Greizsirdība – mīlestības iznīcinātāja 17.07.2020

Mūsdienās greizsirdība ir biežs iemesls attiecību izjukšanai. Greizsirdība ir kā “tārps”, kas grauž cilvēku no iekšienes un tā ir ļoti nepatīkama izjūta. Greizsirdība ir mokošas šaubas par kāda cilvēka uzticību un mīlestību. Tās ir vienas no postošākajām jūtām. Tās izposta ģimenes, nokauj mīlestību un izraisa smagas slimības. Greizsirdība ir jūtu komplekss, kas ietver dusmas, niknumu, naidu, aizvainojumu, šaubas, sevis žēlošanu, pārliecības trūkumu, nicinājumu. Greizsirdība iznīcina mīlestības jūtas ne tikai partneriem, bet ikvienam, kas cieš no greizsirdības jūtām (piemēram, bērns, kas izjūt mātes greizsirdību pret ikvienu cilvēku, ko bērns mīl).

Greizsirdība ir skaudības forma. Tā rodas no vēlmes salīdzināt ar citiem. Ja cilvēks pats ir greizsirdīgs, tas nozīmē, ka viņā ir milzīgas bailes “mani nemīl”, kuras nepieciešams atbrīvot. Bailes “mani nemīl” parasti izveidojas bērnībā un vēlāk pieņemas spēkā. Ja cilvēkam ir partneris greizsirdīgs, bet pašam liekas, ka viņš tāds nav, tad viņam greizsirdība ir slēptā formā un nav parādījusies tikai tāpēc, ka nav bijis iemesla būt greizsirdīgam. Ja šāda situācija rastos, tad arī cilvēks, kurš domā, ka nav greizsirdīgs, atklātu, ka tomēr šī problēma ir arī viņam pašam, jo pastāv Dievišķais likums – līdzīgs pievelk līdzīgu.

Greizsirdība var rasties, ja esošajās vai iepriekšējās attiecībās bijis kāds pārpratums, neuzticība vai krāpšana – jebkurā gadījumā bijis kāds iemesls, kādēļ parādījusies greizsirdība, un cilvēks vairs nespēj uzticēties.

Dažkārt greizsirdības cēlonis meklējams agrīnā bērnībā, kad bērns jūtas nedrošs un nepilnvērtīgs. Lai justos pilnvērtīgāks, cilvēks vēlas kontrolēt apkārt notiekošo, tai skaitā – arī partneri un greizsirdība attīstās kā personības pazīme jeb rakstura iezīme. Visbiežāk tas novērojams cilvēkiem, kurus var saukt par emocionāli atkarīgiem, kā arī personām ar demonstratīvām iezīmēm. Parasti to pamana tikai tad, kad dziļāk iepazīst otru cilvēku, kad redz kā viņš interpretē pasauli. Parasti, ja cilvēkam greizsirdība ir kā personības pazīme, viņš būs greizsirdīgs ne tikai attiecībās ar partneri. Viņš var būt greizsirdīgs pret partnera draugiem, jo cilvēks vēlas pilnu varu un kontroli. Būs arī mazvērtības kompleksi, tendence interpretēt, ka pārējie cenšas nodarīt pāri, ka nepievērš uzmanību utt.

Ja pamatojuma greizsirdībai nav, bet cilvēks tendenciozi interpretē visu, kas notiek attiecībās ar otru cilvēku tā, ka saskata krāpšanas elementus, var runāt par greizsirdības murgiem. Cilvēks sāk sajust svešas smaržas, skaņas, var sākt vajāt otru cilvēku. Slimīga greizsirdība ir raksturīga hroniskiem alkoholiķiem un cilvēkiem, kas sirgst ar šizofrēniska spektra slimībām vai kuriem ir bipolārā garastāvokļa traucējumi. Partnerim šīs attiecības var izvērsties mokošas, jo cilvēks mēdz būt arī ļoti agresīvs un uzstājīgs.

Greizsirdība nav mīlestības pazīme. Tieši otrādi, ilgstoša neuzticēšanās attiecībās liecina, ka greizsirdīgais partneris nemīl pats sevi. Nemīlot pašam sevi, cilvēkam, protams, ir grūti noticēt, ka viņu varētu mīlēt kāds cits. Tāpēc pašvērtības izjūtas trūkums ir galvenais pārspīlētas greizsirdības cēlonis. Greizsirdīgajiem bieži piemīt tendence vispārināt agrāk notikušo negatīvo pieredzi, piemēram, vienreiz pievilto uzticību. Rodas moto: visi vīrieši ir meļi un viņiem nevar uzticēties. Greizsirdība ir arī pastāvīgi mīlestības apliecinājumu meklējumi, alkas pēc drošības un apstiprinājuma: viņš mani vēl mīl! Sliktākais ir nevis tas, ka šādi drošības apliecinājumi netiek saņemti, bet gan tas, ka nemitīgie uzticības un mīlestības pierādījumi agri vai vēlu uzliek pamatīgu slogu jebkurām attiecībām.

Noteiktos apstākļos minimālās izpausmēs greizsirdība var būt raksturīga visiem cilvēkiem. Bet jautājums – vai visiem var būt slimīga greizsirdība? Atbilde – nē! Ja cilvēkam greizsirdība nav personības rakstura iezīme un tā nav saistīta ar psihisku saslimšanu, bet vienkārši bijis gadījums, kas izprovocējis greizsirdību, ar to var tikt galā saviem spēkiem, izprotot neapgūtās mācības un piedodot pāridarījumu. Bet, ja greizsirdība ir kā slimība vai personības pazīme, tad reakcija uz partnera krāpšanu dažkārt var novest pat līdz slepkavībai (bieži šie noziegumi izdarīti afekta stāvokli).

Greizsirdība ir garīgas nabadzības pazīme. Greizsirdīgais grib pavadīt savu brīvo laiku tikai kopā ar partneri. Tas, kurš ir iekšēji (garīgi) bagāts, nebaidās palikt viens.

Pirmais solis ceļā uz lielāku pašapziņu varētu būt sekošana savām interesēm. Bieži vien greizsirdība un nedrošība ir sabiedriskās izolētības sekas.

Viena no labākajām metodēm, kā atbrīvoties no greizsirdības, ir mācīties pacelt savu mīlestību augstākā līmenī. Kāpēc sieviete, kura mīl vīrieti viņa prāta, izglītības, gara vai labsirdības dēļ, aicina viņu iepazīt visu pasauli? Kāpēc viņu dara laimīgu tas, ka vīrs iepazīs pasauli? Tāpēc, ka viņai ir cita rakstura mīlestība, augstāka kā tā, kuru parasti ikdienā redzam, kad sieviete vīrieti mīl viņa ūsiņu vai muskulatūras dēļ… Tātad svarīgi iemācīties savu mīlestību transformēt; ja tā ir jutekliska, tad ziniet – ar to nesaraujami saistīta greizsirdība. Jo vairāk kādu mīlat fiziski, jo vairāk jums gribas, lai viņš pieder tikai jums, un greizsirdība ir klāt kā likts; jo vairāk viņu mīlat garīgi, jo lielāka jūsu vēlme viņam dot brīvību.

Atbrīvojieties no privātīpašnieka jūtām un bailēm, ka jūs pametīs. Mainiet attieksmi pret tuviem un mīļiem cilvēkiem. Cieniet sev tuva cilvēka individualitāti! Un atcerieties: nevar zaudēt to, kas jums nepieder. Pirms nododaties greizsirdībai, parūpējaties par sava paša nodomu skaidrību. Mainiet attieksmi pret sevi. Sāciet sevi mīlēt, novērtēt un cienīt. Iemācieties uzticēties. Uzticieties tuvam cilvēkam – tā ir mīlestības augstākā izpausme. Mīlestību var izrādīt dažādos veidos, tikai nevajag ļauties greizsirdībai. Citādi no jūsu mīlestības nekas pāri nepaliks. Greizsirdība ir ļoti slikts veids, kā izrādīt savas jūtas. Tiecies pēc patiesas un pilnīgas mīlestības. Tāda mīlestība vienmēr būs nesavtīga.

Atbrīvošanās no greizsirdības ar domu spēku:

1) Jāsāk strādāt ar savu bērnību, domās piedodot vecākiem visas situācijas, pēc kurām radās sajūta, ka vecāki bērnu nemīl.

2) Domās lūgt piedošanu visiem cilvēkiem, sākot no bērnības līdz tagadnei, kurus cilvēks ir apskaudis, jo apskaužot viņš raidīja negatīvo enerģiju tā cilvēka virzienā un krāja sevī savu skaudības enerģiju.

3) Jāpiedod sev, ka ar savu skaudību ir nodarījis pāri citiem cilvēkiem un pats sev.

4) Jāatbrīvo no sava ķermeņa stress “skaudība”.

5) Tagadnē ir jāmācās priecāties par citu panākumiem.

Ja tomēr tagadnes situācijās skaudība vai greizsirdība atgriežas, tas nozīmē, ka nav izprasta kāda dzīves mācība un jāturpina izzināt sevi un dzīvi, apgūstot Dievišķo zinātni jeb Dievišķos dzīves likumus.

Autore: Elvita Rudzāte