Kurš atbildīgs? 08.09.2020

Laura jautā: Kāds būtu Jūsu viedoklis sekojošā situācijā? Mums šoruden puikas (6 gadi un 4 gadi) atsāka iet dārziņā pēc vasaras un Covid-19 pandēmijas pārtraukuma. Abi ļoti priecīgi aizgāja uz 1. septembri un arī vēl nākamajā dienā arī bija diezgan rosīgi, lai gan audzinātāja teica, ka mazākais brālis esot ļoti stipri raudājis. Tā kā jaunie noteikumi paredz, ka bērni no rīta ir jāatstāj ārā, tāpēc viņi paliek kopā nevis iet katrs uz savu grupiņu. Un mēs arī pieteicām, lai lielākais brālis pieskata mazāko, jo tā mazajam būs drošāk. Mājās viņi lielākoties rosās kopā.
Turklāt lielais brālis viņam ir visur paraugs. Mazais grib darīt visu, ko dara lielais. Savukārt lielajam nepatīk, ka mazais viņu kopē.

Tajā piektdienā es vēl lielajam brālim piekodināju, lai viņš parūpējas par mazo, jo ir viņam paraugs, savukārt lielais brālis man pateica, ka viņam nepatīk, ka mazais iet uz dārziņu, jo viņš raud, bet, ja raud, tad arī lielākais uzreiz sailgojas pēc manis un viņam arī uzreiz gribas uz mājām un raudāt. Tā arī bija, viņš ļoti savaldījās un it kā rija asaras un noslaucīja tās piedurknē. Vakarā pēc dārziņa lielajam brālim bija parādījies tāds neliels sauss klepus, bet sestdien viņš jau sūdzējās par sāpošu kaklu un klepus viņam ir izteikti astmatisks. Es vēlreiz pārlasīju domatajs.lv par klepu un astmu un, cik varu saprast, tad viņa slimība ir no stresa un arī no tā, ka mēs viņam uzspiežam būt tam lielākajam un atbildīgākajam šajā situācijā, kad mūsu nav blakus. Par to jau es viņa garam lūdzu piedošanu. Es arī ar lielāko brāli izrunāju šo situāciju un pārjautāju, vai viņš pats var pateikt, kas viņam sagādā vislielāko pārdzīvojumu un satraukumu? Viņš man teica, ka uz dārziņu grib iet, draugi tur ir forši, audzinātāja arī, bet nu tā brāļa raudāšana viņam ļoti nepatīk. Es ieminējos, ka varbūt šādā situācijā viņam nav jāatbild par brāli, tikai tik, cik pats grib, bet viņš
man atbildēja, ja brālis ies uz dārziņu, tad viņš tur raudāšot un tas viņu uztraukšot.

Kāds būtu Jūsu viedais padoms šajā situācijā? No vienas puses cilvēka (arī bērna) brīvības sajūta ir ļoti svarīga un man negribas to lielāko brāli salauzt, bet no otras puses – mums ģimenē un arī sabiedrībā ir jāpielāgojas un arī jārūpējas vienam par otru. Arī adaptēšanās jaunās situācijās prasa laiku un maziem bērniem raudāšana tomēr
ir dabisks veids kā izreaģēt savas emocijas.

Elvita Rudzāte atbild: Patiesībā lielo brāli nomāc nevis brāļa raudāšana, bet gan lielā atbildība, ko viņš ir uzņēmies par brāli. Tieši tāpēc, ka viņš nespēj brāli nomierināt, viņam ir slikta sajūta.

Iztēlojieties, ka jums ir uzticēts kāds pienākums un jūs to nespējat paveikt, kā jūs jūtaties pat ja no jums neviens neprasa atskaitīties par paveikto pienākumu? Tieši tā jūtas lielais brālis.

Kā risināt situāciju? Noņemt no lielā brāļa atbildību par mazo brāli, jo par mazo brāli ir jāatbild audzinātājām un viņām ir jādara viss, lai bērnu nomierinātu, ja tas raud. Lielam brālim var pateikt, ka viņš var atbalstīt audzinātājas, ja vēlas, bet tas nav viņa pienākums.