai apslāpēt. Atklāti paužot dusmas, mēs varam citus aizskart, bet paturot sevī, mēs riskējam sabojāt savu veselību. Mani interesē šī trešā iespēja- saprast, novērot un gūt no tām mācību. Svarīgi ir neidentificēt sevi ar dusmām, jo pat visdusmīgākais cilvēks dažreiz smejas. Var pavērot, no kurienes rodas dusmas- tās rada prāts. Prātam ir daudz vēlmju, emociju, pieķeršanos, vēlme kontrolēt. Ja vēlmes netiek piepildītas, mēs ciešam, rodas neapmierinātība, dusmas. Cilvēkiem tiek piedāvātas grāmatas ar it kā pozitīvu virzienu, kā kļūt laimīgam, bagātam. Tas viss ir noderīgs līdz brīdim, kad cilvēks netiek ielikts noteiktos rāmjos, standartos, rodas papildus stress, sevis salīdzināšana ar citiem. Rodas sajūta, ka kaut kas netiek līdz galam izrunāts un saprasts. Ir pierasts domāt, ka dusmas rodas tikai noteiktās saspringtās situācijās, bet ir arī otra puse- apslēptā, kas atrodas dziļāk cilvēkā.
Lasot Elvitas Rudzātes „Piedošanas mācība” 2.grāmatu, es iepazinos ar Dabas Dievišķajiem likumiem. Viens no Dabas Dievišķajiem likumiem ir Mācības likums, kurš cilvēkiem liek apgūt savas dzīves mācību stundas, jo neapmierinātība rodas no neizprastām dzīves mācību stundām. Situācijas, kuras atkārtojas, vai īpašības, kuras mūs tracina otrā cilvēkā ir tikai mūsu „skolotāji”, kas vēlas mums atvērt acis, lai mēs paskatītos uz problēmu dziļāk. Līdzīgais piesaista līdzīgu, tātad arī cilvēkā ir kāds dusmu avots. Reizēm dusmas kļūst par centieniem noslēpt bailes. Ja ļauj vaļu dusmām, tad savā dzīvē saņemam atbildes reakciju, un nemaz obligāti nav jāsaņem no tā paša cilvēka. Negatīvās emocijas var ietekmēt veselību, bet neviens taču negrib saslimt. Jāmācās dusmas un visu negatīvo caur sevi izlaist tā, lai nekas nepieķertos, tāpēc ir svarīgi piedot, bet lai piedotu, vispirms pašam ir jāiepazīst sevi. Iepazīstot sevi, atzīstot savu negatīvo, mēs vieglāk uztveram otra negatīvo un tāpēc ir vieglāk piedot. Arī piedot ir jāmācās. Piedošana ir brīvība, kas nav atkarīga no otra cilvēka.
Apzinoties pozitīvās un negatīvās emocijas, sapratne darbojas atšķirīgi- apzinoties negatīvās emocijas, tās mazinās, bet pozitīvās īpašības izplešas un kļūst par cilvēka būtību. Attiecībā uz dusmām gribas citēt filozofa Tomasa Fullera aforismu:
„Nav vērts dusmoties divos gadījumos: kad lietu vēl var labot un kad vairāk nekas nav labojams.”
Bailes pašas par sevi nav sliktas, tās ir dabiska tieksme sevi aizsargāt, kas nepieciešama cilvēka izdzīvošanai, signalizē par briesmām. Tieši baiļu dēļ mēs neliekam roku ugunī. Tomēr ir liela atšķirība starp veselīgām bailēm, kas liek mums atkāpties no bezdibeņa malas un nemitīgām bailēm, kas liedz dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Runājot par bailēm, šķiet, ka tām ir bezgala daudz iemeslu- bailes no zaudējuma, bailes no neveiksmes, bailes tikt sāpinātam, bailes zaudēt materiālas vērtības, taču patiesībā tās ir bailes no iznīcības, bailes pazaudēt sevi. Pamatā visām bailēm ir bailes no nāves, bailes nepiepildīt savu dzīvi. Baiļu rašanās cēloņus var meklēt bērnībā- pārlieku liels vecāku satraukums par bērnu rada iespaidu, ka pasaule ir pilna draudiem. Liels baiļu avots ir prasīgums, nopelšana, draudi sodīt. Tā dzīves laikā cilvēks kārtu pa kārtai kā sīpols var apaugt ar bailēm, kuras traucē būt pašam. Baidoties tikt sāpināti, daudzi cilvēki ir izvēlējušies būt nejūtīgi, ir uzcēluši ap sevi tādu kā aizsargmūri, lai nodrošinātos, ka netiks sāpināti. Kad cilvēks ir atvērts pasaulei, ir pieejami gan „saulaini” mirkļi, gan „apmākušās” dienas. „Kad esi atvērts pasaulei, viss kļūst iespējams, un viena no šīm iespējām var tevi sāpināt…bet tā ir tikai viena. Pārāk daudz par to neprāto, jo citādi tu atkal noslēgsies.” (OSHO 365 Meditācijas Šeit un tagad.) Kļūstot atvērtākam, paveras daudz jaunu iespēju, tad kāpēc izvēlēties tikai to vienu, kas var sāpināt? Cilvēks baidās iziet ārpus zināmā, jo tajā ir noteikts komforts, drošība, viss ir pazīstams. Bailes šķērsot zināmā robežu, aiz kuras rodas neziņa kā rīkoties, bailes kļūdīties. Tieši bailes liek turēties pie pazīstamā, un šāda attieksme kaut kādā ziņā padara nedzīvu. Cilvēkam jākļūst par „piedzīvojumu meklētāju”, jo tikai tā var kaut ko apgūt un virzīties dzīvē uz priekšu. „Kad sajūti bailes, nekad nemēģini no tām aizbēgt. Tieši pretēji, ļauj tām sevi vadīt, jo tās rāda virzienu, kurā tev jāceļo. Bailes ir tikai izaicinājums.”(OSHO Emocijas.) Tikai ejot pretī bailēm var kaut ko jaunu apgūt. Bailes ir dabiskas, tās ir jāpieņem. Nekad nebūs tā, ka dzīvē nebūs baiļu, taču lielāko daļu baiļu ir radījis prāts, tās ir izdomātas. No bailēm nav jābēg, uz tām var paskatīties kā vērotājs, tad tās kļūst par daļu no situācijas.
Ļoti līdzīgas enerģijas sevī nes gan skaudība, gan greizsirdība. Skaudība ir salīdzināšana, bet greizsirdība ir privātīpašnieciskums. Abas šīs īpašības raksturojas ar tieksmi sevi salīdzināt ar citiem, būt labākam par citiem. Cilvēkam jau no bērnības ir radīti tādi apstākļi, lai mēs visu salīdzinātu- kādam labāka māja, labāks izskats, kāds ir gudrāks par mums. Skaudīgs cilvēks izjūt daudz postošu emociju, kas vēršas pret pašu cilvēku, tā ir kā savas pasaules iznīcināšana. Cilvēks neapzinās savu īsteno vietu un sūtību, jo katrs cilvēks ir unikāls un nesalīdzināms, katrs ir īpašs ar savu esamību. Dzīvē vienmēr ir tā, ka kāds būs pārāks, jo ir neiespējami būt pirmajam pilnīgi visā, ir jāsaprot, ka ar skaudību tiek nodarīts pāri pašam sev. Svarīgi ir ievērot Došanas- ņemšanas likumu(E. Rudzāte”Piedošanas mācība” 2.grāmata), kurš māca dot no sirds, negaidot pateicību, jo starp došanu un ņemšanu jābūt harmonijai, līdzsvaram. Nevajag vērtēt un salīdzināt, tā vietā labāk sev un citiem novēlēt veiksmi. Ja cilvēks iemācās priecāties par citu veiksmi, tad arī viņa sirds kļūst atvērta labajam.
Kā ir ar greizsirdību?- Cilvēka nepareizā mīlestības izpratne rada greizsirdību un sava veida privātīpašnieciskumu, bet otru cilvēku nevar padarīt par savu īpašumu. Greizsirdība nav piederīga mīlestībai, tā ir piederīga privātīpašnieciskumam. Greizsirdība ir ļoti slikts veids kā izrādīt savas jūtas. Kad kaut kas pieder, cilvēks jūtas stiprs, viņa teritorija kļūst plašāka, bet līdzko kāds mēģina pārkāpt tās robežas, cilvēks kļūst greizsirdīgs un nikns. Mīlestība ir tā, kas vieno, bet greizsirdība ir tā, kas posta. Lai nebūtu jācieš, svarīgi ir atbrīvoties no privātīpašnieka jūtām un bailēm, ka var pamest. Jāmaina attieksme pret sev tuviem cilvēkiem, jāciena otra cilvēka individualitāte, brīvība, jo nevar zaudēt to, kas mums nepieder. Ir jāiemīl un jāciena pašam sevi, tad var arī patiesi mīlēt citus. Īsta mīlestība un uzticēšanās dod brīvību otram cilvēkam, tad arī nebūs jābaidās no greizsirdības.
Rakstot šo rakstu, mans mērķis bija paraudzīties uz negatīvajām lietām, meklēt un rast pozitīvu risinājumu, jo katrai lietai ir sava gaišā un tumšā puse. Svarīgi ir tas, kā mēs paši uz visu raugāmies, kādu enerģiju piesaistām, jo mēs visi savā ziņā esam perfekti un tas atklājas mirklī, kad spējam paši sevi pieņemt.
„Smalkajā zemapziņas līmenī katrs cilvēks ir Visuma daļiņa. Un ne tikai cilvēks, bet visa dzīvā radība, ikviens priekšmets. Un šajā ziņā mēs visi esam vienādi. Šajā pasaulē visu vieno kopīgs mērķis- tiekšanās uz Veselumu, proti, uz Dievu, Visumu un Augstāko saprātu. Un katrs dod savu unikālo ieguldījumu kopējā pasaules attīstības procesā. Mēs visi ejam vienā virzienā, bet katrs pa savu ceļu. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks sajustu savu nozīmīgumu, svarīgumu un unikālumu šajā pasaulē, bet ne jau uz citu cilvēku rēķina un paceļoties pāri viņiem, tāpēc, ka katrs cilvēks un katra lieta ir nozīmīga pati par sevi, būdama unikāla vienotā Visuma sistēmā.” (V.Siņeļņikovs Dzīves noteicēja mācībgrāmata 160 mācībstundas)
Autors: Kristīne
Izmantotā literatūra:
E.Rudzāte ”Piedošanas mācība” 2.grāmata
V.Siņeļņikovs Dzīves noteicēja mācībgrāmata 160 mācībstundas
OSHO ”Emocijas”
OŠO ikkatrai dienai 365 Meditācijas Šeit un tagad
sending...
