Kā es atrisināju problēmu ar kolēģi 12.08.2014
Tad, kad man ir kāda problēma, un tās ir nepārtraukti, jo tā es dzīvoju, es problēmu vai nu risinu, vai nerisinu. Tās, kuras nerisinu, krauju kaudzītē, ik pa laikam aplūkoju, ļaujos emocijām un atkal salieku kaudzītē, lai gaida, kad pienāks laiks tās risināt. Problēmas, kuras risinu, atrisinu un aizmirstu.
Man ir sarežģīti atcerēties problēmas, kas man likās, ka ir problēma, jo, to atrisinot, tā vairs nav problēma! Vispār pieturos pie bērnībā atklātā, ka 85% problēmu atrisinās pašas no sevis un tad atlikušās 15% vairs nav jēgas risināt! Bieži vien es saskatu problēmu tur, kur tās nemaz nav un steidzos kaut ko risināt, izdarīt secinājumus, pieņemt viedokli… Tad izrādās, ka tas nav tā, kā sākumā izskatījās! Un esmu jau „savārījusi” problēmu!
Tagad es uz problēmām skatos citādāk, tieši to es gribētu uzsvērt „citādāk”! Problēmas un to risināšana saucas „Dzīve”. Un dzīvē notiek tā, ka notiek visvisādi notikumi un mūsu attieksme pret tiem saucas „problēma” vai „viss ir brīnišķīgi’, protams vēl pastāv „tā nekas”!
Tomēr „tā nekas” arī ir „problēma”, jo nav īstas apmierinātības ar dzīvi un tās ir tās problēmas, kas sakrautas kaudzītē.
Tagad par problēmu. Vienojos ar vienu sievieti, sauksim par Daci, ka Dace veiks zināmu darba apjomu, bet tā kā viņa dzīvo citā pilsētā, tad es viņai uzticēju ļoti svarīgus dokumentus. Sākumā, tas bija pāris mēnešus atpakaļ, mēs regulāri sazvanījāmies un sarakstījāmies un nekas neliecināja, ka Dace netiktu galā ar paņemto darbu. Visu skaisti saskaņojam, viņa man sūtīja informāciju, es pārbaudīju un koriģēju, apstiprināju un laimīgi dzīvoju tālāk.
Daci ļoti bija nepieciešama nauda un, kad viņa man parādija kopsavilkumu, es viņai samaksāju lielāko daļas naudas un vienojamies, ka viņa iesniegs pilnu dokumentu kopumu tieši klientam un es samaksāšu atlikušo summu.
Man bija ļoti nepieciešami tie dokumenti, kurus iedevu Dacei, bet Dace vairs neatbildēja ne uz telefona zvaniem, ne e-pastiem!
Sāku vainot sevi par to, ka varbūt vajadzēja maksāt vairāk, viņa tik gudra un saka, ka visu ir izdarījusi… a, es te satraucos par niekiem, domāju visādas lietas par Daci! Galu galā tak pat apvainoju viņu, ka viņa neatdod man dokumentus, bet viņa bija pat atbraukusi uz Rīgu, bet es nebiju paspējusi izlasī vēstuli.
Rakstīju atkal vēstuli.
Dace atkal klusē.
Sāku domāt kāpēc radās šāda situācija. Tomēr neko sakarīgu neizdomāju.
Ja es nezinu iemeslu, vai nevaru atrisināt radušos situāciju, es daru tā: izmantoju savu bezmiegu, jo, ja netieku ar kaut ko galā, man vienmēr ir bezmiegs! Agrāk es biju izmisusi, kad uznāca bezmiegs, tagad bezmiegs ir mans labākais draugs, jo pateicoties bezmiegam varu vienatnē, klusumā risināt savas problēmas!
Tā naktī es pamodos un sāku darboties. Katru reizi ir nedaudz citādāk, vados no izjūtām. Es sev saku: es tev(sevi)i mīlu, es tevi mīlu… Un tā daudzas reizes. Es noteikti arī sajūtu šo sajūtu ķermenī. Tā kā es to daru jau sen, tad mans ķermenis ļoti ātri reaģē un kļūst apmierināts, nu, tāds, kā kaķis, kad murrā! Tā ir ļoti laba sajūta. Īsti nevaru pateikt to momentu, kad tekstam pievienojās vārdi „piedod’, piedod..”. Tas notiek neapzinīgi, vienkārši nāk tādi vārdi un viss. Tad, kad ir pietiekoši, kā es saku „pielīst sev”, tad jau teksts rodas pats par sevi. Es pārāk neiedziļinos vārdos, svarīgākas man ir izjūtas. Tad ir tā, apmēram, ka es piedodu sev, ka atdevu dokumentus un es piedodu sev par šaubām, par to, ka vainoju sevi, un piedodu par tekstu ko rakstīju, nu visu kas nāk, to arī saku sev. Tad kādā brīdī es tīri nemanot jau pāreju pie vārdiem „piedod”, bet tagad jau „piedod” tik veltīts maniem ģimenes locekļiem, kas arī cieta no situācijas, klientiem, kas nesaņēma vajadzīgo informāciju un protams Dacei. Pa starpu man sanāk pateikt „es tev piedodu” un parasti tie ir tie paši cilvēki, kam veltīju „piedod”. Es tā ļoti neiespringstu un nedaru it kā pēc saraksta, bet ļaujos improvizācijai un dažkārt, šim sarakstiņam var pievienoties pilnīgi nesaistīti cilvēki. Kas nāk, ar to darbojos.
Un tad iestājas tas visforšākais! Ir tāda laimes sajūta! Tad uzrodas pateicības sajūta, un tad es saku visiem „paldies”! Tas ir tāds dvēseles stāvoklis, ka es esmu pilna ar mīlestību un dalos ar citiem. Mīlu, mīlu, mīlu…. Mīlestība tiek visam un visiem, kas tik ienāk prātā un izplešas plašumā, parasti beidzas ar kosmosu. Un tad es aizmiegu.
Nākošajā dienā saņēmu e-pastu no Daces. Dace ir gatava visu sakārtot un, protams, bez maksas, jo es jau viņai esot samaksājusi. Viņai ļoti patīk strādāt ar mani, jo ar mani ir ļoti viegli strādāt, es esmu patīkama un…..
Tā, lūk es atrisināju savu problēmu!
Autore: Anita