Ilūzija 24.07.2014

“Un tomēr cilvēka izveidu skats meklē arī nejaušā zīmējumā,
Te, kur griesti tecējuši, kur sūnas aug mūrī.
Visdīvainākais, ka atrod. Mākonī, dūmos, koku mizā, leduspuķē.
Cits ir Taspats, tikai Cits.”
/Imants Ziedonis/

Ir jābūt gataviem, ka viss, ko mēs zinām, var izrādīties citādāks, nekā mēs vēlētos to redzēt, un nekā mēs to redzam. Jebkurā brīdī dzīve var atcelt vecos priekšstatus un dot jaunu pasaules ainu. Prāts ir kā migla, kura neļauj saskatīt to, kas esam patiesībā. Mēs katrs pats ap sevi un ap citiem radam savu pasauli. Mums ir izveidojies priekšstats, kādiem mums jābūt, lai patiktu citiem, lai citi mūs pieņemtu. Mēs cenšamies izpatikt vecākiem, brāļiem, māsām, skolotājiem, kolēģiem. Tādā veidā mēs radam priekšstatu par to, kādiem mums jābūt, taču mēs neatbilstam šim priekšstatam. Mēs to izveidojam, bet tas nav patiess, līdz ar to mēs nekad nebūsim perfekti. Tā kā mēs neatbilstam pašu izveidotajam ideālajam tēlam par sevi, mēs sākam nepatikt paši sev. Mēs zinām, ka neatbilstam sevis radītajam iedomu tēlam un sākam tēlot dažādas lomas un dzīvot ar maskām, kuras neatbilst mūsu patiesajai būtībai. Mēs neesam patiesi. Esam pieraduši vērtēt citus cilvēkus, salīdzinot viņus ar savu ideālu, kādu esam radījuši un, protams, ka arī viņi tam neatbilst. Mēs daram pāri paši sev un ļaujam darīt to citiem. Tas viss ir tikai tāpēc, ka noliedzam sevi, jo esam radījuši ideālu, kādiem mums jābūt, un nekad nesasniedzam to. Šī ideāla dēļ mēs noliedzam sevi, nepieņemam sevi un citus tādus, kādi esam patiesībā. Bet to kādi esam patiesībā, esam sen jau aizmirsuši. Visas cilvēku domas par sevi un pasauli,
visi priekšstati un plāni, nav nekas cits, kā migla. Indieši šo miglu sauc par – maija (ilūzija).

Holografiskais visums.
Katrā mūsu ķermeņa šūnā ir ielocīts Visums.
Redzēt pasauli smilšu graudā
Un debesis – savaļas puķē:
Turēt bezgalību savā delnā
Un mūžību – katrā stundā.

“Te nu mēs esam – šīs varenās hologrammas, ko dēvē par
Visumu, sastāvdaļas,
no kurām katra ir ikvienas citas Patība …
Tā ir kosmiska spēle, un tajā nav nekā cita kā Tu pats.”
/Īzaks Bentons, zinātnieks, rakstnieks,mistiķis/

Daži zinātnātnieki tic, ka Visums pats ir sava veida milzīga holograma – kāda lieliksi detalizēta ilūzija. Citiem vārdiem – ir pierādījumi, kas vedina uzdomām, ka mūsu pasaule un it viss, kas tajā atrodas, sākot no sniegpārsliņām līdz kļavām un krītošām zvaigznēm vai arī elektronu vērpes kustībai, ir tikvien kā spocīgi attēli – kāda cita līmeņa realitātes projekcijas – tik tālu aiz mūsējās, ka burtiski atrodas ārpus telpas un laika. Šīs pārsteidzošās idejas galvenie “arhitekti” , ir divi ievērojami pasaules domātāji: Dāvids Boms un Karls Pribrems. Pie saviem secinājumiem viņi nonāca neatkarīgi viens no otra un darbojoties šajā virzienā pat pa diviem atšķirīgiem ceļiem. Boms par holigrāfisko dabu pārliecinājās pēc gadiem ilgušas neapmierinātības ar jau eksistējošo teoriju nespēju izskaidrot visas parādības, ar kādām saskaras kvantu fizika. Pribremam šī pārliecība radās tāpēc, ka zināmās smadzeņu darbības teorijas nespēja izskaidrot dažādas neiropsiholoģiskas mīklas.

Vislielāko iespaidu radīja, ka šis holografiskais modelis negaidīti deva jēgu parādībām, kuras parasti atradās kaut kur ārpus zinātniski saprotamu jēdzienu kategorijām. Tajās iederas: telepātija, priekšnojautas, mistiska vientības izjūta ar Visumu un pat psihokinēze jeb prāta spēja pārvietot fiziskus ķermeņus tiem nepieskaroties. To pavisam ātri saredzēja arvien lielāks skaits zinātnieku, kas nonāca līdz hologrāfiskā modeļa atdzīšanai, jo tas palīdzēja izskaidrot gandrīz visas
pārdabiskās un mistiskās pieredzes.

Psihologs doktors, Kenets Rings piedāvāja ideju, ka tās pieredzes, kuras cilvēks gūst pie nāves sliekšņa, var izskaidrot ar šo holografisko modeli. Rings, tic, ka šādas pieredzes, kā arī nāve pati par sevi būtībā nav nekas vairāk kā personas apziņas parvietošanās no viena hologrammas realitātes līmeņa uz kādu citu.

Fiziķis Freds Alans Volfs uzsvēra, ka ar hologrāfisko modeli var izskaidrot tā dēvētos apskaidrotos sapņus (neparasti spilgtus apskaidrības sapņus, kuros sapņotājs atskārš, ka viņš ir nomodā). Volfs tic, ka šādi sapņi patiesībā ir citu – paralēlo – realitāšu apciemojumi un ka hologrāfiskais modelis galu galā ļaus attīstīt “apzināšanās fiziku”, kas dos iespēju pilnīgāk izpētīt šos esības citu dimensiju līmeņus. Pats hologrāfiskais modelis kā tāds ir ļoti pretrunīgs, un vairākums
zinātnieku to nekādā ziņā nepieņem. Par spīti tam, tomēr daudzi ievērojami un izsteiksmīgi domātāji to atbalsta un tic, ka tas varētu būt visprecīzākais realitātes attēls, kāds mums patlaban ir pieejams. Vēl kāds būtisks pierādījums, kas runā par labu hologrāfiskajam modelim, ir viss pārdabiskais jau pats par sevi. Un tas nebūt nav kāds šiks, jo dažos pēdējos gadu desmitos sakrājies ievērojami daudz pierādījumu, kas rosina domāt, ka mūsu pašreizējā realitātes izpratne – tā solīdā un omulību iedvesošā pasaules aina, kas uzcelta no materiāliem, kuri apgūti zinātniskās lekcijas augstskolās, ir nepareiza. Zinātne tos principā ir ignorējusi tāpēc, ka šos atradumus nevar izskaidrot ne ar vienu jau esošo zinātnisko modeli. Tomēr pierādījumu apjoms, ir sasniedzis robežu, kur šī situācija vairs nav pieņemama.

Ir savākti nepārprotami pierādījumi, ka prāts var mijiedarboties ar fizikālo realitāti. Precīzāk – tikai garīgi koncentrējoties, cilvēciskas būtnes var ietkmēt noteikta veida mašīnu darbību. Tas ir pārsteidzošs atklājums – tāds,
kuru nevar pieskaitīt pie atbilstošajiem standarta noteikumiem, kadus paredz ierastais īstenības attēlojums. Bet to var izskaidrot ar hologrāfikso redzējumu. Tā kā paranormālos notikumus nevar izskaidrot ar pašreizējo zinātnes izpratni par pasauli, tie uzskatāmi aicina radīt jaunu veidu, kā uzlūkot Visumu. Visums sevī ietver daudz vairāk, nekā to pieļauj mūsu pašreizējās pasaules uzskats.

“Sēdiet fakta priekšā kā mazulis un esiet gatavi atmest
jebkuru iepriekš pieņemtu uzskatu, pazemīgi sekojiet Dabai, lai
ar uz kādu pirmatnējo haosu tā Jūs aizvestu, vai arī … Jūs neko
neiemācīsieties”
/T.H.Hakslijs./

Atmodas simbols.
Cilvēka apziņas stāvokli var nosaukt par sapni ilūziju pasaulē. Tā ir pasaules ainas realitātes ilūzijas, kuras rada iztēli, emocijas un domu tēli. Runājot par iekšējo pasauli, tādu, kā to radījusi mūsdienu fizika, visus priekšmetus, kurus apziņa uztver kā vieliskus, necaurlaidīgus un nekustīgus būtībā veido bezgalīgi mazi un bezgalīgi strauji kustoši elementi. Tieši ar šo tēzi mūsdienu zinātne ir nonākusi pie hinduisma koncepcijas, ar kuru saskaņā “izpaustā” pasaule ir maija, šķietamība, ilūzija. Līdztekus tai pastāv emocionālās un domu ilūzijas, kuras nosaka dzīves ritējumu un liek ar vien un ar vien kļūdīties un rīkoties aplami un no tā ciest. Šeit mūsdienu psiholoģija ir nonākusi pie secinājumiem, ka senā
gudrība, kas rāda, ka cilvēks ikvienu lietu un katru būtni uztver caur savu emocionālo reakciju prizmu saistībā ar savām psihiskajām traumām, citu viedokļiem utt. Tam seko domu ilūzijas: viņš iedomājas, ka domā objektīvi, lai gan būtībā mīt zināmu tēlu pasaulē, jeb, pieņemto viedokļu un kolektīvo ietkmju iespaidā. Šis viss kopumā veido to, ko var dēvēt par sapņošanu nomodā, no kuras cilvēkam vajadzētu mosties. Pirmais solis uz atmodu ir apzināties, ka ir daudz kas tāds, kas cilvēkā eksistē neatkarīgi no paša. Otrais solis – apzināties, ka viņš patiesībā ir pašapzināšanās cetrs, pats, traģikomēdijas, ko devē par savu dzīvi, skatītājs.

Šamanisms un ilūzija.
“Brīnumi notiek nevis par spīti Dabai, bet gan …
par spīti tam, ko mēs par Dabu zinam”
/Sv. Augustīns/

Šamanisma un citu līdzīgu noslēpumainu jomu izpēte ieguvusi lielāku nozīmi, jo ziņo par jaunām idejām attiecībā uz prātu un garu. Tiek runāts par tādām vietām kā apziņas valstības paplašināšana… Par ticību, zināšanām un par to
pieredzi, ka mūsu sajūtu fizikālā pasaule ir vien ilūzija – ēnu pasaule -, un vēl par to, ka tas trīsdimensiju rīks, ko mēs saucam par ķermeni, kalpo vienīgi kā konteiners vai mājvieta kaut kam bezgalīgi daudz lielākam un visaptverošākam nekā ķermenis -tam, kas veido patiesās dzīves matricu.
/Holgers Kalveits. “Dreamtime and inner space/

Šamaņi tradicionāli kārto attiecības ar pasauli veidā, kas pastāv aiz prāta ierobežotā redzējuma. Viņi uzlūko pasauli veidā, kas ļauj darīt lietas, kuras vairumam no mums šķiet neiespējamas. Mums visiem ir iespēja pārveidot savu dzīvi, raugoties no šīs plašākās perspektīvas, ja izlemjam ļaut vecajam pasaules uzskatam aiziet un pieņemam butību – to, kas mēs patiesībā esam. Dzīve patiešām ir sapnis. Mēs varam mainīt sapni, mainot stāstus, kurus stāstam sev par dzīvi. Ir daudzas lietas, ko var mainīt. Varat apzināti izlemt mainīt savus paradumus. Gulēt ar galvu uz citu debess pusi, tīrīt zobus ar otru roku. Iet uz darbu pa citu ceļu, ja parasti kavējat, ierodieties ātrāk. Ieskatieties ikvienam acīs un netaupiet laiku, lai no visas sirds apsveicinātos ar tuviniekiem vai kolēģiem.

Strādājiet ar saviem sapņiem.
Pateicība ir ļoti būtiska visām šamanistiskajām tradīcijām, un tad tas atgādina mums, ka dzīve ir tikai sapnis. Mēs varam mainīt šo sapni, kad vien vēlamies. Caurspīdīgajā sapnī sapņotājs pamostas un sāk apzinīgi vadīt notikumus. Ja vēlaties būt laimīgi, stāstiet savus stāstus, kuri apliecina un atbalsta laimi un brīvību. Divi ļoti noderīgi jautājumi, ko varat sev uzdot, ir: vai vēlies būt pareizs, vai vēlies būt laimīgs? Kā es varu uz to paskatīties ar mīlestības acīm? Dzīves kvalitāte bieži ir atkarīga nojautājumu kvalitātes, kurus sev uzdodam.

Stāsts par kapučīno kafejnīcu.
Tu vēl neesi piedzimis. Tu atrodies Kosmiskajā kapučino kafejnīcā un kopā ar draugiem dzer baltu putu kafiju. Tā sēžot, Tu runājies par iespējām, ko sniedz ķermenis, un par dzīves pieredzi, ko vari gūt. Tu izlem, ka vēlies uzzināt ko vairāk par mīlestību un jūtām, par savas neierobežotās būtības dabu. Tu zini arī to, ka brīdī, kad piedzimsi, aizmirsīsi visu. Arī šo sarunu, arī visu spēles gaitu. Bet Tu to pieņem. Visi apkārt sēž un smejas, sajūsminoties par gaidāmajām neierobežotajām iespējām. Ikviens izvēlas savu lomu kāda cita cilvēka dzīvē. Tikai vistuvākie gari piekrīt spēlēt visnelietīgākās lomas. Tikai tie, kuri Tevi mīl visvairāk, vēlas gūt pašas grūtākās un izaicinošākās lomas. Gari, kuri Tevi pazīst mazāk, piekrīt vieglākām lomām, kas nav tik dramatiskas un izaicinošas. Jūs izlemjat satikt viens otru dažādos savas dzīves posmos. Dažkārt Jūs izlemjat brīvi ienākt viens otra dzīvē, bet citreiz izvēlaties ilgtermiņa lomas. Kad lomas sadalītas, Jūs turpinat sēdēt un runāt par bezgalību un mūžību, sajūsminoties par jaunajiem piedzīvojumiem, kuri tūlīt, tūlit sāksies.
Jūs esat saviļnoti un satraukti par gaidāmajiem notikumiem, par inkarnēšanos ierobežotajā fiziskajā Visumā. Ikvienā būs pieejams neierobežots iespēju daudzums, lai darbotos ar šiem izaicinājumiem un virzītos arvien tālāk, vai arī paliktu un iesprūstu tajos. Jebkurā gadījumā tas būs brīnišķīgs piedzīvojums. Atstājot kafejnīcu, viens otram novēlat veiksmi un izdošanos. Jūs atvadieties, zinot, ka pavisam drīz atkal tiksieties.Tad Jūs varbūt neatcerēsieties, ka satiekaties Dievišķi noteiktā randiņā, bet tam nav nozīmes. Jūs esat tur, ārā, lai piedalītos neticamā ceļojumā, kas risinās Visuma
visbrīnišķīgākajā atrakciju parkā un Jums ir viss vajadzīgais, lai izbaudītu šo procesu un priecātos.

Ilūzijas spēka dzīvnieks.
Šamanismu mēdz dēvēt par transa mākslu. Tomēr, no šamaņu skatu punkta, tieši tā ir patiesā dzīve, bet transā dzīvo mūsdienu racionālais cilvēks. Šamanisms ir senākā cilvēcei zināmā dzidināšanas sistēma, kas izmanto dabas elementu – augu, dzīvnieku un akmeņu enerģiju un mūsu zemapziņas apslēptās spējas. Reizē arī garīgs ceļš, godbijīga dzīve, dziļā
saskaņā ar dabu. Visas šamaņu kultūras vieno priekštati, ka pastāv ikdienišķa un neikdienišķa realitāte, ka viss ir dzīvs un svēts, ik būtne un vieta ir apveltīta ar dvēseli un enerģiju, itin visas dzīvības formas ir saistītas vienotā “spēka tīklā” un mums ir neredzami garīgi palīgi, kas mūs vada, atbalsta un sargā. Šamanisms met tiltu, starp taustāmo materiālo pasauli un netaustāmo vīziju un smalkās informācijas pasauli. Tas paplašina mūsu apziņu un iesaista problēmu risināšanā zemapziņu un intuīciju. Neošamanisms ir atbrīvots no “mežonīgās bižutērijas” un psihotropā reiboņa – taču, daudzuprāt, līdz ar to arī zaudējis savu pirmatnīgo dvēseli, paliekot vien tīra mentāla tehnika. Taču tas, tāpat kā seno cilšu šamanisms, atraisa cilvēka zemapziņā atskārst savu slimību un problēmu saknes, un dziedināt pašam sevi.

Šamaņi dodas vizionāros ceļojumos kopā ar savu spēka dzīvnieku. Spēka dzīvnieks simbolizē to mūsu būtības daļu, kas potenciāli dota, taču netiek izmantota. Spēka dzīvnieks kļūst par pavadoni neikdiniešķajā realitātē, padomdevēju, sargu un draugu. Spēka dzīvnieks kurš atbild par ilūziju šamanismā ir spāre.

Spāre
—Ilūzija—
Spāre saistīta ar sapņu laiku un iluzorisko fasādi, ko mēs pieņemam par fizisko realitāti. Spāres zaigojošie spārni atgādina mums par krāsām, ar kurām ikdienā nesaskaramies. Spāres mainīgās krāsas, enerģija, forma un kustība “sprāgst” vērotāja prātā (to sasprindzinot), atsaucot atmiņā blāvas nojausmas par senatnīgu laiku un vietu, kur valdīja maģija. Pēc dažām leģendām Spāre bija Pūķis un tam bija zvīņas kā uz Spāres spārniem (angliski spāre saucās “dragonfly” – drakonu muša). Pūķis bija apveltīts ar lielu gudrībi un tas lidoja pāri nakts debesīm nesot gaismu ar savu ugunīgo elpu – izgaismojot tumsību. Drakona elpa radīja burvestību mākslu un formas pārveidošanas ilūziju. Bet tad Pūķis reiz pats sapinās sevis
uzburtā fasēdē. Kojots viņu piemānija – pierunāja Pūķi mainīt savu formu, un tā jaunais ķermenis ieņēma Spāres veidolu. Pieņemot šo izaicinājumu pierādīt savu spēku un maģiskās spējas, Pūķis savu spēku zaudēja. Spāre ir vēja mainīgā esence, tā nes gudrības un apgaismības vēstījumu kā arī ziņas no elementāļu pasaules. To sastāda sīki augu gariņi,
kā arī gaisa, zemes, uguns un ūdens gari. Šī elementālu pasaule ir dabas garu pasaule. Ja Spāre šodien atlidojusi pie Tevis, varbūt Tu aizmirsi apliet istabas augus. Bet citā līmenī – varbūt Tev jāizsaka pateicība ēdienam, ko uzņem sevī
par to, ka tas uztur Tavu organismu. Bet no psiholoģiskā viedokļa – varbūt pienācis laiks izkliedēt ilūzijas, ko esi veidojis un kas ierobežo Tavas domas (redzes loku) vai rīcību. Spāre allaž mudina Tevi izvērtēt sevi, savas uzvedības musturus,
paradumus, ko nepieciešams mainīt. Ja Tu jūti, ka nepieciešams kaut ko būtiski mainīt, piesauc Spāri, lai tā izved Tevi cauri ilūziju miglai uz transformācijas taku. Papēti, kā Tu varētu pielietot ilūziju mākslu pašreizējā jautājumā (problēmā) vai situācijā un atceries, ka lietas nekad nav pilnībā tādas, kā tās ārēji, virspusīgi šķiet…

Pretējã (ēnas) puse
Vai Tu centies pierādīt sev vai kādam citam, ka Tev piemīt kāds īpašs spēks? Vai Tu esi sapinies ilūzijā, kas vājina Tavas patiesās jūtas vai mazina Tavas spējas? Ja tas tā-varbūt Spāre dodas pikējošā lidojumā. Vai šī būs pēdējā avārija, pēdējais trieciens, kad sadegs kāda Tava no gaisa grābta ilūzija, kurai nebija nekāda īsta jēga? Ielūkojies sevī un izjūti, apzinies sevi
pašu, savu enerģiju. Vēro, vai tā saplok un meklē to punktu laikā, kad Tu tiki maldināts, pavedināts ticēt, ka Tu būtu laimīgāks, ja Tu sevi pārveidotu tā, ka kāds cits to vēlējies. Dziļa nelaimes sajūta ir galvenais mājiens, zīme, ka pieņemot kāda cita domu, priekšstatu par to kādam, vai kam Tev jābūt-Tu esi zaudējis savu gribu un personīgo ticamību. Ilūzija bija tā – Tu iedomājies, ka būtu laimīgāks ja Tu rīkotos tā kā citi vēlas, cenšoties piepildīt to, ko Tu iedomājies citi no Tevis sagaida. Nododot to, kas ir pareizs un patiess Tev personīgi – Tu atdod arī savu spēku. Seko Spārei ienirstot dziļi sevī, līdz tai vietai savā ķermenī, kur vēl ir dzīva burvība un dzer no šī spēkavota pilniem malkiem. Šis stiprums pieder Tev. Tas ir spēks, ko Tu saņem kļūstot par ilūziju (pārvēršoties savā ilūzijā). Šī spēja ir nemitīgi mainīga un satur sevī apziņu, ka Tu to visu radi pats.

Pārdomas.
Pasaule izskatās tāda, kā mēs to redzam, tikai personīgo uztveres īpatnības dēļ. Personīgā transformācija un sevis izsekošana dzīves procesā ir iespēja sazināties ar savu patieso Es. Tikai ar mīlestību uz Visumu (bet Visumā viss ir
viens. “Kad tiek noplūkts zāles stiebriņš, nodreb viss Visums” – rakstīts senajā Upanišadā. Zinātnieki apstiprina: mēs šajā realitātē neesam atsevišķi elementi, bet gan gigantiska, vienota veseluma sastāvdaļas. Visums ir bezgalīgs, nedalāms. Tā sastāvdaļas viena otru iespaido. Kā milzīgs trausls un taipat laikā spēcīgs zirnekļu tīkls. Aizskar vienu pavedienu un esi
iekustinājis visu tīklu.) un tikai uzticoties paša emocijām un pārdzīvojumiem mēs varam izvairīties no prāta maldiem. Tikai paši savā sirdī varam sajust kļūdas un melus. Saklausīt pašam savu sirdi ir jāmācās. Cilvēki ir gatavi klausīt katru, viņiem ir zudusi spēja stāvēt pašiem uz savām kājām, jo vieglāk šķiet saņemt visu gatavu. Jebkuras grūtības ir iespēja gūt savu pieredzi. Mūsu briedums ir saistīts ar neuzticēšanos vārdiem, bet ar uzticēšanos vibrācijām, emocijām, intonācijai, iekšējām patiesām izjūtām, kuras nekad nav galējas. Patiesa ir tikai sirds balss. Liekas, ka atbalsts un sapratne jāmeklē kaut kur ārpusē, bet tā vieta, kur esam pasargāti un patiesi ir mūsu dvēsele. Dzīve mēdz būt būvēta uz salīdzināšanu, vērtēšanu, kļūdainiem spriedumiem, pretrunām un nepilnībām. Un izvairīties no šiem maldiem ir iespējams pilnveidojot sevi, attīstot intuīciju un iekšējās sajūtas. Būt rāmam, klusējošam pasaules vērotājam. Dievišķais aicinājums pieprasa
pilnīgu atbildību un līdzsvaru it visā. Mēs augam un Gars tiecas izpausties cilvēkā, tas izgaismojas un atklājas pasaulei.
Viss ir katra paša rokās: katru mirkli pastav izvēle – radīt pasaulē vairāk mīlestības un gaismas, vai arī nosodījumu, vērtējumu un bailes. Laipni lūgti manā un katrs pats savā ilūziju pasaulē!

“No tumsas izlido lapa, kā krāsains putns
(no gaismas nekad tik gaiša neizlido).
Lapu, kas pazīst tumsu, nevar uzvarēt.”
/Imants Ziedonis/

Vai maz var nodalīt realitāti no ilūzijas?

Autore: Maija Skeltona

Video materiāls:
Youtube http://youtu.be/U9PZizBDBZw

Izmantotā literatūra:
Maikls Talbots “Hologrāfiskais Visums”
Sjūzena Grega žurnāls “ taka” 2013/01
Džeimija Samsa, Dāvids Karsons “The discovery of power through the ways of animals”
“Pārpersonīgo pārdzīvojumu simboli” žurnāls “Mistērija” 2013/04