Evelīna jautā: Pagājušajā rudenī uzsāku mācības nozarē, kuru smagi skārusi Covid situācija. Lai arī sākumā mācības norita veiksmīgi, līdz ar ārkārtas stāvokļa sākšanos, tās pilnībā apstājās un nav ne jausmas, kad un, vai atsāksies. Diezgan lielu laiku biju mierā ar to un sapratu, ka Dievs tā ir lēmis, bet lasot jūsu atbildes par Dievu un darbu, es nespēju saprast, vai tā ir zīme man, ka šī nav nozare priekš manis, vai pārbaudījums, kā es reaģēšu.
Kā arī jau kādu gadu esmu sākusi nopietni pievērsties Dievam un šis brīvais laiks man palīdz izprast mācības un lasīt lūgšanas arvien vairāk, dažreiz es domāju, ka šī profesionālā apstāšanās notikta tam, lai man būtu vairāk laika pievērsties lūgšanām. Līdz ar patstāvīgām lūgšanām, jūtu, ka manī sākas cīņa, ir ļoti labi posmi, bet pēc tiem sākas atkal tumšāki, ir brīži, kad es nesaprotu, ko daru šeit uz pasaules. Ir brīži, kad raudu bez iemesla, bet dažreiz iemesls ir kāds strīds un es raudu, bet tajā pašā laikā saprotu, ka Dievs radījis šo strīdu, lai es mācītos, es to pieņemu un man ir sajūta, ka ar izraudāto viss aizplūst prom. Ir bijis brīdis, kad jūtos ļoti grūtsirdīgi un es nepavisam negribu lasīt lūgšanu, bet es to lasu, man šķiet, ka es nevarēšu, es piespiežu sevi un turpinu lasīt, tad pēkšņi mani pārņem bailes
un vienā punktā mugurā paliek tik karsti, ka liekas, ka kaut kas raujas ārā no manis.
Dažreiz es nesaprotu, vai tā ir tā cīņa manī, kas vēlas mani noturēt ilūzijā? Pārsvarā es neesmu sociāla, bet, kad mani
pārņem šie tumšākie posmi, tad es nevēlos tikties ne ar vienu, izņemot mīļoto cilvēku, ar kuru dzīvoju kopā. Es nevēlos tikties un socializēties, bet visi it kā prasa, nāc, nāc. Ir bijis arī brīdis, kad es saņemos, satiekos ar šiem cilvēkiem un visu laika posmu, kamēr esam satikušies, es dzirdu runas tikai par pandēmiju, slimībām, katastrofām un tad, kad to sadzirdu, mani pārņem nepatīkamas trīsas un liekas, ka mājās aizbraucot ir atkal “jāattīras” ( no šīs informācijas es ikdienā cenšos izvairīties). Protams, ka es saprotu, ka es pati pievelku šīs situācijas un, varbūt, tas ir mana prāta nepietiekams tīrums.
Jautājumi:
1. Kāpēc mana profesionālā attīstība ir apstājusies?
2. Vai tumšie laiki manā dzīvē ir ilūzijas spēku dēļ?
3. Kāpēc man nav vēlme satikties ar cilvēkiem?
Elvita Rudzāte atbild:
1. Profesionālā attīstība nevar apstāties tikai tāpēc, ka ir pandēmija. Ja cilvēks vēlas kaut ko apgūt, tad viņam tādas iespējas ir, īpaši mūsdienās, kad internetā ir pieejama dažāda veida informācija. Mūsdienās ir iespēja attīstīties pašmācības veidā un jo vairāk cilvēks izmantos šo iespēju un attīstīs pēc iespējas dažādākas zināšanas dažādās jomās, jo nākotnē viņam būs vieglāk dzīvot un pielāgoties pārmaiņām, kuras pasaulē būs neatkarīgi no tā, vai cilvēki to vēlas vai nē.
2. Evelīnai ir jāmācās labāk izprast dzīvi, tad viņu nenomāks tās dzīves situācijas, kuras viņu šobrīd nomāc. Lūgšanas ir ļoti svētīgas, bet tikai ar lūgšanām ir par maz. Svarīgi ir izprast, kāpēc dzīvē notiek tā kā notiek. Tāpēc svarīgi ir apgūt Dievišķo zinātni jeb Gaismas Skolotāju doto Mācību un to praktizēt ikdienas situācijās. Jo augstāks būs tavs apziņas līmenis, jo lielāks prieks būs dzīvot un tevi nebiedēs ārējā vidē notiekošais, jo tu pats būsi gatavs darboties, lai palīdzētu tiem, kas vēl nav tik tālu tikuši, lai izprastu notiekošo. Kad cilvēks darbojas, realizē savu radošo potenciālu, tad viņš jūtas apmierināts ar dzīvi, neskatoties uz visām absurda situācijām, kuras ir jāpiedzīvo. Evelīnas tumšie laiki ir saistīti ar pasivitāti, kā arī viņas pašas radīto ilūziju. Tumsas spēki ietekmē tikai tos, kas no viņiem baidās un, kas neatgriežas pie Dieva. Taču ne visiem garīgā ceļa gājējiem ir skaidrs, ko nozīmē atgriezties pie Dieva un kas notiek laicīgā dzīvē garīgās izaugsmes laikā jeb ar kādiem pārbaudījumiem ir jāsastopas, lai tuvotos Dievam. Iesaku noklausīties manis vadītos e-seminārus “Ceļš pie Dieva”, skatīt šeit.
3. Evelīna bēg no problēmām, nevis tās risina. Tāpēc arī nav vēlme satikties ar cilvēkiem, kas neapzināti norāda uz problēmām, kuras netiek risinātas.
sending...
