Neuzticēšanās 07.08.2014

Manā ģimenē ir izveidojusies situācija, kad blakus dzīvojamai ēkai dzīvo mana vīra drauga sieva, kas ir arī dziedniece. Viņa dzīvo dzīvojamā vagoniņā vasaras periodā. Problēma ir tāda, ka reizēs, kad esmu darbā, mans vīrs dodas pie viņas runāties un pēcāk man par to neko nesaka. Visvairāk mani sāpina tas, ka viņš man par šīm sarunām neko nestāsta, arī viņa rīkojās līdzīgi mūsu tikšanās reizēs. Kad vīru izjautāju par šīm sarunām, viņš sadusmojās.

Mana izpratne par risinājumu

Es saprotu, ka man būtu jāuzticas savam vīram un jāpieņem to, ko viņš man atbild, bet es šo atbildi nekādi nevarēju/nevaru pieņemt. Viņš atbildēja: „Es vienkārši aizgāju parunāties”. Es gaidīju paskaidrojumu daudz konkrētāku. Es sāku strādāt ar sevi, jo neprotu mīlēt sevi un meklēju savā pagātnē situācijas, kad pati esmu radījusi neuzticēšanos. Tas nebija viegli, jo redzēju jau senākas situācijas ģimenē, partnerattiecībās, kur arī pati biju līdzīgi rīkojusies. Ar piedošanas mācību esmu pazīstama un praktizēju jau 5 gadus, tomēr šī situācija manā dzīvē atkārtojās. Tas man lika paskatīties uz partnerattiecībām dziļāk.

Esmu atskārtusi, ka man ir jāmācās beznosacījuma mīlestība, kur es neko neprasu pretim, un mīlu savu vīru tādu, kāds viņš ir. Praksē es izmantoju E. Tolles vingrinājumu – būt ŠEIT UN TAGAD un izbaudīt tagadni, nepielaižot prātu tuvāk emocijām. Ir reizes, kad izdzīvoju sevī cilvēciskās īpašības un skatos, kas notiek ar manu ķermeni… izdzīvoju, saprotu un tad emocijas norimstas. Ir sajūta, ka negatīvās situācijas ir aizgājušas, izgaisušas. Iestājās iekšējs miers.

Kāds pasaka jums kaut ko rupju vai sāpinošu. Tā vietā, lai veidotu neapzinātu reakciju un negācijas, piemēram, uzbruktu, aizsargātos vai atkāptos, ielaidiet to sevī. Nepretojieties. Jūs jutīsiet, ka iekšienē nav neviena, kas tiktu sāpināts. Tā ir piedošana. Šādā veidā jūs kļūstat neievainojams. Jūs vēl aizvien varat pateikt šim cilvēkam, ka viņa vai viņas uzvedība ir nepieņemama, ja to vēlaties. Taču šis cilvēks vairs nespēj kontrolēt jūsu iekšējo stāvokli. Jūs tad esat pats sev valdnieks – jūs neregulē ne kāds cits cilvēks, ne arī jūsu prāts. Vai tās būtu mašīnas signalizācijas skaņas, rupjš cilvēks, plūdi, zemestrīce vai īpašumu zaudēšana, jūs esat pilnīgi mierīgs. [1]

Esmu ceļa sākumā šo situāciju risināt, kas prasa lielu apņemšanos, sapratni un nepieciešamību redzēt situāciju plašāk, t.s. „cilāt un apjaust senus pagātnes notikumus”. Jūtu, ka „šķietami sīka situācija” ir pārvērtusies par lielu mācību, kas vēl ir jāsaprot – tas nāk no bērnības, vecākiem, savstarpējām attiecībām un komunikācijas.

Mīlestību neizvēlas, tāpat kā to nedara saules gaisma. Tā nepadara kādu cilvēku īpašu. Tā nav ekskluzīva. Ekskluzivitāte nav Dievišķā mīlestība, bet gan ego mīlestība. Tomēr intensitāte, ar kādu tiek izjusta patiesa mīlestība, var atšķirties. Var būt kāds cilvēks, kas jūsu mīlestību atstaro skaidrāk un intensīvāk nekā citi, un, ja šis cilvēks jūtas tāpat arī attiecībās pret jums, var teikt, ka pamazām staro jums veidojas mīlestības attiecības. Saikne, kas vieno jūs ar šo cilvēku, ir tāda pati, kas vieno jūs ar blakussēdētāju autobusā, kādu putnu, koku vai ziedu. Atšķiras tikai intensitātes pakāpe. [2] 

Skatoties uz savu situāciju, es saprotu, ka nevaru izmainīt savu vīru, bet varu radīt telpu pārvērtībai – es ievelku elpu sevī un ar visu ķermeni sāku mācīties viņā klausīties. Un tad, manuprāt, rodas šī telpa mīlestībai un gaišumam.

Kas attiecas uz iekšēju pārveidošanos, tur jūs neko nevarat līdzēt. Jūs nevarat mainīt sevi, un pilnīgi noteikti nevarat mainīt savu partneri vai kādu citu. Vienīgais, ko jūs varat darīt, ir radīt telpu pārvērtībai – telpu, kurā var ienākt gaišums un mīlestība. Tāpēc ik reizi, kad attiecības it kā iestrēgst un uzmodina „vājprātu” jūsos un jūsu partnerī, esat priecīgs. Tas, kas bijis neapzināts, nu tiek iznests gaismā. Ja tur ir greizsirdība, aizsargāšanās un vēlme strīdēties, pierādīt savu taisnību, iekšējs bērns, kas pieprasa mīlestību un uzmanību vai jebkāda veida emocionālas sāpes – lai kas arī tas būtu, apzinieties pašreizējā brīža realitāti un ieskaujiet to. [3]

Man ir jāmācās pieņemt situāciju, pieņemt vīra atbildes, un paskatīties uz situāciju ar mīlestības pilnām acīm – bez prāta, domu un „vecu notikumu” cilāšanas. Vīrs man māca, ka ir jādzīvo tagadnē, bet agrāk viņu nedzirdēju, tagad – mācos dzirdēt.

Autore: Emerita

Izmantota literatūra:

Tagadnes spēka izmantošana – Ekharts Tolle, „Arka”, 2003.gads.