Piedzīvotais un izprastais nometnē „Dvēseles miers” 23.07.2020
Tāpat kā jebkuram citam nometnes dalībniekam arī man bija savs motīvs, kāpēc izlēmu piedalīties nometnē “Dvēseles miers”. Jau vairākus gadus mācos izzināt sevi un pasauli sev līdzās, kā arī apgūt un izprast Dievišķos likumus, tāpēc nolēmu pievienoties citiem domubiedriem, un šajā nometnē sniegt palīdzību nometnes vadītājai Elvitai dažādu organizatorisku/saimniecisku pienākumu veikšanā. Iesaistīšanos nometnes darbā vairāk uztvēru kā nelielu „iesildīšanos” darbam, ko sauc par kalpošanu, lai mācītos izprast šī vārda patieso nozīmi, bet vienlaikus tas bija arī darbs ar sevi, savām neapgūtajām mācību stundām, lai iegūtu patiesu Dvēseles mieru, kas mums visiem, tai skaitā arī man, ir tik ļoti nepieciešams.
Nometne „Dvēseles miers” notika Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā. Parks ir ļoti īpaša un enerģētiska vieta. Jau pēc pirmajām parkā pavadītajām minūtēm var just kā mainās sajūtas ķermenī un prāts sāk nomierināties. Apkārt ir meži, ūdens un pļavas – tik krāšņas un dabiskas, it kā cilvēks nekad nebūtu tām pieskāries. Un mākoņi…ar tik dažādām formām un nokrāsām, reizēm tie ir maigi un romantiski, bet reizēm tumši un draudīgi. Ar katru nākamo parkā pavadīto dienu pārņem arvien lielāks miers, sāk zust laika izjūta. Šķiet, ka pat laiks sāk ritēt lēnāk. Aizmirstas ikdienas kņada, steiga un dažādi paradumi, kuriem ikdienā nemitīgi tiek nelietderīgi veltīts laiks un izlietota enerģija.
Nometnē es pavadīju visas 12 dienas no 04.07.2020. līdz 15.07.2020. Pirmā diena sākās ar visu dalībnieku ierašanos un iepazīšanos. Katrs izstāstīja savu motīvu, kāpēc ir ieradies uz šo nometni, un, kas ir tas, ko sagaida no šīs nometnes. Atbildes un iemesli bija ļoti atšķirīgi, tāpat kā cilvēki. Vieniem šis iemesls bija labāk izprast sevi, savas sajūtas, līdzcilvēku rīcību un ikdienas notikumus ģimenē un darbā, citiem izprast, kāpēc piemeklējušas nopietnas veselības problēmas, piemēram, depresija, veģetatīvā distonija, galvassāpes, muguras sāpes u.c.. Tomēr mums visiem bija viens kopīgs mērķis – iegūt Dvēseles mieru.
Ņemot vērā to, ka katrs dalībnieks nometnē pavadīja atšķirīgu dienu skaitu, darbs ar sevi pirmajās 3 dienās bija ļoti intensīvs. Jau otrajā nometnes dienā dažos dalībniekos bija vērojamas straujas izmaiņas pozitīvā virzienā. Piemēram, pirmajā dienā vienai no dalībniecēm bija grūti stāstīt par sevi, viņa izjuta trauksmi, nepatiku būt uzmanības centrā, kā arī nejutās pārliecināta par sevi, bet jau nākamajā dienā (pēc intensīvā darba ar sevi) viss bija mainījies – stāstīšana par sevi un citu pievērstā uzmanība vairs neizraisīja trauksmi, pat sagādāja patīkamas izjūtas.
Arī nākamajās dienās turpinājās intensīvais sevis izzināšanas process un dalībnieku pašsajūtā notika pārmaiņas. Kā vienu no pārmaiņām varu minēt to, ka ceturtajā dienā vienai no dalībniecēm samazinājās veģetatīvās distonijas izpausmes. Vienā brīdī sieviete acīm redzami pārmainījās – kļuva daudz atvērtāka, sejā rotājās smaids, šķita, ka tas ir pavisam cits cilvēks. Ar katru nākamo dienu mazinājās arī citas veselības problēmas, piemēram, sāpes sprandā, galvā u.c..
Protams, jāpiemin arī tas, ka kādā brīdi dalībniecei ar veģetatīvo distoniju garīgais darbs ar sevi palika par grūtu (informācija bija par daudz), jo vienlaicīgi bija jāizprot ļoti daudzas neapgūtās mācības, bet arī tam bija risinājums – fiziskā darba veikšana parkā. Caur šo situāciju mēs – nometnes dalībnieki – guvām uzskatāmu pieredzi tam, cik harmonisks paliek cilvēks pēc fiziskā darba veikšanas, jo pārmaiņas bija saskatāmas pat ārējā izskatā. Arī dalībniece apliecināja to, ka pēc fiziskā darba jūtas daudz labāk, ir sakārtojušās domas un dvēselē iestājies miers. Secinājums – fiziskajam un garīgajam darbam ir jābūt līdzsvarā, jo tikai abi kopā veido vienu veselumu.
Mēs visi bijām liecinieki tam, cik ātri ar dalībniekiem notiek izmaiņas, ja vien cilvēki ir gatavi strādāt ar sevi, izprast savas neapgūtās mācības un mācīties pārmainīt savu domāšanu.
Visas nometnes laikā mēs piedzīvojām arī vairākus brīnumus – zīmes no Augstākajiem spēkiem. Viens no tiem bija dažādās varavīksnes. Jau pirmajās nometnes dienās mēs novērojām dubulto varavīksni, kur abām bija saskatāms gandrīz pilns loks un izteiktas krāsas. Citās dienās redzējām arī vairākas pusloka varavīksnes. Nometnes vidū daži dalībnieki novēroja pavisam neparastu dabas parādību – uz īsu brīdi debesīs parādījās divas varavīksnes, kas savā starpā krustojās, veidojot Dieva zīmi. Vietā, kur abas varavīksnes krustojās bija vērojamas ļoti spilgtas krāsas. Arī pašā pēdējā nometnes dienā piedzīvojām brīnumu, kad veicām garīgo darbu Veiksmes dārzā. Viena no nometnes dalībniecēm ap sauli pamanīja varavīksni. Interesantākais bija tas, ka varavīksne ap sauli saglabājās visu to laiku, kamēr mēs strādājām ar sevi Veiksmes dārzā. Tiklīdz darbs ar sevi tika pabeigts, arī varavīksne izgaisa.
Vēl viens ļoti nozīmīgs brīnums bija vairākas reizes piedzīvotā Dievmātes klātbūtne. Trešajā nometnes dienā ar vienu no dalībniecēm strādājām parkā, baznīcā, pie Augstāko spēku skulptūrām. Lūdzām žēlastību un palīdzību Dievmātei, lai ir kopā ar mums un palīdz dalībniecei izprast savas neapgūtās mācības un uzlabot veselību. Nolēmām aizdedzināt svecīti. Uzšķīlām sērkociņu, mēģinājām iedegt svecīti, bet sērkociņš pilnībā nodzisa. Izņēmām no kastītes jaunu sērkociņu, grasījāmies to uzšķilt, bet tajā brīdī ar spēcīgu liesmu iedegās jau nodzisušais sērkociņš. Abas bijām ļoti pārsteigtas, jo neko tādu nebijām piedzīvojušas. Ir grūti aprakstīt tā brīža sajūtas, bet prieks un sajūsma ir tāda pat kā bērnībā, kad pirmo reizi mūžā ieraugi jūru vai kaut ko citu neredzētu – tas ir tāds brīnums! Sapratām, ka Dievmāte ir mūs uzklausījusi un ar šo liesmiņu parādīja mums savu klātbūtni.
Nākamā pieredze, kad piedzīvoju Dievmātes klātbūtni bija divi vakari pēc kārtas, kad lasījām Rozārijus. Vienā no Dievmātes Rozārijiem ir teikts: „Es atnāku neredzami un nemanāmi, un tikai pēc vieglas rožu smaržas, kas pavada manu parādīšanos, jūs varat dažreiz nojaust, ka es esmu atnākusi pie jums.” Abās reizēs Rozāriju lasīšanas laikā sajutu rožu smaržu – pirmajā reizē smaržu sajutu ļoti vieglu, bet dalībniece, kas sēdēja man blakus sajuta spēcīgu rožu smaržu, bet otrajā reizē sajutu jau ļoti spēcīgu un izteiktu rožu smaržu. Arī šī pieredze ir ļoti unikāla un nav iespējams to vārdos aprakstīt, bet sajūtas ir līdzīgas kā pirmajā reizē parkā.
Šī piedzīvotā pieredze man parādīja to, ka Augstākie spēki tiešām ir mums līdzās, viņi mūs uzklausa un sniedz savu palīdzību tik cik tas ir iespējams. Ir jāstiprina sava ticība un paļaušanās. Lai gan es zināju, ka ir iespējams piedzīvot Dievmātes klātbūtni caur rožu smaržu, jo par to biju lasījusi rozārijos, man nelikās, ka es to varētu kādreiz piedzīvot. Bet šie notikumi man parādīja tieši pretējo, kā arī to, ka mana ticība vēl nav tik stipra un tā ir jāstiprina.
Nometnes laikā sapratu, ka Dvēseles miera iegūšanai svarīgas ir arī radošās nodarbības – gan māksla, gan mūzika, gan rokdarbi. Nav svarīgi vai tu esi mākslinieks vai nē, svarīgi ir tas, ka tu dari to, kas tev sagādā prieku. Neviens tevi nekritizē, neizsaka komentārus un nevērtē, nav svarīgs rezultāts, bet gan pats process, jo tā laikā tu pārmainies – prāts apklust, darbojas izjūtas un sirdī iestājas miers, tu saplūsti ar to ko konkrētajā brīdī dari.
Nodarbībās mēs zīmējām ar dažādām krāsām, veidojām dziju uztinumus un dažādas glezniņas, kā arī no dabas elementiem kopīgi veidojām mandalu. Katra nodarbība bija atšķirīga – dažās mēs savā starpā nesarunājāmies un iedziļinājāmies savās sajūtās, beigās analizējot pieredzēto, dažās pilnīgi dabiski notika sarunas par dzīvi jeb kā mēs to saucām „vakarēšana”. Klausījāmies arī dziesmas, dziedājām tām līdzi, sajutām mūzikas dziedinošo iedarbību. Vienu vakaru iekurinājām ugunskuru, paņēmām dziesmu grāmatu un dziedājām latviešiem iemīļotas dziesmas.
Citus vakarus, pēc visām nodarbībām, mēs vienkārši sēdējām lielajā teltī, dzērām tēju, runājāmies un smējāmies. Sarunas bija ļoti jaukas, vieglas un sirsnīgas. Tad es sapratu to, kāda ir sajūta, atrasties starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem, cik vienā brīdi tie kļūst tuvi – gluži kā ģimene. Arī tas rada Dvēseles mieru – sajūta, ka esi iederīgs.
Kā „odziņa uz tortes” bija dziednieciskā zālīšu vanna, kas atrodas meža ielokā zem klajas debess. Iešana vannā ir vesels kokteilis visām sajūtām, ko pat īsti nevar aprakstīt, jo tas ir jāpiedzīvo katram pašam. Tas ir brīdis pašam ar sevi, ļoti liela relaksācija un dvēseles miers. Vanna ir piepildīta ar dažādām zālītēm, viss smaržo, var klausīties putnu dziesmas un skatīties debesīs, vērot mākoņus un to dažādās nokrāsas saulrieta laikā. Sajūtas – fantastiskas.
Kaut arī lielākā daļa no nometnē pavadītajām dienām bija lietainas un salīdzinoši vēsas, tās tomēr nekādā mērā neietekmēja Dvēseles miera iegūšanu. Šajās dienās no nometnes vadītājas Elvitas visi iemācījāmies ļoti svarīgu mācību – vienmēr būt elastīgiem. Piemēram, varējām vērot un mācīties, kā notiek nodarbību pielāgošana laika apstākļiem, jo tie bija mainīgi, kā arī pieņemt situāciju tādu kāda tā ir. Praksē redzēt to, ka risinājums ir vienmēr, jāprot tikai to saskatīt.
Tā nemanot pienāca pēdējās nometnes dienas. Dienu pirms lielā noslēguma mūs nometnē apciemot ieradās 3 dalībnieki, kas pirms pāris dienām bija jau devušies mājās. Tā bija jauka satikšanās un pieredzes apmaiņa par to, kādas ir sajūtas atgriežoties atpakaļ ikdienas dzīvē.
Pēdējo dienu noslēdzām, izejot parkā savu gaismas ceļu. Tas bija ļoti īpašs brīdis – vēlreiz izstaigāt visu parku, pakavēties katrā objektā tik ilgi, cik tas ir nepieciešams, atbrīvot vēl palikušos negatīvos notikumus, piedot un lūgt piedošanu visiem, kam tas vēl nav izdarīts, izlīgt ar sevi un citiem…, bet vienlaicīgi tā bija arī atvadīšanās no parka, no šīs vietas un nometnes, līdz kādai citai reizei.
Nometnes laikā priekš sevis izpratu vairākas mācības, minēšu dažas no tām:
Ja kāds piedāvā savu palīdzību, tad tā ir jāpieņem. Nometnē katru dienu paši gatavojām visas ēdienreizes. Lai darbu būtu vieglāk organizēt, mēs bijām divas atbildīgas personas par ēdienkartes sagatavošanu. Uzsākot gatavošanu, arī citi dalībnieki pieteicās palīdzēt. Darbs pie gatavošanas bija tik cik bija, tāpēc visiem, kas piedāvāja palīdzību, darbiņa nepietika un uz jautājumu „Vai varu kā palīdzēt?” nācās atbildēt „Nē, paldies!”. Kad biju to pateikusi sapratu, ka pieļāvu kļūdu, jo nepieņēmu piedāvāto palīdzību. Nākošajā reizē, kad kāds man piedāvāja palīdzību centos izdomāt vienalga kādu darbiņu, kaut vai sakārtot galdu, ja tajā brīdī viss pārējais bija izdarīts. Tad arī pamanīju cik cilvēki paliek priecīgi, kad viņu piedāvātā palīdzība tiek pieņemta. Arī es pati jutos labi un mana sirdsapziņa bija mierīga.
Pieķeršanās mācība. Katrs dalībnieks nometnē pavadīja atšķirīgu dienu skaitu – dažiem šis laiks bija līdz 5 dienām, dažiem 7 dienas, dažiem visas 12 dienas. Dienām ritot uz priekšu mēs savā starpā sadraudzējāmies un satuvinājāmies. Tā nemanot pienāca pirmās šķiršanās dienas, kad kādam bija laiks doties mājās. Bija savāda sajūta, bija klāt arī skumjas, jo likās, ka no tevis tiek paņemts prom kaut kas tuvs un pazīstams. Piezagās arī sajūta, ka nekas vairs nebūs tā kā bija. Žēl šķirties… Tad arī sapratu, ka par sevi atgādina pieķeršanās mācība, kas māca, ka mums nekas nepieder, viss pieder Dievam. Kad ir pienācis laiks, jāmācās palaist. Vieta tukša nepaliek – kaut kas aiziet, bet kaut kas nāk vietā. Pieķeršanās kavē attīstību un kaut kādā ziņā piesaista pagātnei, jo nemanot sāc domāt par to, kas bija un ka tā vairs nav. Bet ir jādzīvo tālāk pieņemot, ka viss mainās.
Nedzīvot pagātnē un nākotnē, bet dzīvot tagadnē. Pagātne ir pagājusi un tur vairs neko nevar mainīt. Pagātnē mēs rīkojāmies tā, kā tajā brīdī pratām. Nemitīgi domājot par pagātnes notikumiem un prātojot par to, kā būtu, ja es rīkotos tā vai citādāk, mēs tajos ieliekam savu Dievišķo enerģiju un tērējam to nelietderīgi, jo pagātnē mainīt vairs neko nevaram. Savukārt nākotne vēl nav notikusi un mēs nezinām kāda tā būs, tāpēc nav vērts par to domāt un radīt fantāzijas jeb ilūziju. Piemēram, vienu vakaru nometnē mums bija gadījums, kad uz mīlestības saliņas ieradās kāds vīrietis, kurš ceļoja ar velosipēdu. Pēc mūsu domām vīrietis izskatījās aizdomīgs. Bet mēs atstājām parkā sēžam uz soliņa un aizgājām uz teltīm. No rīta viena no dalībniecēm stāstīja, ka guļot teltī viņai uzmācās domas, ja nu viņš mums nodara ko sliktu, bet, protams, ka viss bija labi un nekas nenotika. Caur šo situāciju es sapratu to, ko nozīmē dzīvot nākotnē jeb radīt ilūziju. Prātojot par to, kas varētu notikt, mēs nodarām pāri paši sev, piemēram, radot sevī bailes, ka varētu notikt kas slikts. Tagadne ir visa dzīve, kas notiek šobrīd, tajā mirklī kurā tu atrodies, un tikai izdzīvojot visus notikumus, izdarot izvēles, pieļaujot un izprotot kļūdas šodien, mēs veidojam savu nākotni. Kāda būs nākotne? To zina tikai Dievs!
Pateicības mācība. Viens no uzdevumiem nometnē bija uzrakstīt sarakstu ar visu, kam esi pateicīgs. Rakstot šo sarakstu es sapratu to, cik pateicības jūtas ir skaistas, kā arī to cik ļoti daudz man jau ir dots. Ir jāprot novērtēt to visu. Ikdienas steigā tas dažreiz piemirstas…Bet šis saraksts, kuru es katru dienu cenšos papildināt, man to atgādina.
Tāda bija man pieredze šajā nometnē. Tāpat kā citos, arī manī, šī nometne ieviesa savas korekcijas pozitīvā virzienā, ļāva piedzīvot necerētus brīnumus un iepazīt unikālus cilvēkus, un, protams, iegūt savu Dvēseles mieru.
Autore: Krista