Tik uz augšu! 12.09.2014

Jau vidusskolā pati sev raksturoju ar šādiem vārdiem: „Smaidi un priecājies par dzīvi, lai tur vai kas! Visu, ko dzīve dod …pieņem ar PALDIES …un mācies, nevis bēdz! Esi Tu pati! Lai Tavam ceļam ir sirds!”

Tagad, pārlasot šīs rindas, jāsaka, ka ir daudz vieglāk un saprotamāk pieņemt visu ar PALDIES, jo zinu Dievišķos likumus. Bet, tas nenozīmē, ka man izdodas tos vienmēr ievērot. Nē, neizdodas. Tomēr atceroties Zandas Erbss lekcijās klausīto un sacīto, ka „nevajag sevi pārlieku kritizēt un ņemt to visu vieglāk – dzīvot vieglāk”, tas palīdz! Zināšanas, protams, noder, tomēr tās visu laiku likt lietā var cilvēks, kas sevi ir iepazinis līdz galam… ja tāds vispār ir… es esmu ceļā.

Sākumā visi Dievišķie likumi šķiet saprotami un izprasti, līdz reizei, kad diezgan ātri sanāk kļūdīties, un tad rodas jautājums, ko darām tālāk? Tā kā esmu atvērta „savu īpašību ķidāšanai, savu kļūdu meklēšanai”, tad tas man pārlieku grūtības nesagādā atrast „melnumus” savā dzīves stāstā, bet visinteresantākais un grūtākais tad tikai sākās – jo „ierastā taciņa” ir jāaizstāj ar jaunu sacīšanu, darīšanu, domāšanu un rīkošanos, un tas gan nav viegli, tomēr sajūtas ir fantastiskas!  Viens piemērs, kas jau ir pagātneiJ

Agrāk, satiekoties ar kādu simpātisku un jauku puisi, šķita, ka viss var sanākt – gan draudzība, gan mīlestība ar laiku būs, viss būs kārtībā! Sākums jau vienmēr ir rožains un skaists, bet laiks iet un tad man kāds pajautā: „Tu ar to cilvēku tā nopietni?” „Bet, mīļie cilvēki, kurš tad nenopietni?”, es atbildu. Tā kā esmu uzbūvējusi „ilūziju kalnus”, tad kaut kas sāk nepatikt otrā cilvēkā – kaut kas ne tā izskatā, viņa brīvā laika nodarbēs, čaklumā un tikumā… ja naudiņas būtu vairāk, tad arī būtu labāk… Tā tas ritenis griežas pats no sevis, tomēr sirdij vieglāk nekļūst. Kad mani piekrāpj ar citu daiļu būtni, tad prātā nāk vārdi, kurus ikdienā nelietoju… bet tie atnāk. Nekas nebeidzās, tad sākās stāsts no gala… Varat minēt, vai kāda reize beidzās savādāk?

Vakardiena …

Man tiešām ir prieks, ka man ir šis mirklis, jo varu strādāt ar saviem „melnumiem” un strādāt ar piedošanu, meditācijām. Lūdzu piedošanu visiem, kuriem esmu pati pāri nodarījusi, gan ar savām domām, gan darbiem. Lūdzu piedošanu gan viņu Garam, Dvēseli un Ķermenim, gan arī savam Garam, Dvēseli un Ķermenim. Šī atklāsme atnāca pēc laika, kad lūdzot piedošanu vienam cilvēkam, viņš mani uzmeklēja „pēc vecās dziesmas”, kad es nodomāju, kāpēc atkal? Zinot, ka tad, kad mācība ir saprasta, tad skolotājs aiziet, brīnījos, ka ir atgriezies? Tad, pārlasot Elvitas grāmatas, atskārtu, ka es lūdzu piedošanu rīcībai, sekām, notikumam gan par viņu, gan sevi, bet biju piemirsusi arī par viņa Garu, Dvēseli un Ķermeni. Kad to darīju atsevišķi un vēl cītīgāk – man izdevās! Man cilvēki atnāk sapnī, kad esmu piedevusi un man ir piedevuši.

Šodien, izprotot Dievišķos likums, es sāku ar GODĪGUMU, kur pati sev atbildu, ko es vēlos, un vai tiešām vēlos? Jo viss vecais ritenis griezās, jo es nebiju godīga ne pret sevi, ne pret citiem cilvēkiem. Kā gan māju varam uzcelt bez stingriem pamatiem? Ne velti Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā pats pirmais altāris ir PATIESĪBA. Šķita, ka tas ir godīgums, bet tā nebija – tā bija otra cilvēka un sevis izmantošana. Bet es neesmu ideāla, man ir prieks šodien, ka tas vairs neatkārtojās, jo man nav bail sev godīgi atzīt taisnību un patīk dzīvot bez ilūzijām. Jo zinu, ka dzīvē neko nevar nokavēt! Tas izklausās varbūt viegli, bet tā nav –man palīdz ikvakara rituāls, kad lasu rozārijus un pārlasu lekcijās pierakstīto.

Karmas likums māca:

ü  Cilvēkam jāatskaitās par savu rīcību. Visu, ko nodaru otram, saņemu atpakaļ divtik – daru labu, saņemu divkārt, daru sliktu – saņemu divkārt.

ü  Visu var pārvarēt, ja vien jūs:

1)      ticat Augstākiem spēkiem;

2)      ticat, ka tie jums labvēlīgi;

3)      izprotat savu karmu un savus uzdevumus;

4)      lūdzat PIEDOŠANU!

5)      pastāvīgi strādājat ar sevi, iedziļinoties savā garīgajā pasaulē.

Piesaistes likums māca:

ü  Tāds tādu, līdzīgs līdzīgu piesaista – labais – labo, sliktais – slikto.

Piedošanas likums māca:

ü  Viss, ko esmu darījis agrāk, ietekmē tagadni un nākotni.

ü  Piedot nenozīmē attaisnot bijušo. Piedošana ir atbrīvošanās.

ü  Atbrīvojās tikai tas, kurš saprot, ka ir kļūdījies, un caur šo sapratni kļūst gudrāks.

ü  Cilvēks kļūdās, tāpēc viņam nepieciešama PIEDOŠANA![1]

Mana atklāsme…

Es mācos klausīties sevī, patiesi klausīties, jo visas atbildes ir manī! Kā es to zinu? Man jau no bērnības ir sajūta, ka sākot kādu stāstu, darbu, vienalga ko… es zinu beigas. Tikai šodien, kad „es zinu un sajūtu beigas”, es vairs nedodos turp, kur ceļš aizved nekurienē. Varat to saukt par intuīciju vai ko citu, es to saucu par savu sirdsbalsi un savu GODĪGUMU. Tas atrisina daudz, ļoti daudz, bet pats galvenais, tas mani ved turp, kur manam ceļam ir sirds!

Un situācijās, kad gribās darīt „pa vecam”, atceros Dievišķos likumus un mācos rīkoties savādāk. Tad pati esmu pārsteigta, ka tas nav nemaz tik grūti, ja ir GRIBĒŠANA, CĪTĪGA STRĀDĀŠANA un SAVI RITUĀLI.

Autore: Arta Skudra