Kādēļ man dota tāda situācija? 01.12.2020

Eva jautā: Dzīves laikā bija tā, ka biju fiksēta uz konkrēta tipa vīriešiem vai ko līdzīgu tam. Vienmēr šķita, nu ka tikai tādi vīrieši piesaista manu uzmanību un tikai ar tādu es ko varu vairāk, tāpēc citiem nedošu iespēju. Tai pat laikā iepazinos ar vienu, kur no sākuma likās- nu galīgi nav mans tips, galīgi neinteresē, ai nē… Bet dzīvē sanāca savādāk. Viņš vienkārši no manis neatstājās un vienkārši palika, pat ja es atteicu. Pat tad mēģināja vēl un vēl..
Neatlaidīgs.

Tad bijām vienā pasākumā kopā, kur nebija daudz cilvēku, pavisam neliels saiets. Es biju nogurusi no darba dienas un biju pārgurusi līdz nemaņai, tad pienāca viņš un neko nesakot samīļoja, tā pa īstam. Tajā momentā sajutu- likās tāds miers uz pasaules, tāda labsajūta… Neizstāstāmi labi. Vēlāk viņš uzaicināja paēst kopā pie viņa vakariņas bez mājiena uz pārgulēšanu, jo viņa dēls ir mājās, viņš nav pretim, viesi var nākt, vēl divi darba kolēģi arī būšot, neitrāli. Tad domāju- nu labi, ja jau neitrāli, tad ar mieru. Pavadījām kopā visi laiku un tad kolēģi aizgāja, bet es paliku -paliku brīvprātīgi. Rezultātā, bērns aizgāja gulēt un mēs norunājām visu nakti, nākamajā dienā pavadījām kopā pievakari arī ar bērnu un tad bija sajūta, ka to bērnu mīlu kā savējo, jo mēs saprotamies ļoti ļoti labi. Pašai man bērnu nav, bet ja esmu ar viņa bērnu, jūtu kā savējo. Kaut kādā sajūtu līmenī sajutu kaut kur šajā vīrietī jūtu pievilcību, tīri pat seksuāli, likās, ka varētu pat pavest un beigu beigās secināju pati, ka es esmu tā, kura flirtē ar viņu, ka es esmu tā, kas uzsāk. Pati nobrīnījos, jo nav taču mans tipa vīrietis plus ar bērnu, bet man bērnu nav.

Man parasti dzīvē ir tā, ka es ticu mīlestībai no pirmā acu skatiena un taureņiem, tai pat laikā liekas, nu ja to nav, tad nav nekā un nav jēgas. Vai arī ja vīrietis neatbilst tādam, kāds man vīriešu tips patīk, arī liekas, ka kaut kas nav un tāpēc šādus vīriešus vienmēr atsijāju. Man vienmēr tā dzīvē sākās attiecības- vispirms taureņi ar iemīlēšanos un tad attiecības, kuras tad arī kaut kad beidzās, jo vīrietis aizgāja pie citas vai kaut kas nesalikās.

Šobrīd esmu dilemmas situācijā- vienmēr attiecības veidoju pēc parauga- es ieraugu tādu, kurš man patīk ārēji, kurš ir atraktīvs, manā gaumē un tad izbaudu iemīlēšanos, kam seko attiecības, lai nu kādas, bet attiecības. parasti tās balstās uz labu seksuālo saderību un kur vīrietis ir ārēji ļoti vīrišķīgs un atraktīvs un piesaista arī citas sievietes. Šoreiz ir tā, ka dzīve piespēlē ko citu.  Es pavadu laiku kopā ar cilvēku, kurš likās, ka ārēji un pēc vērtībām nav mans tips, kur liekas, ai nē, neatbilst, bet tai pat laikā sajūtu līmenī jūtos ar viņu nu ļoti ļoti labi, uzticos un pievelk pat kaut kur seksuāli, kamēr ar viņu ir kaut kas tādā līmenī, kas ir vēl dziļāk kā seksualitāte un vēl tālāk, kas tas- ir es nezinu, bet dziļš dziļums, kas sniedzas pāri seksualitātei, liekas, ka saplūdīšu no labsajūtas.  Un tas bez visas spēcīgās iemīlēšanās sajūtas, kuru vienmēr esmu piedzīvojusi, pazīstu un meklēju. Pēdējā laikā secināju, ka krīzes situācijās viņš ir pirmā persona, kuram zvanu un pirmā persona, pie kura meklēju labsajūtu, viņa apskāvienos vienkārši ir dvēseles miers, labsajūta un arī sajūta, ka varētu pat pārgulēt, jo ķermenis vienkārši reaģē, tikai savādāk kā pie iemīlēšanās, jo es nezaudēju galvu un nelido šīberis.

Es biju brīva dažus gadus un meklēju kādu, kurā iemīlēties, izbaudīt taureņus, kurš ir atraktīvs un mans tips. Šobrīd esmu situācijā, kurā dažreiz pavadu laiku ģimeniskās vakariņās- viņš, viņa dēls un es. Viņa dēlam ir septiņi gadi un viņš par mani ir sajūsmā un mīl, plānots tas netika, tā vienkārši notika. Viņš un viņa dēls vēlas lai pavadām laiku kopā, ja pavadām, ir labi visiem, bet neatbilst manām vērtībām pie kurām esmu pieradusi. Vienmēr meklēju šo iemīlēšanos un taureņus, bet tai pat laikā mani velk tur, kur šobrīd esmu nolikta, notikumi norisinās paši, tāda sajūta, ka situācija notiekas pati par sevi, viņš paliek un prom neiet, bērns arī paliek. Atkarīga neesmu, vēlētos būt tālāk kā brīvais putns, kurš iemīlās, bet tas vairs nenotiek. notiek citādāk. Pēc šī vīrieša grūtāk koncentrēties uz to, ko vienmēr esmu meklējusi, jo notikumi nesaliekās, kamēr paliek tikai viņš un stabili.  un kas man jāsaprot?

Elvita Rudzāte atbild: Evai ļoti patīk dzīvot ilūzijā. Viņai ir pieredze ar ko beidzas uz ilūzijām veidotas attiecības, bet vienalga viņa vēlas “izjust taureņus” un ir izvirzījusi kritērijus, kādam jābūt viņas vīrietim.

Attiecībās partnerus saved kopā Dievs un Viņam nevar noteikt kritērijus partnera izvēlei. Viņš var apmierināt tavas vēlmes, lai tu redzētu, ka laimīgas attiecības nav atkarīgas no izvirzīto kritēriju apmierināšanas. Evai ir dota iespēja izveidot laimīgu ģimeni, ja tikai viņa pati visu nesabojās, dzenoties pakaļ vēlmēm. Vēlmes nav iespējams apmierināt, jo apmierinot vēlmi tās vietā piedzimst vairākas jaunas vēlmes. Evai ir jāsaprot, ka attiecībās galvenais ir mīlestība, nevis “taureņu izjūtas”, kas patiesībā ir kaisle. Kaisle nav mīlestība. Kaisle ir bauda un tā var pazust, ja attiecībās netiek attīstīta mīlestība. Evai ir pieredze, ka līdz šim visas kaislīgās attiecības nelaimīgi beidzās, bet vienalga viņa sapņo par jaunām kaislīgām attiecībām.

Eva ir nonākusi krustcelēs – viņai ir jāizvēlas, kādas attiecības vēlas attīstīt un kādus vīriešus vēlas piesaistīt. Vai vēlas izjust dvēselē mieru, esot kopā ar cilvēku, kas uzņemas par viņu atbildību, vai skries pakaļ kaislei un vīrietim, kam no viņas vajadzīgs tikai labs sekss? Dievs apmierinās viņas vēlmes, tikai vai viņa attiecībās būs laimīga, tas jau būs atkarīgs no viņas izvēles un viņas vērtībām.

Evai Dievs devis šo situāciju, lai viņa beidzot aizdomātos par patiesajām vērtībām un izdarītu izvēli – sekot patiesām jeb mūžīgām (nepārejošām) vērtībām vai sekot laicīgām vērtībām, kuras ir pārejošas.