Kā izsāpēt šo iekšējo sāpi? 02.11.2020

Amanda jautā: Gribu Jums uzrakstīt ļoti atklātu vēstuli par savām sajūtām attiecībā pret patreizējiem notikumiem Baltkrievijā. Šobrīd ir tā, ka darba dēļ diezgan aktīvi sekoju līdzi notikumu attīstībai pasaulē Covid sakarā, līdz ar to
visādās ziņās tiek pieminēti arī notikumi Baltkrievijā. Ik pa laikam izlasu arī kādu rakstu vai noskatos ziņas par to, kas tur notiek, lai es būtu informēta, jo tas tomēr notiek mūsu kaimiņzemē.

Pirms kāda laika strauji sāka izplatīties visādas ziņas, ka nemieri tiek apspiesti ar vardarbību. Vienu dienu ziņu portālā uzspiedu uz video, kas parādīja to, kas notiek busiņos, kad cilvēkus saņem ciet. Lai gan video skatījos bez skaņas, es to nevarēju un negribēju noskatīties līdz beigām. Man palika tik slikti, sākās ļoti spēcīga panikas lēkme (man veģetatīvā distonija ir labi pazīstama, bet pēdējos gados vairs nav bijusi problēma). Lēnām atguvos no šī milzīgā emocionālā pārdzīvojuma, iededzināju sveces, lūdzos Dieviņam, lai viņš man palīdz tikt ar šo lietu galā. Es sapratu, ka mani ļoooti satrauc tā spēcīgā, zvērīgā agresija, kas tur notiek. Tāda sajūta, ka karavīriem tiek pateikts-dariet visu, ko vēlaties ar protestētājiem un viņi arī tiešām dara visu, ko vien spēj izdomāt. Ir tāda sajūta, ka redzam VISU cilvēka velnišķo pusi un (es nezinu tieši kāpēc) man tas personiski rada ciešanas. Ir nevis tāda līdzjūtības sajūta pret šiem notikumiem, bet ir tāda sajūta, it kā es šobrīd būtu tieši tur, tajā enerģijā un to visu piedzīvotu (man
gan pašai nav sakara ar Baltkrieviju, personiski ari nevienu nezinu).

Nesen arī TV viens vīrietis detalizēti dalījās ar to, kas ar viņu tika darīts, kamēr viņš tika turēts gūstā. Šis sižets bija
vienkārši ziņu raidījuma ietvaros (nebija tā, ka es īpaši to uzslēdzu). Es sāku tik histēriski raudāt, man likās, ka es vemšu no ciešanām, likās, ka es varētu sev kaut ko nodarīt, lai tikai nejustu šīs spēcīgās emocijas (man gan ir ļoti spēcīgs veselais saprāts un es sev neko sliktu nedarīšu).

Līdzās joprojām ir tā šausmu sajūta par to-kā gan cilvēki spēj būt TIK zvērīgi un priekšgalā prezidents-vadonis, kurš ne tikai atļauj, bet saka, ka tieši tā arī jādara. Līdzīgi es jūtos arī tad, kad tiek runāts par Jēzus krustā sišanu. Es nezinu, kāpēc mani tas tik personiski skar, jo pati personiski neesmu piedzīvojusi ko tādu, vismaz ne šajā dzīvē.
Es nevaru saprast kā tikt galā ar šo milzīgo pārdzīvojumu sevī. Esmu mēģinājusi neskatīties ziņas, nelasīt jaunumus, bet tajā brīdī man ir sajūta, ka es tikai cenšos aizbēgt no šīm ciešanām, lai tās neatrisinātu. Es ar prātu saprotu, ka viss ir taisnīgi, man nav dusmas par to, kas tur notiek. Es saprotu, ka valsts pilsoņi cīnās par savu brīvību un esmu
tiešām pateicīga, ka mums atgūt brīvību 90-tajos izdevās tomēr daudz, daudz, superdaudz vieglāk, nekā viņiem (šobrīd es redzu kā būtu varējis būt un esmu laimīga, ka mums tā nebija).

Gribu lūgt Jūsu domas/palīdzību kā varbūt izsāpēt šo iekšējo sāpi un mainīt attieksmi, sajūtas pret tur notiekošo. Pat
šobrīd, rakstot šo vēstuli, man likās, ka sirds pa muti izlēks laukā. Jau iepriekš no visas sirds pateicos par Jūsu
atbildi!

Elvita Rudzāte atbild: Jēzus lūdzās par tiem, kas Viņu sita krustā, jo ļoti labi izprata soģu iekšējo pasauli – viņa soģi nesaprata, ko dara. Citiem vārdiem sakot, Jēzus soģu apziņas līmenis nespēja izprast savas rīcības ietekmi un sekas. Tieši tas pats notiek Baltkrievijā. Tie, kas ir vardarbīgi pret protestētājiem, nesaprot, ko viņi dara un kādas būs viņu rīcībai sekas. Diemžēl visā pasaulē vairums sabiedrības nesaprot, ko dara un kādas būs rīcības sekas, jo nezina par Dievišķā Karmas likuma eksistenci.

Baltkrievijā notiekošais ļoti labi parāda, kas notiek ar zvēru, kad viņu iedzen stūrī – tas uzbrūk tam, kas viņu iedzinis stūrī. Katrā cilvēkā ir 49% negatīvais un 51% pozitīvais jeb katrā cilvēkā ir Sātans un Dievs. Mūsu dzīve noris šo 2% robežās. Pārsvarā cilvēki slēpj savu negatīvo un cenšas parādīt tikai savu pozitīvo daļu. Kad cilvēks nonāk ārkārtas situācijā, tad viņš var parādīt savu negatīvo daļu, kas var nobiedēt pašu cilvēku.

Iesaku Amandai paraudzīties uz savu slēpto negatīvo pusi. Pienācis laiks to mazināt un izprast savas neapgūtās mācības. Ja cilvēks spēj pieļaut domu, ka viņš var sev kaut ko nodarīt, tad tā jau ir vardarbība pret sevi. Amandas neapgūtā mācība ir vardarbība. Viņa saprot fizisko vardarbību, bet vai viņa saprot, ka sāpināt var arī ar vārdiem un domām? Iesaku Amandai pavērot savus vārdus un domas, vai tās nav vardarbīgas pret citiem, kas viņu sāpinājuši?

Iesaku Amandai strādāt ar piedošanu saviem pāridarītājiem, izprotot to sniegtās mācības. Jo vairāk viņa piedos saviem pāridarītājiem un apgūs savas mācības, jo mazāk viņā saglabāsies vardarbības enerģija un viņa spēs uz pasaulē notiekošo paskatīties kā Jēzus, kas nevienu nenosodīja un lūdza par tiem, kas nesaprot ko dara.