Kā man būt? 21.08.2020
Elita jautā: Esmu atkal tādā kā neziņā. Lai kā censtos, nesaprotu, kā man būt? Strādāju administrācijā ar apmeklētājiem jau 10 gadus. Tiklīdz nomainījās iestādes vadītāja, pirmo gadu aizrādījumu nebija. Taču viņa ir perfekcioniste iestādes izskata ziņā. Un tas attiecas ne tikai uz katra darbinieka galda izskatu, ko viņa cenšas katram sakārtot pa savam, bet arī darbinieku izskata ziņā. Un uz mani, kā cilvēku, kurš saskaras ar apmeklētājiem ikdienā, birst visvairāk kritikas. Viņa man vienīgajai lika uzšūt formu. Atzīšos, tas mani sākumā ļoti pazemoja, jo to uztvēru kā slēptu aizrādījumu manai nespējai nopirkt, iegādāties apģērbu, kas atbilstu viņas izpratnei par izskatu darba vietā. Tad pieņēmu to. Jo saprotu, ka galvenais ir darbs, ko ieguldu, iztikas līdzekļi, ko saņemu, lai uzturētu pati sevi un savējos, samaksātu rēķinus. Aizrādījumos ieklausos un paklausu.
Patiešām, uz darbu eju ar prieku, jo dodu apmeklētājiem to pozitīvismu, ko spēju pēc labākās sirdsapziņas. Un apmeklētāji to jūt, jo mēs kopā pasmejamies, pajokojam, apspriežam arī ko nelāgu, kas valstī noticis u.tml. Es patiešām jūtos te iederīga. Taču vadītājai, garām ejot bieži nepatīk, kā es, piemēram, sievieti uzrunāju: “Kundzīt, ko tad šodien vēlamies redzēt, kādu izstādi apmeklēsiet?” Parasta sarunvaloda, nekas vairāk. Un viss jau intonācijā, smaidā, ko veltu. Arī viesu grāmatā ir neskaitāmi ieraksti par jauko atmosfēru iestādē. Taču tik daudzas reizes esmu gribējusi no šejienes aiziet prom tieši vadītājas dēļ, jo, aizrādījumi turpinās tieši par manu izskatu, reizēm par kontaktēšanos veidu ar apmeklētājiem. Par frizūru. Par blūzītes krāsu zem sarafāna. Saprotu, ka varbūt iepriekšējā dzīvē es viņu esmu kritizējusi un šī ir mana mācība. Un protams, noliecu galvu un samierinos. Lai arī ar smagu sirdi, jo, kā var tik ļoti koncentrēties uz ārējo izskatu? Kāpēc ir tik ļoti svarīgi būt solīdai? Kāpēc aizrādījumi vērsti tikai uz mani, jo citas kolēģes, kas arī reizēm konsultē klientus, izskatās vēl briesmīgāk (neviļus nākas salīdzināt, lai arī cenšos to nedarīt, jo patiešām, esmu uz iekšējo pasauli vērsts cilvēks un salīdzināšana nav laba, tomēr ziņkārība ņem savu).
Viņa pozicionē to, ka esmu gandrīz vai iestādes seja. Man nepatīk, ka viņa piedāvā man naudu, lai nopirktu blūzītes vai svīterīšus u.tml. Teikšu godīgi, lai arī saprotu, ka to nesāšu darba vietā, neatstāj pazemojuma sajūta. Saprotu arī to, ka alga man neatļauj iegādāties visu, ko vēlos, bet man pietiek. Laikam tas jau tas latvieša lepnums, lai arī zinu, ka lepnība ir netikums. Bet šim nespēju tikt pāri. Negribas vilkt drēbes, kas nav gādātas par saviem līdzekļiem. Vienkārši esmu pieradusi visu gādāt pati. Ja nav, uzšūšu, uzadīšu, bet pati. Lai arī bieži atdodu labdarībai pati, svešu kaut kā nespēju pieņemt. Kas ar mani ir? Kāpēc mani tas tik ļoti aizvaino? Varbūt esmu nepateicīga? Mīļš paldies, ka esat!
Elvita Rudzāte atbild: Elitai ir jāapgūst vairākas mācību stundas:
1. Pazemojuma mācība
Pazemojuma sajūta rodas tikai tad, ja cilvēks pats sevi ir noniecinājis. Tiklīdz kāds viņu kritizē kaut vai labu domu vadīts, viņš to uztver no negatīvās puses. Cita sieviete priecātos, ka kāds viņai iedod naudu, lai viņa varētu sev nopirkt drēbes, bet Elitu tas aizvaino, jo viņai ir kauns, ka pati nespēj nopirkt un tāpēc sevi ir pazeminājusi.
2. Lepnība
Tā kā Elitai ir kauns par radušos situāciju, tad tas liecina, ka tikpat daudz viņā ir lepnība, jo kauns ar lepnību veido vienu veselumu. Ja cilvēkā ir lepnība, tad viņš noteikti sev piesaistīs situāciju, ka kāds “iesitīs” pa viņa lepnību, radot kauna izjūtu. Iesaku Elitai padomāt, vai viņa nelepojas ar to, ka viņai ļoti labi izdodas apkalpot klientus? Vai nav sevi salīdzinājusi ar kādu kolēģi un nodomājusi, ka viņai sanāk labāk nekā kolēģei? Svarīgi ir priecāties par panākumiem, nevis ar tiem lepoties.
3. Situācijā ieraudzīt gaišo pusi
Elitai jāmācās ikvienā situācijā ieraudzīt gaišo pusi. Nav neviena situācija absolūti negatīva vai pozitīva. Visā ir daļa gaišā un tumšā. Ja mēs koncentrējamies tikai uz tumšo, gaišais paliek nepamanīts.
Piemēram, vai Elita ir aizdomājusies par savu priekšnieci, cik viņai ir laba sirds, ja viņa ir gatava atdot savu naudu, lai palīdzētu kolēģei? Jā, priekšniece savu palīdzīgo roku pasniedz iespējams nepareizā veidā, radot Elitā pazemojuma izjūtu, bet, ja Elita iemācīsies ieraudzīt priekšnieces būtību dziļāk, tad viņa ieraudzīs pavisam citu cilvēku. Līdzīgs piesaista līdzīgu. Tā kā Elitai ir vēlēšanās lepoties, tad arī viņas priekšniecei piemīt lepnība un milzīga kauna izjūta, ja kaut sīkums neatbilst viņas iedomātajiem kritērijiem. Tieši tāpēc priekšniece sev ir piesaistījusi Elitu un Elita priekšnieci, lai viena ar otru spoguļojoties iemācītos izprast, cik svarīgi ir atbrīvot vēlēšanos lepoties ar saviem panākumiem jeb lepnību.
4. Pateicība
Elita raksta: “Vienkārši esmu pieradusi visu gādāt pati. Ja nav, uzšūšu, uzadīšu, bet pati.” Elitas vārdi pasaka, ka viņa domā, ka visu izdara pati. Bet ko viņa darītu, ja viņai nebūtu auduma vai dzijas, lai uzšūtu vai uzadītu apģērba gabalu un viņai nebūtu līdzekļu, lai audumu vai dziju iegādātos? Vai arī tad viņa atteiktos no cita palīdzības? Dievišķais Došanas-ņemšanas likums māca, ka palīdzība ir jāpieņem ar pateicību. No palīdzības pieņemšanas atsakās tie, kas nav atbrīvojošies no lepnības. Elitai ir jāpateicas Dievam, ka viņai ir iespējas uzšūt un uzadīt, bet Dievs pie Elitas ir atsūtījis priekšnieci, lai viņa iemācītos izprast ne tikai lepnību, bet arī pateicību par to, kas man tiek dots.
Droši vien ir vēl kādas neapgūtas mācības, bet šīs visvairāk atklājās no Elitas vēstules.
Iesaku Elitai piedot priekšniecei visas situācijas, kas Elitā radīja sliktas izjūtas un katru rītu sūtīt domās mīlestību savai priekšniecei un mēģināt ieraudzīt priekšnieces dziļāko būtību, kas ārēji tiek slēpta.