Izraksti, kuri atlasīti šajā rakstā, var šķist mazliet nesaskaņoti, jo sākotnēji tie nebija paredzēti publicēšanai.
Vispirms tie bija publicēti ar virsrakstu “Teozofiskas atbiras” cerībā, ka lasītājs saskatīs mājienu un pats sāks izmantot ikdienas izvilkumus, tādējādi saglabājot izlasīto grāmatu konspektus un iegūtu praktisku labumu no viņu lasīšanas. Pēc šī parauga lasītājs varētu saīsinātā formā saglabāt to, kas pēc viņa domām izteiktu grāmatas būtību.
Dažu citātu lasīšana katru rītu, veltot pūles un pielāgojot tos dzīvē dienas laikā, un domās iedziļinoties to būtībā, – neapšaubāmi būs derīgi katram, kas nopietni studē šos jautājumus.
Celieties agri, līdzko pamostieties, neguliet dīki pusmiegā gultā. Pēc tam sirsnīgi lūdzieties par visas cilvēces garīgu atdzimšanu, un par tiem, kas cīnās grūtā ceļā uz patiesību, – lai jūsu lūgšanas atbalstītu un palīdzētu viņiem strādāt dedzīgāk un veiksmīgāk; lai jūsos nostiprinātos pretī turēšanās tieksmju kārdinājumiem. Domās iztēlojieties Skolotāja tēlu, kas iedziļinājies Samadhi. Iztēlojieties pastāvīgu Attēlu – visas detaļas pilnībā, domājiet par Viņu ar godbijību un lūdzieties, lai visu kļūdu trūkumi un pārkāpumi tiktu piedoti. Tas lielā mērā nostiprinās jūsu koncentrēšanās spēku, attīrīs sirdi, nāks par labu daudzos citos gadījumos. Vai arī iedziļinieties sava rakstura trūkumos: detalizēti izskatiet to postošo iedarbību un pārejošos baudījumus, ko tie sagādā, un stingri vēlieties pielikt visus savus spēkus, lai nepadotos tiem nākamajā reizē. Tamlīdzīga pašanalīze un sevis saukšana pie paša sirdsapziņas tiesas palīdzēs jūsu garīgajai izaugsmei tādā pakāpē, par kuru jūs iepriekš pat nesapņojāt. Mazgāšanās laikā vingriniet savu gribu ar mērķi vienlaikus nomazgāt netīrumus no fiziskā ķermeņa un arī tikumiskos netīrumus. Attiecībās ar citiem ievērojiet arī šos noteikumus.
1. Nekad nedariet to, kas nav jūsu pienākums, tātad nedariet nevajadzīgus darbus. Pirms kaut ko darīt, padomājiet, vai tas ir jūsu pienākums.
2. Nekad nerunājiet nevajadzīgus vārdus. Pirms tos teikt, padomājiet par to iespējamām sekām. Nekad neatļaujieties pārkāpt savus principus, piekāpjoties apkārtējo spiedienam.
3. Nekad neatļaujieties domāt nevajadzīgas tukšas domas un aizņemt savu prātu ar tām. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Jūs nevarat apsēsties un vienā mirklī padarīt tīru jūsu prātu. Tāpēc sākumā centieties izskaust nekrietnas vai tukšas domas, tiecoties prātā izskatīt savas kļūdas vai apcerēt Pilnīgās domas.
4. Ēšanas laikā vingriniet gribu ar mērķi, lai barība tiktu labi sagremota un izlietota jūsu ķermenī harmonijā ar jūsu garīgajiem centieniem, bet nevis rastos nejaukas kaislības un grēcīgas domas. Ēdiet tikai, kad jūs jūtat izsalkumu, dzeriet tikai, kad jūs jūtat slāpes, un nekā citādi. Ja kāds sevišķs ēdiens sāk jūsu vēderu pavedināt, nepadodieties kārdinājumam nobaudīt to tikai, lai apmierinātu savu vēlēšanos. Atcerieties, ka no tās iegūtā bauda eksistēja tikai pirms dažām sekundēm, un tā izzudīs pēc dažām sekundēm; ka tā ir pārejoša bauda, un ka tas, kas tagad ir bauda, lielās dozās (devās) pārvēršas sāpēs; ka tas sagādā apmierinājumu tikai mēlei; ka, ja iecerētās lietas iegūšanai vajadzīgas lielas pūles, un jūs padodaties tieksmei iegūt to, mērķa sasniegšanā jūs neapturēs nekas. Bet ir kaut kas cits, kas spēj apveltīt jūs ar mūžīgu svētlaimi, piesaiste pārejošām lietām labākajā gadījumā ir tikai muļķība; jūs neesat ne ķermenis, ne jūtas, jo apmierinājumam vai sāpēm, ko pēdējās izjūt, būtībā nav varas pār jums, un tā tālāk. Rīkojieties pēc līdzīga spriešanas principa visos citos kārdinājumos, un kaut jūs bieži cietīsiet neveiksmi, tomēr ar laiku jūs panāksiet sekmes. Nelasiet daudz. Desmit minūtes lasiet, desmit stundas pārdomājiet. Pierodiet pie vientulības, pierodiet palikt vienatnē ar savām domām.
Nostiprinieties ar domu, ka neviens cits kā tikai jūs paši varat palīdzēt sev, un pamazām pārraujiet katru pieķeršanos visam. Pirms gulēšanas lūdzieties tāpat, kā jūs lūdzāties no rīta. Pārskatiet savu rīcību dienas gaitā, atzīmējiet savas kļūdas un pieņemiet lēmumu neatkārtot tās rīt (1*).
Pareizais stimuls meklēt pašizzināšanu būs nodoms, kas saistīts ar zināšanām, bet ne ar patību. Pašizzināšana ir cienījama lieta, ja tajā ir zināšanas, bet ne saistībā ar mūsu personību. Galvenais nosacījums, lai sasniegtu pašizzināšanu, būs tīra mīlestība. Tiecieties uz zināšanām no tīras mīlestības, un galu galā jūsu pūles vainagos sekmes. Skolnieka pieaugoša nepacietība ir drošs rādītājs, ka skolnieks strādā balvas dēļ, bet ne aiz mīlestības, jo tas savukārt pierāda, ka viņš nav lielas uzvaras cienīgs, saglabājot to tiem, kuri patiešām strādā no tīras mīlestības (*2).
“Dievs” mūsos – tas ir Mīlestības un Patiesības, Taisnīguma un Gudrības, Labā un Spēka Gars – tam jātop par mūsu vienotu, patiesu un nemitīgu Mīlestību, mūsu vienotu balstu visā, mūsu vienotu Ticību kā stipru klinti, uz kuru mēs vienmēr varam paļauties; mūsu vienotu Cerību, kas nekad nepievils, pat, ja viss pārējais iet bojā; un vienotu mērķi, kuru mums jāsasniedz ar Pacietību, pazemīgi gaidot, kamēr mūsu sliktā Karma nebūs izsmelta, un dievišķais Pestītājs neatvērs mums Savu klātbūtni mūsu dvēselē.
Durvis, pa kurām Viņš ienāk, sauc par apmierinātību; jo neapmierinātais ar apkārtni ir neapmierināts ar likumu, kas padarīja viņu tādu, kāds viņš ir, un, tā kā Dievs Pats ir likums, viņš nenāks pie tā, kas ir neapmierināts ar Viņu (*3). Ja mēs atzīstam, ka virzāmies evolūcijas plūsmā, tad katrs apstāklis mums jāpieņem, arī mūsu neveiksmes, ko esam pieredzējuši, darot savu darbu, mums jāuzskata par lielāko palīdzību, jo mums nav citas iespējas iemācīties lielo mierīgumu, ko no mums prasa Krišna. Ja visi mūsu plāni būtu veiksmīgi, tad mēs neizjustu pretstatus. Turklāt mūsu plāni varētu būt analfabētiski un tāpēc nepareizi, un labā Daba neļaus mums tos īstenot. Mēs neesam vainīgi plāna dēļ, bet mēs varam sagādāt sev sliktu karmu, ja nevēlamies samierināties ar neiespējamību to izpildīt. Vispār, ja jūs jūtat nomāktību, tad tādā pašā pakāpē jūsu domas zaudē spēku. Var sēdēt cietumā un tomēr būt darbinieks vispārējai lietai. Tāpēc, lūdzu jūs, attīriet jūsu domas no mazākās apkārtējo apstākļu neapmierinātības par apkārtējiem apstākļiem. Ja jums izdosies uzņemt visu notiekošo precīzi tā, kā jūs to vēlējāties, tad tas ne tikai kalpos jūsu domu spēcināšanai, bet stiprinoši atspoguļosies arī jūsu ķermenī.
(“Jūs” nozīmē Augstāko ES. Mēs esam tādi, kādus mēs sevi radām) (*4). Darboties un darboties gudri, kad pienāk laiks darboties, gaidīt un gaidīt pacietīgi, kad ir miera laiks. Tā cilvēks nonāk harmonijā ar uzplūdiem un atplūdiem (darbos); un tā, balstoties uz dabu un likumu, ņemot par ceļa zvaigzni Patiesību un Labo, viņš var radīt brīnumus. Šī likuma nezināšana noved pie nepārdomāta entuziasma no vienas puses, depresijas un pat izmisuma no otras puses. Tā cilvēks top par uzplūdu un atplūdu upuri, kad viņam vajadzēja būt par pavēlnieku (* 5).
Esi pacietīgs, Ceļiniek, tas, kurš nebaidās neveiksmes, nemeklē panākumus (*6). Uzkrātā enerģija nevar tikt iznīcināta, tai jātiek pārveidotai citos kustības veidos; tā nevar mūžīgi palikt bezdarbīga un tik un tā turpināt eksistēt. Veltīgi mēģināt apslāpēt dziņas, kuras mums nav pa spēkam vadīt. Ja uzkrātā enerģija netiek pārvadīta citos kanālos, tā augs, kamēr nekļūs stiprāka kā griba un stiprāka kā saprāts. Lai to kontrolētu, jums jāievada tā citā, augstākā kanālā. Tādējādi kaut ko banālu var aizstāt, pārvēršot to par mīlestību, uz kaut ko augstāku, un netikums var tikt pārvērsts par tikumu, mainot tā mērķi. Kaisle ir akla, tā iet tur, kurp to ved, un saprāts ir drošāks vadītājs nekā instinkts. Sakrājies niknums (vai mīlestība) katrā ziņā atradīs kaut kādu objektu, lai izgāztu uz to savas dusmas, citādi tas var izraisīt sprādzienu, kas ir graujošs savam saimniekam; mierīgums seko pēc vētras. Senie cilvēki teica, ka daba necieš tukšumu. Mēs nevaram iznīcināt vai atcelt kaisli. Ja to aizdzen, cita stihiska iedarbība ieņem tās vietu. Tāpēc nevajag mēģināt iznīcināt zemo, neko neliekot vietā, bet vajag aizstāt zemo ar augsto, netikumu ar tikumu, māņticību – ar zināšanām (*7).
____________________________
2 “Theosophist”, Aug. 1889, p. 663
3 “Theosophist”, Aug. 1889, p. 663
4 “Path”, Aug. 1889, p. 131.
5 “Path”, Aug. 1889, p. 1097.
6 “Голос Безмолвия”
7 F.Hartmann. “Magic”, p. 126.
Zini, ka nav citas izārstēšanās no vēlmēm, nav citas izārstēšanās no kāres pēc apbalvojuma, nav citas izārstēšanās no mocībām neapmierinātas kaisles dēļ kā tikai nesatricināma skatiena un dzirdes tiekšanās uz to, kas ir neredzams un nedzirdams (*8).
Cilvēkam ir jātic savai iedzimtai attīstīšanās spējai. Cilvēkam ir jāatraida bailes savas augstākās dabas priekšā un nav jāatkāpjas zem sava mazākā un materiālā “es” spiediena (*9).
Visa pagātne parāda, ka grūtības nevar kalpot par attaisnojumu grūtsirdībai un vēl jo vairāk izmisumam, pretējā gadījumā pasaulē nebūtu daudzo civilizācijas brīnumu (*10).
Apņemšanās sākt ir pirmā nepieciešamība savā izvēlētajā ceļā. Kur gan to atrast? Paskatieties, nav grūti ieraudzīt, kur citi smeļas šo apņēmību. Tās avots ir nelokāma pārliecība (*11).
Atturies tāpēc, ka atturēties ir pareizi, bet ne tāpēc, lai attīrītu sevi (*12).
Cilvēks, kas karo pats ar sevi un uzvar šajā cīņā, ir spējīgs uz to tikai tad, kad viņš skaidri apzinās, ka šis karš ir vienīgā lieta pasaulē, ko ir vērts darīt (*13).
“Neatbildi uz ļauno”, tātad nežēlojies, neskaisties neizbēgamo dzīves nepatikšanu dēļ. Aizmirsti sevi (strādājot priekš citiem). Ja ļaudis aizvaino, vajā tevi, dara tev ļaunu, vai vajag atbildēt uz to? Ar pretdarbību mēs radām vēl lielāku ļaunumu (*14).
Tiešajam darbam, lai kāds arī tas nebūtu, piemīt abstrakts pienākuma statuss, un tā relatīvo svarīgumu vai nenozīmīgumu nav jāņem vērā (*15).
Labākās zāles pret ļaunumu būs nevis vēlēšanās apspiešana, bet novēršana, un labāk sasniegt to ar pastāvīgu prāta iedziļināšanos dievišķajā pasaulē. Augstākā ES zināšana zūd, prātam tiecoties uz bezrūpīgu lietu apceri, atbilstoši stihiskam saprātam (*16).
Mūsu daba ir tik zema, lepna, godkārīga, tik pilna ar paša iegribām, spriedumiem un uzskatiem, ka tad, ja to nesavaldītu ar kārdinājumiem, tā bezcerīgi ietu bojā, tāpēc mēs tiekam kārdināti ar tādu mērķi, lai saprastu sevi un iegūtu lēnprātību. Zini, ka vislielākais kārdinājums ir būt bez kārdinājumiem, un tāpēc priecājies, kad tas tev uzmācas un pazemīgi stāvi tam pretī (*17)
Izjūti, ka nav tādas darbības, kuru vajadzēja īstenot tevis dēļ, bet Dievība tev uzlikusi noteiktus pienākumus, kuriem jātiek izpildītiem. Vēlieties Dievu un neko no tā, ko viņš var dot jums (*19). Viss nepieciešamais ir jāizdara, bet ne paveiktās darbības augļu dēļ. Ja visas darbības tiek veiktas ar pilnu pārliecību, ka tām nav nekādas nozīmes priekš darītāja – aktiera, bet tiek izpildītas tikai tāpēc, ka tām jātiek izpildītām – citiem vārdiem, tāpēc, ka cilvēka dabā ir raksturīgi darboties, – tad patmīlīgā personība mūsos kļūst arvien vājāka, kamēr neiegūst mūžīgu mieru, ļaujot zināšanai, kas atklāj Īsto Es atmirdzēt visā viņa godībā (*18).
Tev nevajag pieļaut, ka prieks vai sāpes novirza tevi no paredzētā mērķa *(20).
Tik ilgi, kamēr Skolotājs neuzskatīs par vajadzīgu, lai tu atnāktu pie Viņa, esi ar cilvēci un nesavtīgi strādā tās attīstības un progresa labā. Tikai tas var nest īstu apmierinājumu (*21).
Zināšanas palielinās proporcionāli to izmantošanai – tas ir, jo vairāk mēs mācām, jo vairāk mācāmies. Tāpēc, Patiesības Meklētāj, ar bērna ticību un Iesvētītā gribu sadali tevis sakrāto ar to, kam nav, ar ko mierināt sevi savā ceļā (*22).
Skolniekam ir pilnīgi jāapzinās, ka pati doma par personīgām tiesībām izaug no indīgas čūskas īpašības, kas ieslēpusies “es” dziļumā. Viņam nav jāskatās uz savu brāli kā uz personību, kuru var nosodīt vai nopelt, tāpat nevajag pacelt balsi sevis aizstāvēšanai vai attaisnošanai (*23).
Cilvēkos tev nav ne ienaidnieku, ne draugu. Visi vienādā mērā ir tavi skolotāji (*25). No šī brīža tev nav jāstrādā, lai gūtu kaut kādu labumu, laicīgu vai garīgu, bet lai izpildītu esamības likumu, kas ir Kunga taisnā griba (*25).
8 “Свет на Пути”, Карма.
9 “Свет на Пути”, Прим.8 “Свет на Пути”, Карма.
10 “Through the Gates of Gold”, p.69.8 “Свет на Пути”, Карма.
11 “Through the Gates of Gold”, p.87.8 “Свет на Пути”, Карма.
12 “Свет на Пути”.8 “Свет на Пути”, Карма.
13″Through the Gates of Gold”, p.118.8 “Свет на Пути”, Карма.
14 “Path”, Aug. 1887, p. 151.8 “Свет на Пути”, Карма.
15 “Lucifer”, Feb. 1888, p.478.8 “Свет на Пути”, Карма.
16 “Bhagavad Gita”, p.60. Visi citāti no Mohini angļu tulk.8 “Свет на Пути”, Карма.
17 Molinos. “Spiritual Guide”.8 “Свет на Пути”, Карма.
18 “Bhagavad Gita”, p.182.8 “Свет на Пути”, Карма.
19 “Bhagavad Gita”, Введение.8 “Свет на Пути”, Карма.
20 “Свет на Пути”, прим.
21″Path”, Dec. 1886, p. 279.
22″Path”, Dec. 1886, p. 280.
23″Lucifer”, Jan. 1883, p.832.
24″Свет на Пути”.
25″Bhagavad Gita”.
Dzīvo ne tagadnē un ne nākotnē, dzīvo tikai Mūžīgajā. Gigantiskā nezāle (ļaunums) tur nevar ziedēt; šis eksistences negods sadalās mūžīgās domas atmosfērā (*26).
Sirds tīrība ir nepieciešams nosacījums, lai gūtu “Gara Zināšanas”. Šo tīrību var sasniegt ar diviem galvenajiem paņēmieniem. Pirmkārt, neatlaidīgi dzen projām no sevis katru nekrietnu domu; otrkārt, saglabā prāta līdzsvaru visos apstākļos, nekad nepieļauj uzbudinājumu vai aizkaitinājumu. Tu pārliecināsies, ka uzticība un līdzcietība visvairāk veicina šīs divas attīrīšanas metodes. Mums nav jāsēž bez darba un nav jāpūlās, lai virzītos uz priekšu tikai tāpēc, ka nejūtamies tīri. Lai katrs tiecas un strādā pa īstam, bet viņam ir jāstrādā pareizā virzienā, un pirmais solis šajā ceļā būs sirds attīrīšana (*27).
Prātam vajadzīga attīrīšana, tiklīdz tu jūti dusmas vai izsaki melus, vai bez vajadzības nosodi citu trūkumus, vai izsaki (izdari) kaut ko lišķības dēļ, vai ievedi maldos kādu ar nepatiesām runām vai rīcību (*28).
Tam, kas tiecas uz atbrīvošanos, jāizvairās no kaisles, dusmām, alkatības, jāattīsta sevī vīrišķīgu pakļaušanos Svētajiem Rakstiem, Garīgās filozofijas studēšanu un neatlaidīgu tās praktisko īstenošanu (*29).
Ar egoistiski stimulējošiem apsvērumiem nevar uzkāpt Debesīs, kur personiski apsvērumi neeksistē. Kas nerūpējas par Debesīm, bet ir apmierināts ar savu stāvokli, jau ir Debesīs, bet neapmierinātais velti tās lūdz. Ja nav personisku vēlmju, tas nozīmē būt brīvam un laimīgam, apzīmējums “Debesis” tieši nozīmē stāvokli, kam raksturīga brīvība un laime. Cilvēks, kas strādā labdarībai, cerēdams saņemt atalgojumu, nebūs laimīgs, kamēr to nesaņems, bet, tiklīdz godalga saņemta, viņa laime beidzas. Nevar būt mūžīgs miers un laime, kamēr kaut kas paliek neizdarīts, un pienākuma izpildīšana dod savu atalgojumu (*30).
Kas uzskata sevi par svētāku nekā kāds cits, slēpj sevī lepnību par savu nepiederību netikumam vai muļķībai, uzskatīdams sevi par gudru, vai kādā citā veidā paaugstinādams sevi pār saviem biedriem – mācībām nav derīgs. Tev jābūt kā bērnam, pirms varēsi ienākt Debesu Valstībā. Tikums un gudrība ir cildenas parādības, bet ja tās rada augstprātību un atšķirtības sajūtu no pārējās cilvēces, tās ir tikai tava “es” čūskas, pieņēmušas izsmalcinātāku izskatu. Pirmais no noteikumiem ir savas sirds un tās emociju ziedošana; ar to domāta “ar personiskām emocijām nesatricināma līdzsvara sasniegšana”. Bez kavēšanās pārvērs savus labos nodomus darbos, neatstāj nevienu nodomu bez īstenošanas dzīvē. Vienīgais pareizais darbības veids būs realizēt darbus viņu pašu dēļ, nekad atalgojuma dēļ; neuzsākt neko, lai kas tas nebūtu, tikai cerībā uz rezultātu, bet tāpat nepieļaut sliecību uz pasivitāti. Ar ticību (t.i., zināšanām, kuras tiek izmantotas dzīvē nesavtīguma un žēlsirdības ceļā) sirds attīrās no vēlmēm un muļķības; tā notiek ķermeņa pakļaušana un pēc visa tā – jūtu pakļaušana (*31).
Gudrā apgaismotā pazīmes:
1. viņš ir brīvs no visām vēlmēm (vislabāk to var panākt, pastāvīgi iedziļinoties prātā – dievišķajās izpausmēs), un zina, ka tikai patiesais Ego vai Augstākais Gars ir svētlaime, viss pārējais ir ciešanas;
2. viņš ir brīvs no aizraušanās vai antipātijas pret visu, kas nāk viņa likteņa ceļā, un darbojas bez aizspriedumiem. Un pēc tam seko jūtu pakļaušana, kura ir bezjēdzīga un bieži kaitīga, liekulībai un garīgajai augstprātībai izvēršoties plašumā bez otrā nosacījuma, bet tam savukārt nav liela labuma bez pirmā (*32).
Kas neievēro altruismu dzīvē; kas nav gatavs dalīties ar pēdējo drusciņu (to vajag saprast visplašākajā nozīmē, t.i., garīgās zināšanas nozīmē u.t.t.) ar visvājāko un visnabadzīgāko, kas neuzskata par vajadzīgu palīdzēt savam brālim (lai vai kādas rases, tautības un ticības), kur un kad viņš sastaptu ciešanas; kas pagriežas sāņus, dzirdot cilvēces raudas; kas ir klāt pie nevainīga cilvēka zākāšanas un neaizstāv viņu kā sevi pašu, – tas nav teozofs.
Nerīkojas pareizi tas, kas klaji pamet savas dzīves pienākumus, atsaucoties uz Dievišķu pavēli. Kas izpilda savus pienākumus ar domu, ka to neizpildīšana viņam izraisa kaut ko nelabu, un to izpildīšana novāks grūtības no viņa ceļa, – darbojas rezultāta dēļ. Pienākumiem jātiek izpildītiem vienkārši kā Dieva pavēle, un Viņš jebkurā brīdī var likt to atcelt. Tik ilgi, kamēr mūsu dabas nemierīguma vietā nenāks mierīgums, mums ir jāstrādā, veltot Dievībai visus mūsu darbības augļus, attiecinot uz Viņu pareizo darbu īstenošanas spēju. Cilvēka īstā dzīve balstās uz identificēšanos ar Augstāku garu.
Šī dzīve nerodas no kaut kādām mūsu darbībām, tā ir realitāte, “īstenība”, un pilnīgi neatkarīga no mums. Viss, kas runā pretī šai īstenībai, nepastāv. Šī apzināšanās ir jauna apziņa, bet ne darbība. Cilvēka atbrīvošanās nekādi nav saistīta ar viņa darbībām. Kamēr rīcība veicina apzināšanos pilnīgai mūsu nespējai atbrīvoties no nosacītām eksistences važām, tā ir mūsu palīgs; pēc šīs pakāpes sasniegšanas rīcība kļūst drīzāk šķērslis nevis palīgs.
Tie, kas strādā atbilstoši Dievišķajām pavēlēm, zinot, ka tā saprātīgi strādāt ir Dieva dāvana, bet ne cilvēka pašapzinātās dabas īpašība, sasniedz atbrīvošanos no darbības nepieciešamības. Tad tīra sirds pildās ar patiesību un identitāti ar Dievu. Cilvēkam vispirms jāatbrīvojas no domas, ka viņš pats kaut ko īstenībā dara, zinot, ka visas darbības riņķo “trijās dabas īpašībās” (t.i. trijās gunās) un ne mazākā mērā viņa dvēselē. Pēc tam viņam jāpamato savas darbības uzticībā, t.i. veltīt visas savas darbības Visaugstākajam, bet ne sev. Viņam jāpieņem Dieva īpašībā, kuram viņš ziedo, vai nu sev vai citam reālam Dievam – Īšvaram, un visi darbi un centieni notiek vai nu savā vārdā, vai Visa vārdā.
Te stājas spēkā stimula nozīmīgums. Ja viņš veic lielu varoņdarbu cilvēka labā, vai iegūst zināšanas, lai palīdzētu cilvēkiem, domas mudināts, ka tā viņš sasniegs glābiņu, – viņš darbojas tikai sava labuma dēļ, un tātad ziedo sev. Tāpēc viņam jābūt iekšēji uzticīgam Visam, saprotot, ka viņš nav darbību izpildītājs, bet tikai to liecinieks. Tā kā viņš mīt mirstīgajā ķermenī, viņš ir pakļauts šaubām, kuras visādā ziņā uzrodas. Tās rodas kaut kā nezināšanas dēļ. Tāpēc viņam jāprot izkliedēt šaubas ar “zināšanu zobenu”. Jo tiklīdz viņam ir gatava atbilde uz kādām šaubām, tās izgaist. Visas šaubas nāk no zemākās dabas, un nekad, nekādā gadījumā ne no augstākās dabas. Līdz ar to, kā viņš kļūst arvien uzticīgāks, viņš ir spējīgs arvien precīzāk un skaidrāk uztvert zināšanas, ieslēptas viņa Satvā – labajā dabā. Jo ir teikts: “Cilvēks, kas ir pilnīgs uzticībā (vai neatlaidīgi audzējot to), ar laiku spontāni atklāj garīgo zināšanu sevī”. Tāpat: “Cilvēks, kam piemīt nosliece uz šaubām, nejūt tīksmi ne šai pasaulē, ne citā (Devu pasaulē), un galu galā ne svētlaimi”. Pēdējā frāze izgaisina priekšstatu, ka, ja reiz šis Augstākais Es mīt mūsos, tad viņš uzvarēs (pat, ja mēs esam iestiguši bezdarbībā un šaubās), un ievedīs mūs gala svētlaimē kopā ar cilvēces galveno plūsmu (*33).
Patiesa lūgšana ir visa dievišķā kontemplācija, tā pievienošana sev, savai ikdienas dzīvei un darbiem, kuru pavada visspēcīgākā, ar sirdi sajūtama vēlēšanās pastiprināt šo ietekmi un darīt mūsu dzīvi labāku un cēlāku, lai kaut kāda dievišķā zināšana varētu tikt uzticēta mums (*34). 33 “Path”, July 1889, c. 109. 34 “Path”, Aug. 1889, c. 159. Garīgo kultūru sasniedz ar koncentrēšanos. Lai nestu labumu, tā jāturpina katru dienu un katru mirkli. Meditācija pēc definīcijas ir “aktīvās ārējās domas pārtraukšana”. Koncentrēšanās ir visas savas dzīves veltīšana noteiktam mērķim. Piemēram, mīloša māte būs tā, kura vienmēr un visur ņems vērā savu bērnu intereses, un visas viņu interešu puses, bet ne tā, kura visu dienu domās tikai par vienu viņu interešu aspektu. Domai piemīt pašradošs spēks, un, kad prāts cieši pieturas vienai domai, tas iekrāsojas ar to, un, kā mēs teiktu, visi šīs domas korelāti uzpeld prātā. Rezultātā mistiķis iegūst zināšanas par jebkuru parādību, par ko viņš nepārtraukti pārdomā dziļā kontemplācijā. Pamatā ir Krišnas vārdi: “Virzi savu domu uz Mani, un tu noteikti atnāksi pie Manis.” Dzīve ir liels skolotājs: tā ir liela Dvēseles izpausme, bet Dvēsele ir Visaugstākā izpausme. Tāpēc visi ceļi ir labi, tie visi ir tikai lielā mērķa daļas, kura vārds ir Uzticība. “Uzticība ir veiksme darbībā.”, teikts “Bhagavadgīta”. Psihisko spēku izpausmēm tāpat vismaz jātiek izmantotām, jo tās atklāj likumus. Bet nevajag pārspīlēt to nozīmi, tāpat nevajag pienācīgi nenovērtēt to bīstamību. Tas, kas paļaujas uz tām, ir līdzīgs cilvēkam, kurš kļuvis uzpūtīgs un gavilē par to, ka viņš sasniedzis pirmo starpstaciju ceļā uz virsotnēm, kuras tas ir nodomājis iekarot (*35).
Cilvēks nevar tikt izglābts ne ar kādu ārēju spēku – tas ir mūžīgs likums. Ja būtu iespējams, tad kāds eņģelis jau sen būtu varējis apciemot zemi, izteicis debesu patiesības un demonstrētu garīgas dabas iespējas, parādītu simtiem faktus cilvēka apziņai, par kurām tas nemaz nezina (*36).
Pārkāpumi garā notiek tikpat redzami kā nodarījumi ķermenī. Tas, kurš katra iemesla dēļ neieredz otru, kas tīksminās par atriebību, kas nepiedod pārestības, – tas garā ir slepkavības gara pilns, kaut arī neviens to var nezināt. Tas, kas pakļaujas melīgai pārliecībai un pārkāpj savu sirdsapziņu pēc kaut vai jelkādas organizācijas pavēles pulgo savu dievišķo dvēseli, un tāpēc “velti valkā Dieva vārdu”, kaut arī neizrunā nekādus Dieva zaimošanas vārdus. Tas, kas pilns ar kaislībām un pieļauj tukšu jutekliskas dabas apmierināšanu laulībā vai ārpus laulības, tas ir īsts laulības pārkāpējs. Tas, kas atņem gaismu, labumu, nesniedz palīdzību jebkuram no saviem brāļiem, kuram viņš varēja tos saprātīgi sniegt, un dzīvo materiālo labumu uzkrājumu dēļ, sevis paša iepriecināšanas dēļ, tas ir īsts laupītājs; un tas, kas ar apmelojumiem vai jebkurā citā krāpšanas ceļā zog apkārtējiem viņu dārgo vērtību – labo vārdu, tas ir īsts zaglis, turklāt no visnoziedzīgākajiem (*37).
Ja vien cilvēki būtu godīgi paši pret sevi un labsirdīgi noskaņoti pret citiem, tad viņu dzīves jēgas un šīs dzīves vērtību novērtējumā notiktu milzīgs apvērsums (*38).
Attīstot domu, koncentrējot savas dvēseles spēku, centies aizvērt sava prāta durvis visām gadījuma domām, nepieļaujot nevienu, izņemot tās, kuras aicinātas atvērt tev nereālās dzīves jūtu nerealitāti un Iekšējās Pasaules Mieru. Dienu un nakti domā par sevis un apkārtējās pasaules nerealitāti. Aplamas domas ir mazāk kaitīgas nekā dīkdienīgas un vienaldzīgas. Jo pret netikumiskām domām tu vienmēr esi modrs apņēmīgi cīnīties un savaldīt tās, un šī apņēmība palīdz attīstīt gribasspēku. Bet vienaldzīgas domas veicina tikai uzmanības novēršanu un tukšu enerģijas tērēšanu. Pirmie, visvairāk jūtamie maldi, kurus tev vajag pārvarēt, – šī identificēšana sevi ar savu fizisko ķermeni. Sāc skatīties uz savu ķermeni kā uz savu māju, kurā tu uz laiku esi apmeties, un tad tu nekad neļausies tā kārdinājumiem. Centies secīgi pārvarēt uzspiestās savas dabas redzamākās vājības, attīstot domas tajā virzienā, kurā izskauž tevī katru atsevišķu tieksmi.
Pēc pirmajām pūlēm tu jutīsi neizsakāmu sirds iekšēju tukšumu sirdī; nebaidies, bet pieņem to kā liegu mijkrēsli, kas pavēsta garīgas svētlaimes saules lēktu. Skumjas nav ļaunums. Nežēlojies, neesi neapmierināts; tas, kas tev šķiet ciešanas un šķēršļi, bieži īstenībā ir dabas slēptās pūles palīdzēt tev tavā darbā, ja tu pratīsi pareizi tās izmantot. Raugies uz visiem apstākļiem ar skolnieka pateicību. (*39).
Katra neapmierinātība ir kurnēšana uz attīstības likumu. Piesargāties vajag tikai no tām ciešanām, kuras ir priekšā. Pagātne nevar tikt mainīta vai izlabota, no tā, kas pieder tagadnes pieredzei, neiespējami un nevajag piesargāties; bet līdzīgā mērā vajag piesargāties no satraucošas gaidīšanas vai bailēm nākotnes priekšā – katras darbības vai impulsa priekšā, kas varētu kļūt par ciešanu iemeslu mums pašiem vai citiem (*40).
36 “Spirit of the Testament”, p. 508.
37 “Spirit of the Testament”, p. 513.
38 “Theosophist”, July 1889, p. 590.
39″Theosophical Siftings”, N3, vol.2, 1889.
40 Патанджали. “Афоризмы Иоги”.
Cilvēkam nav vērtīgāka īpašuma kā cildens ideāls, uz kuru viņš nepārtraukti kāpj augstāk, un kuram atbilstoši viņš formē savas domas un jūtas un ceļ savu dzīvi, – bet tas ir labākais, ko viņš var darīt. Ja viņš centīsies ne tik daudz izskatīties, cik kļūt, viņš visādā ziņā maz pamazām tuvosies savam mērķim.
Tomēr šo mērķi nesasniegt bez cīņas; tāpat arī viņa apzināts reāls progress neizraisīs viņā iedomību vai pašapmierinātību; jo, ja viņa ideāls ir augsts un ja viņš patiešām tam tuvojas, tad viņš visdrīzāk jutīs sava “es” niecīgumu nekā tā pārmērīgu palielināšanos. Turpmākā pavirzīšanās uz priekšu un arvien augstāku esamības plānu, kas atklājas viņa priekšā, izpratne nepavājinās viņa dedzību, kaut neizbēgami iznīcinās viņa iedomību. Tieši šī cilvēku dzīves bezgalīgo iespējamību apzināšanās nepieciešama, lai pilnīgi iznīcinātu garlaicību un vienaldzību pārvērstu centienos. Dzīve iegūst savu īsto jēgu tikai tad, kad kļūst skaidrs tās uzdevums un tās spožās iespējas tiek cienīgi novērtētas. Vistiešākais un pareizākais ceļš uz šo visaugstāko plānu sasniegšanu ir altruisma principa audzināšana un attīstība kā domās, tā darbībā. Patiešām, ar paša “es” ierobežots redzes apvārsnis būs šaurs, visu vērtējot caur savu personisko interešu prizmu, jo tāda sevis ierobežota dvēsele nav spējīga iedomāties kaut cik augstu ideālu vai tuvoties augstākam eksistences plānam. Nosacījumi tādai virzībai drīzāk ir slēpti cilvēkā iekšēji nevis ārpus viņa, un par laimi nav atkarīgi no apstākļiem un dzīves nosacījumiem. Tāpēc katram tiek dota iespēja pacelties arvien jaunos un jaunos esamības augstumos, un tādējādi sadarboties ar dabu paustā dzīves uzdevuma izpildīšanā (*41).
Ja par dzīves mērķi mēs uzskatām tikai mūsu materiālā “es” apmierināšanu, visa iespējamā komforta nodrošināšanu, un ticam, ka šis materiālais komforts dāvina mums iespējamās laimes augstāko stāvokli, tad mēs pieņemam zemo par augsto, ilūziju par patiesību. Mūsu materiālais dzīvesveids ir mūsu ķermeņu materiālās uzbūves sekas. Mēs esam “zemes tārpi”, jo ar visiem saviem centieniem mēs līpam pie zemes. Ja mēs stātos uz evolūcijas ceļa, pa kuru iedami, mēs kļūtu arvien mazāk materiāli un vairāk ēteriski, – tad arī izveidotos pavisam citāda civilizācijas forma. Lietas, kas pašlaik ir neaizstājamas un nepieciešamas, zaudētu katru vērtību, ja mēs varētu pārnest savu apziņu ar domas ātrumu no vienas zemeslodes daļu uz otru, tad tagadējie satiksmes līdzekļi vienkārši kļūtu lieki. Jo dziļāk mēs iegrimstam matērijā, jo vairāk vajadzīgi materiālie līdzekļi komfortam, bet neatņemamais un varenais dievs cilvēkā nav materiāls un nav pakļauts ierobežojumiem, kuriem pakļaujas matērija. Kas patiešām nepieciešams dzīvē? Atbilde uz šo jautājumu pilnīgi ir atkarīga no tā, ko mēs uzskatām par nepieciešamu. Dzelzceļi, kuģi u.t.t. pašlaik mums ir nepieciešamība, un tomēr cilvēku miljoni dzīvoja ilgi un laimīgi un nezināja par tiem. Kāds nevar iedomāties dzīvi bez duča piļu, cits bez karietes, trešais – bez tabakas pīpes, u.t.t. Bet visas šīs lietas ir nepieciešamas tikai tik daudz, cik daudz pats cilvēks tādas tās ir radījis. Tās veido tādu situāciju, kurā cilvēks pats ir apmierināts, un vilina viņu palikt šajā stāvoklī, nevēloties neko augstāku. Tās var nevis virzīt viņu uz priekšu, bet pat traucēt cilvēka attīstībai. Ja mēs patiešām tiecamies uz garīgu izaugsmi, tad visam materiālajam mums nav jākļūst par nepieciešamību. Tieši kaisla vēlēšanās un domas izšķiešana jaunu un jaunu izpriecu dēļ zemākajā dzīve traucē ļaudīm ieiet augstākā dzīvē (*42).
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties atbalsta grupā “DZĪVES MEZGLU ATSIEŠANA” klātienē un/vai attālināti, trešdienās, sākot ar 2025. gada 11. jūniju, plkst. 18.00-20.00. Klātienē nodarbības notiks Kuršu iela 26A, Rīga; attālināti varēs pieslēgties klātienes nodarbībai ZOOM platformā. Dzīves Lasīt vairāk …
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties sevis dziedināšanas programmā “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti, reizi nedēļā, ceturtdienās, no 2025.g. 26. jūnija līdz 7. augusts, plkst.19.00-21.00. Vislabākais palīgs cilvēkam ir cilvēks pats sev. Ikdienā strādājot ar sevi, Lasīt vairāk …
sending...
