Motīvs strādāt – kāpēc tas tik svarīgs? 26.10.2020

Darbs ir visu cilvēku ikdienas nozīmīga sastāvdaļa. Arī mazi bērni labprāt darbojas un dara to ar prieku. Tomēr mēs zinām, ka daudzi cilvēki sūdzas par nogurumu, pārslodzi, neadekvāto atalgojumu, nenovērtēšanu u.tml., jeb citiem vārdiem sakot, viņi nav apmierināti ar darbu.

Darba devēji ir izdomājuši dažādas darbinieku motivācijas sistēmas, lai tikai stimulētu darbiniekus labāk strādāt, bet arī tās nepalīdz ilgtermiņā, jo pie visiem labumiem ātri pierod un uzskata tos par pašsaprotamiem.

Ja tev kaut ko negribas darīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ, tu no šā darba nevari izvairīties, jo patiešām tas ir jādara, tad tev ir jāmaina pret šo darbu attieksme un jāierauga šī darba vērtība. Padomā, kāpēc svarīgi šo darbu izdarīt? Padomā, kam paveiktais darbs dod labumu? Piemēram, tev nepatīk kārtot māju, bet tu atceries brīnišķīgo sajūtu, kad atceries kāda izskatījās māja, kad tā bija sakārtota – tevī ieplūst šī patīkamā izjūta un tā palīdz tev saņemties izpildīt šo pienākumu. Patiesībā šī izjūta rada tevī tīru motīvu strādāt. Ja tevī nebūs tīrs motīvs darīt darbu, tad tu nespēsi mainīt pret darbu attieksmi.

Motīvs ir enerģija. Ja motīvs ir tīrs, tad cilvēks saņem no Smalkā Plāna Dievišķo Mīlestības enerģiju, kas cilvēkam dod spēku, lai varētu uzdoto uzdevumu paveikt. Ja motīvs ir savtīgs (vēlme par to kaut ko iegūt atpakaļ, piemēram, prēmiju), tad enerģija pārvēršas negatīvajā enerģijā, palīdzība no Smalkā Plāna tiek sniegta no tumšo spēku puses kārdinājumu veidā, kas palīdz cilvēkam skriet uz priekšu, strādāt ar milzīgu atdevi. Šādā gadījumā cilvēks tērē pats savu Dievišķo enerģiju līdz brīdim, kad ir iztukšots. Psiholoģijā to sauc par izdegšanas sindromu darbā. Ko šādā situācijā cilvēki dara? Meklē palīdzību pie psihologiem, maina darbu, bet nesaprot, ka problēmas būtība ir viņa nepareizais motīvs strādāt.

Tad, kad mēs strādājam ar tīru motīvu, mūs piepilda spēks un mīlestība. Tad, kad mēs kaut ko darām savtīgu nolūku vadīti, lai kaut ko iegūtu, mūs piepilda gaidas, un brīdī, kad gaidas neīstenojas tā kā esam iecerējuši, mēs jūtamies vīlušies un nelaimīgi. Pat, ja gaidas īstenojas, tās nespēj mums sniegt piepildījuma izjūtu, jo piepildījuma izjūta sniedz tikai mīlestības enerģija, kuru mēs gūstam tikai tad, ja paši esam devuši patiesu mīlestību un strādājuši ar pareizu motīvu.

Neko nelīdzēs, ja jūs kaut kur izdzirdēsiet, kāds motīvs ir pareizais, un sāksiet pārliecināt sevi, ka jums arī ir tāds pats motīvs. Cilvēka psihe ir tā iekārtota, bet miesīgais prāts ir tik viltīgs, ka dažkārt cilvēkam ir viens motīvs, kurš ir patiess un kurš ir viņa apziņas līmeņa noteikts konkrētajā mirklī, bet viņš kaut kur dzird, ka pareizajam motīvam jābūt citam, un pārliecina sevi, ka viņam ir tieši tāds motīvs. Šai gadījumā viņa darbības tik un tā vadīs viņa īstais, slēptais motīvs, neatkarīgi no tā, ka cilvēks patiesi uzskata, ka viņa motīvs ir cits, tas, kuru viņš atklāti paziņo visiem, arī sev. Ar to var izskaidrot, kāpēc cilvēkus piemeklē izdegšanas sindroms, kaut arī viņi saka, ka strādā ar prieku.

Lai pārbaudītu sava motīva strādāt tīrību, atbildi sev uz jautājumu – kas tevi virza strādāt? Vai tā ir iespēja nopelnīt, vai iespēja socializēties, vai iespēja pašapliecināties utt.?

Laimīgi darbā ir tikai tie cilvēki, kas spēj strādāt ar prieku un neko negaidīt pretī. Cilvēks, kas strādā bez gaidām, ir BRĪVS CILVĒKS. Cilvēks, kas gaida, ka viņa darbu novērtēs, ir ZAUDĒJIS BRĪVĪBU. Piemēram, cilvēks ir zaudējis brīvību, jo viņu nomāc ne tikai sarežģītās attiecības ar kolēģiem un darba devēja nevēlēšanās maksāt vairāk, bet arī materiālie jautājumi. Brīvs cilvēks zina, ka strādājot ar tīru motīvu tik labi cik spēj, viņam Dievs dos iespējas nodrošināt arī materiālās vajadzības, bet cik daudzi cilvēki spēj noticēt faktam, ka darbu un naudu mums dod Dievs? Tāpēc patiesībā sabiedrības vairums ir nebrīvi cilvēki un tieši tāpēc ir daudz nesaskaņu, jo neapzināti katrs cilvēks vēlas būt brīvs un cīnās par savu brīvību tā kā viņš to saprot. Ja viņi tikai 10% no cīņā ieguldītās enerģijas ieguldītu labiem darbiem, tad viņi redzētu kā sabiedrībā viss mainītos pozitīvā virzienā.

Mēs nevaram mainīt citus cilvēkus, bet mēs varam mainīt paši sevi un tas arī ir galvenais uzdevums uz ko katram ir jākoncentrējas. Tiklīdz mēs savu darbu veltīsim Vispārības Labumam, tā mūsu motīvs kļūs tīrs un dos mums enerģiju darboties.

Daudzi cilvēki uzskata, ka bez naudas neiztikt un tāpēc motīvs pelnīt naudu ir pašsaprotams. Kam cilvēkiem vajadzīga nauda? Atbilde vienkārša: lai paēstu, uzlabotu dzīves apstākļus, apmierinātu citas vēlmes. Jo lielāki kļūst ienākumi, jo gribas labāk ģērbties, vajag prestižāku auto, komfortablāku mājokli prestižākā rajonā, braukt atpūsties uz ārzemēm un tā tālāk līdz bezgalībai. Ar laiku cilvēkam apnīk visi labumi un vēlmju apmierināšana, lai kādi tie arī nebūtu, un cilvēks atkal dzenas pēc naudas, lai nopirktu jaunus labumus un apmierinātu jaunas vēlmes.

Atcerēsimies stāstiņu par akmeņkali.

Akmeņkalim pajautāja:

− Ko tu dari?

− Es nesu akmeņus, − atbildēja akmeņkalis.

− Kāpēc tu nes akmeņus?

− Lai nopelnītu naudu.

− Kam tev nauda?

− Lai nopirktu pārtiku spēku atjaunošanai.

− Kam tev spēki?

− Lai nestu akmeņus.

Loks noslēdzies. Tas ir kā dzīve vāveres ritenī, kura neiedomājami nopūlas un visu dienu kustas līdz pilnīgam pagurumam, bet tik un tā nav izkustējusies no vietas, nekur tālāk nav tikusi.

Daudzu cilvēku dzīve uz planētas atgādina šo riņķa danci. Kamēr mēs strādājam, lai nopelnītu naudu, mēs nekur nepavirzāmies. Mēs nemitīgi saistām savu darbu ar kaut kādu taustāmu rezultātu.

Taču darbs pats par sevi ir liela vērtība. Īsts darbs nes augstāko labumu dvēseles attīstībai. Ja cilvēks ir spējīgs ielikt darbā visu savu Mīlestību, kādu viņš tajā brīdī spēj just, ja viņš dara kaut vai ļoti mazu darbu, bet ar lielu Mīlestību, tad viņa ieguldījums var ļoti daudz ko mainīt uz mūsu planētas. Tieši visvienkāršākie un šķietami vismazākie darbi, kas paveikti ar Mīlestību, spēj pārveidot mūsu nepilnīgo pasauli.

Strādāt Vispārības Labumam nozīmē strādāt nevis sev personīgi, bet citu cilvēku labā, visu dzīvo būtņu labā, mūsu kopējās mājas – planētas Zeme labā.

Katru reizi, kad mēs būsim izvēles priekšā, kā rīkoties, vispirms vajag saprast, kāds motīvs mūs virza šajā izvēlē. Pat tad, ja sākumā šķitīs, ka šī izvēle nesīs mums zaudējumu un būs neizdevīga pēc visiem cilvēku likumiem un no elementārās cilvēciskās loģikas viedokļa, pat tad nav vērts krist izmisumā.

Par atbildi mūsu nesavtīgajai rīcībai Vispārības Labumam Dzīve vienmēr pasniedz mums negaidītas dāvanas un jaunas iespējas. Tāpēc pirms katra darba veikšanas padomā – vai tu strādā sev vai Vispārības Labumam? Laimes un piepildījuma izjūtu tu izjutīsi tikai tad, kad strādāsi Vispārības Labumam. Ne velti visi Lielie Skolotāji māca, ka mūsu lielākais ienaidnieks ir mūsu vēlmes jeb darbs sev. Samazini savas vēlmes līdz minimumam un tu redzēsi cik daudz laika un visa cita veida resursu tev parādīsies, lai darītu kaut ko Vispārības Labumam.

Autore: Elvita Rudzāte