Kāpēc man ir augoņi? – pirmais turpinājums 31.10.2020

Kāpēc man ir augoņi? – raksta sākums

Kristīne jautā: Paldies, par atbildi, es uzreiz sapratu par kādu situāciju iet runa. Vai tas ir pazemojums, es tomēr šaubos, jo pazemojuma sajūtu es mēģināju atcerēties un spēju aiziet tikai dziļā bērnībā padomju gados, kad mana mamma mani ģērba neiespringstot, ka es esmu meitene ( bet tādi tajā laikā bija apstākļi) un klases audzinātāja mani visas klases priekšā aizrādīja par dīvaino ģērbšanos un no tā laika man pat izveidoja iesauku- kalnu kaza, kas ar šī brīža skatījumu izklausās pat mīļi, bet toreiz man tas sāpēja, bet vai toreiz izjutu atriebību, to neatceros gan. Bērnībā situācija atrisinājās, kad es no “neglītā pīlēna pārtapu par gulbi” .

Bet dusmas, bezspēcību un arī atriebības sajūtas izraisīja šī gada augusta situācija- man bija ļoti mīļa mana taksenīte, kura bija jau cienījamā vecumā 16 gadi un ar daudzām vecuma kaitēm- Kušinga sindroms un vēdera nesaturēšana, kaut gan agrāk bija ļoti tīrīga un vienmēr prasījās ārā nokārtoties, bet aiz vecuma vairs nespēja paspēt vai nejuta. Tas, protams rada papildus rūpes, kuras es uzņēmos, bet pa dienu kad esmu aizņemta ar darbiem, šīs rūpes dalījām ar vīru. Bet viņš to neuztvēra tā kā es – ka uzskatu, ka nevar atbrīvoties no dzīvnieka tāpēc, ka viņš ir kļuvis vecs, ka visam ir jānotiek dabīgi. Vīrs vairs nestrādā, jo arī viņam ir pilna vecuma buķete un arī mēdz būt tieši tāpat kā manai vecajai taksenītei. Un buķetē jau no jaunības iet Bekķereva slimība un ar gadiem iegūts cukura diabēts, kurš lēnām dara savu postošo darbu ar asinsvadiem, sirdi, redzi un kājām.

Mums abiem ir ģimenes uzņēmums- audzējam un pārstrādājām dārzeņus. Agrāk abi plecs pie pleca sadalot pienākumus – vīrs visu organizātorisko un tehnisko, es finanses, tehnoloģisko un darbu ar klientiem. Bet trīs gadus atpakaļ vīrs nogūlās ar vienu infarktu, tad drīz bija otrs un tad daudzas kaites viena pēc otras, rezultātā neiet no mājas. Un tad visi darbi bija jāsāk darīt man, kas prasīja lielu enerģiju un es tiešām izjutu Dieva mīlestību, jo bez tās es neko no tā visa nevarētu veikt un apkārt man bija un ir labi cilvēki mūsu darbinieki, un arī tie kas nebija labi arī tiem es esmu pateicīga, jo viņi bija mani skolotāji, caur viņiem es biju spiesta izzināt lietas un daudz ko saprast. Kā arī vīrs man mājās palīdz cik spēj- gatavo ēst, uzkop māju, dod neatsveramus padomus, jo galva strādā labi un pieredze ir milzīga.

Bet tad vienu dienu pārnākot no  darba, mājas nesastapu savu taksenīti, vīrs teica, ka izlaida ārā, gāju saukt, bet nekā arī meita bija atbraukusi no Rīgas, abas saucam un sākam pārmeklēt pagalmu un zem eglītes atrodam jau mirušu viņas ķermenīti un es redzu, ka ap kaklu ir striķa pēdas un visu sapratu- ka vīrs atbrīvojās no nastas, kas bija kļuvusi par grūtu un centās izdarīt tā, lai es domāju, ka viss notika dabīgi (centās saudzēt manas jūtas), bet es  nevarēju pievērt uz to acis un noliegt to, ko pati savām acīm skaidri redzēju. Jā, dusmas bija neizmērojamas un sāpe sirdī bija milzīga, abas ar meitu apglabājām sunīti, iestādīju puķi. Un emocijās daudz sarunāju – kā viņš justos, ja arī es atbrīvotos no tā, kas man ir grūti un prasa papildus rūpes ( jo vīram ir katru dienu jāapkopj kājas, kurās ir čūlās) un, protams, ka es apzinos, ka viņš ir no manis atkarīgs, jo viens viņš nevar, nu vienvārdsakot skandāliņš bija tāds nopietns.

Tad norima pirmās emocijas, protams, ka es vīru apkopu un to nepārtraucu darīt, bet visu laiku “zāģēju” savu sāpi ārā uz viņu. Un atkal ir jāsaka paldies, ka man ir labi cilvēki apkārt – draudzene noklausījās manu sāpi, juta līdzi, bet ne ar vienu vārdu neteica neko sliktu par vīru, rezultātā “nepiemeta ugunij skalus, lai liesma iet plašumā”. Tēvs tā stoiciski uz to paskatījās un teica- nu veca un slima jau viņa bija… . Ik pa laikam sekoju Jūsu Domātāja mājas lapai un tieši vairs neatceros kādā kontekstā, bet Jūs teicāt, ka mēs Te no sava redzes leņķa nevaram spriest kas ir labs vai slikts un bieži vien tas nesakrīt ar mūsu viedokli un sabiedriski pieņemto kārtību. Un nesodīt otru ir tikpat svarīgs un vienlīdz izpildāms bauslis, kā nenogalināt otru. Un rezultātā es esmu tāda pati grēciniece kā mans vīrs. Un domāju, ka augoņi ir šī mana grēka sekas.

Elvita Rudzāte atbild: Es domāju, ka Kristīne ir pareizi sapratusi savu augoņu cēloni. Vīra rīcība pret suni ļoti ievainoja viņas jūtas un vēl vairāk tāpēc, ka viņai ir jākopj vīrs, kurš nesaprot, ka arī pats ir nonācis līdzīgā situācijā kā suns.

Iespējams tieši tāpēc viņam bija grūti noskatīties uz suni, jo redzēja spoguli. Un cilvēka dabīga reakcija ir tāda, ja spogulī redzētais viņu apbēdina, tad viņš labāk spogulī neskatās vai no tā atbrīvojas.

Tomēr augoņi Kristīnei signalizē, ka viņā ir saglabājušās atriebīgas jūtas un no tām nepieciešams atbrīvoties. Iesaku Kristīnei piedot vīram viņa rīcību un lūgt piedošanu savam ķermenim par uzņemtajām atriebīgajām domām, transformējot negatīvās domas mīlestībā un līdzcietībā pret vīru.