Ar ko atšķiras kopiena no sektas? 29.08.2020
Ilze jautā: Lasīju Jūsu komentāru par Bruknas kopienu. Vai Jūs, lūdzu, varētu paskaidrot, ar ko atšķiras kopiena no sektas?
Ļoti daudz pretrunīgu viedokļu sabiedrībā no cilvēkiem, kas iet garīgo ceļu. Pati esmu Bruknā bijusi vienreiz, toreiz ieejot baznīcas ēkā pārņēma nepatīkama sajūta sirds rajonā, ļoti spilgti to atceros. Pie Jums vai parkā nekad tāda sajūta nav pārņēmusi.
Elvita Rudzāte atbild: Kopiena ir cilvēku grupa, kura apvienojusies kopīgu interešu, mērķu vai dzīves veida dēļ. Šos cilvēkus apvieno kaut kas kopīgs, piemēram, dzīves uzskati, reliģija, tautība vai kas cits. Katrai kopienai ir sava identitāte, kas to raksturo. Piemēram, Kalna svētību kopienā ir apvienojušies cilvēki, kas atzīst Kristīgās vērtības un vēlas palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no atkarības problēmām, jūtas nevienam nevajadzīgi vai meklē savai dzīvei jēgu. Tāpat pasaulē plaši izplatītas ir cilvēku ar īpašām vajadzībām kopienas, kur apvienojušies cilvēki, kas vēlas palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Lielo Skolotāju Mācībā ir dota informācija par Svētā Gara Kopienas izveidošanu uz Zemes. Pagaidām Svētā Gara Kopiena vēl nepastāv, jo šajā Kopienā var apvienoties tikai cilvēki ar ļoti augstu apziņas līmeni, bet ir tās iedīgļi, kuru galvenais uzdevums ir paplašināt sabiedrības apziņas līmeni.
Tātad katrai kopienai ir kāds noteikts mērķis un mērķa grupa, kam kopiena vēlas palīdzēt.
Sekta (latīņu: sekta — ‘domāšanas veids, mācība’) ir organizēta reliģiska kopiena, kas ir atzars kādai no lielajām reliģijām, kurš ir radies atšķirīgu uzskatu dēļ. Sektas ir reliģiju vai reliģiju apakšnovirzienu, it kā pareizākās versijas. Tātad lielākā daļa sektu ir radušās opozicionējot kādam konkrētam lielākas reliģijas aspektam. Ja reliģiskā rakstura organizācija nesaistās ne ar vienu no lielākajām reliģijām un ir pilnīgi patstāvīga, tā nav uzskatāma par sektu, bet gan kultu. Bieži vien cilvēki arī kultus sauc par sektām, tomēr tas ir nekorekti.
Vairumā gadījumu sektu pārstāvji tiešām strikti ievēro reliģijas praktizēšanu un ievēro ļoti stingru tikumības kodeksu, kas var iekļaut visdažādākos noteikumus. Tas bieži vien noved pie izolācijas un norobežošanās no pārējās sabiedrības locekļiem, jo sektu pārstāvji uzskata, ka viņu domāšanas veids un dzīves uzskati ir nepareizi un grēcīgi. Daudzām sektām ir raksturīga arī mantas kolektivizācija, kas nozīmē, ka tās locekļiem nav tiesību uz privātīpašumu. Viss pieder konkrētajai sektai. Vēl sektām ir raksturīga izteikta pakļaušanās un kalpošana līderim jeb vadonim. Visi ārējie sektas locekļi ir vienlīdzīgi. Protams, pastāv arī demokrātiskākas sektas, kuru praktizēšana īpaši neatšķiras no lielāko reliģiju praktizēšanas.
Iesaistīšanās sektās ir pilnībā brīvprātīga, tomēr daudzas sektas piekopj dažādas cilvēku vervēšanas taktikas. Sektām ir ļoti svarīgi, lai tās piekritēju skaits augtu un tās gūtu pēc iespējas lielāku ietekmi, tāpēc to locekļiem ir jācenšas piesaistīt arvien jaunus sekotājus. Pastāv pat uzskats, ka jaunu sekotāju piesaistīšanai tiek izmantota hipnoze vai dažādas psiholoģiskās ietekmēšanas metodes.
Tomēr vairums no lielākajiem mūsdienu reliģiskajiem novirzieniem arī sākotnēji bija sektas. Ja sektas laika gaitā pilnveidojas un to sekotāju skaits pieaug, tā pārvēršas par reliģisko konfesiju vai novirzienu. Arī kristietība, kas mūsdienās ir pasaules lielākā reliģija, kuras sekotāji sastāda vairāk kā 30% no pasaules kopējās populācijas, sākotnēji bija sekta, kas atdalījusies no jūdaisma. Kristietība ļoti strauji ieguva lielu sekotāju skaitu un tās ideoloģija pilnībā atšķīrās no jūdaisma mācības, tāpēc kļuva par atsevišķu reliģiju. Vēlāk arī pašai kristietībai radās vairākas sektas. Piemēram, visiem labi zināmie protestantisma virzieni, kā luterānisms, kalvinisms, puritānisms u.c. arī sākotnēji bija nelielas sektas, kurām bija tikai daži piekritēji un praktizētāji. Vēlāk arī no protestantu baznīcām izveidojās jaunas sektas, kā, piemēram, mormoņi, Jehovas liecinieki, baptisti, septītās dienas adventisti u.c.
Jo tālāk no oriģinālās reliģijas ir opozicionāru veidotais atzars, jo mazāka ir sekta. Tieši mazās sektas ir tās, kuras izraisa visnegatīvākās emocijas un pārējās sabiedrības nosodījumu, jo kā jau tika minēts, tās pārsvarā ir slēgtas un tikai neliela cilvēku daļa ir informēta par šīs sektas iekšējo darbību, praktizēšanas veidiem un citām norisēm.
Gan kopienā, gan sektā ir līderis, jo nav iespējams pastāvēt ne kopienai, ne sektai bez līdera. Arī partijām ir līderi, uzņēmumiem ir līderi utt. Īsts līderis kalpo sekotājiem, kas savukārt bez ierunām pakļaujas līdera norādījumiem. Viltus līderis pieprasa bezierunu paklausību no sekotājiem, bet patiesībā kalpo tikai savām personiskajām interesēm. Piemēram, daudzi politiķi nav tautas kalpi, bet gan varas izmantotāji savu personisko interešu labā.
Daudzi kopienas un sektas darbības principi sakrīt, tāpēc arī cilvēki jauc kopienas ar sektām.
Attiecībā par Ilzes minētajām sajūtām Bruknā vai citur, tas nav tik ļoti atkarīgs no vietas, cik no cilvēka attieksmes pret vietu. Piemēram, kad es biju Bruknā, man vienai pašai baznīcā tika pasniegts neliels koncerts uz ērģelēm ( esmu dzirdējusi, ka šādus koncertus ir dzirdējuši arī citi kopienas apmeklētāji). Es jutos brīnišķīgi un izjutu lielu pateicību par iespēju vienatnē baznīcā izbaudīt ērģeļmūziku. Koncertu sniedza kopienas dalībnieks – mūziķis, kas dzīvoja kopienā, jo cieta no atkarības problēmām. Pēc koncerta es aprunājos ar šo cilvēku baznīcā un padalījos zināšanās, kāpēc rodas atkarības problēmas un kas jādara, lai no tām atbrīvotos. Viņš ar interesi mani uzklausīja. Savukārt Andrejs Mediņš nekavējoši izmantoja iespēju, ka esmu ieradusies, un spontāni noorganizēja semināru visiem cilvēkiem, kas atradās Bruknā, dodot man iespēju dalīties ar zināšanām un pieredzi, pasniedzot Piedošanas mācību. Es tiku pieaicināta arī pusdienās, un man bija iespēja redzēt ar kādu ēdienu tiek baroti cilvēki, kuriem tiek sniegta palīdzība. Pusdienās bija salāti, zupa, otrais ēdiens, saldais un bulciņas. Es biju pārsteigta par tik dāsno pusdienu galdu. Es nezinu vai tik dāsnas pusdienas ir vienmēr, bet es redzēju Andreja M. rūpes par saviem kopienas locekļiem un dzirdēju viņa vārdus, ka vīriem ir daudz jāstrādā, tāpēc nepieciešams kārtīgs ēdiens.
Es arī sapņoju izveidot kopienu atbilstošu Lielo Skolotāju Mācībā dotajām norādēm, kur apvienotos līdzīgi domājošie un veiktu kopīgas aktivitātes, lai sabiedrība kļūtu labāka. Es nezinu, vai man tas izdosies šīs dzīves laikā, bet zinu, ja ne šajā, tad kādā no nākamajām dzīvēm, man tas noteikti izdosies, jo esmu ceļā uz šī uzdevuma īstenošanu.