Cerība, sapnis, ilūzija – kas kopīgs un atšķirīgs? 17.03.2021
Cerība ir ticība labam rezultātam. Cerība ir apzināšanās, ka pastāv iespēja, bet ne garants. Tā ir paļaušanās uz Dievu un savas problēmas atdošana Viņa rokās, pieņemot jebkādu Dieva lēmumu, bet cerot, ka Viņš būs žēlsirdīgs un dos šo iespējamību. Cerība dod spēku pārvarēt grūtības, jo cilvēks koncentrējas uz labo nevis slikto.
Apskatīsim piemērus par cerību:
- Sieviete nav apmierināta ar savu darbu, bet viņa cer, ka kādreiz viņa atradīs tādu darbu, kas viņai patīk. Viņa pieņem esošo situāciju, kaut arī tā viņai nepatīk, jo spēku to pieņemt dod cerība par iespējamību, ka nākotnē kaut kas mainīsies uz labo pusi. Viņai ir cerība, ka nākotnē būs labāk, kas dod spēku pārvarēt grūtības.
- Vīrietis ir slims ar smagu slimību. Viņš dzīvo cerībā, ka ārstniecības metodes viņam palīdzēs atveseļoties, lai arī apzinās, ka situācija ir ļoti nopietna un neviens mediķis nevar viņam dot nekādas garantijas. Viņa cerība izveseļoties dod viņam spēku pārvarēt esošās grūtības, turpināt cīnīties, nepadoties.
Sapnis ir iztēlots labs rezultāts. Cilvēks iztēlē izbauda labo rezultātu, bet tam nepieķeras, jo apzinās, ka tas var arī nepiepildīties.
Apskatīsim tos pašus piemērus par sapni:
- Sieviete nav apmierināta ar savu darbu, bet viņa sapņo par jaunu darbu. Viņa iztēlojas kāds būs viņas jaunais darbs, iztēlojas kā viņa strādā jaunā darbā, bet tanī pat laikā apzinās, ka sapnis var arī nepiepildīties. Viņa izbauda sapnī iztēlotās labās emocijas, kas palīdz viņai pārvarēt nepatiku pret esošo situāciju, jo viņa koncentrējas uz labo, nevis slikto.
- Vīrietis ir slims ar smagu slimību. Viņš sapņo par brīdi, kad būs izveseļojies, ko viņš darīs, kad būs vesels. Viņš apzinās, ka tas ir tikai sapnis, kas var arī nepiepildīties, bet viņam patīk izjūtas, ko viņam dod sapnis, kad viņš iztēlojas patīkamus brīžus. Viņš dzīvo šajās pozitīvajās izjūtās, nekoncentrējoties uz slikto, bet apzinoties, ka tas pastāv.
Ilūzija ir jāizprot vairākos līmeņos.
Zemākais ilūzijas līmenis ir, kad cilvēks neapzinās, ka viņš dzīvo sapņos. Sapņot savā būtībā nav nekas slikts, slikti ir tad, ja cilvēks sapni sāk uztvert kā īstenību un pieķeras sapnim. Piemēram, cilvēks sapņo kļūt par uzņēmuma vadītāju. Viņš mācās, pabeidz augstskolu, jo viņa sapnis ir motīvs viņa virzībai uz priekšu. Tomēr pēc augstskolas viņu neņem nekur darbā par vadītāju, kā arī pašam neizdodas izveidot savu uzņēmumu. Ja viņš pieiet šim jautājumam veselīgi, t.i., nepārdzīvo slikto rezultātu, bet domā, ko varētu darīt citu, tad viņš turpina attīstīties. Ja viņš pieķeras savam sapnim, ka man citu neko nevajag, tikai to, ko esmu iztēlojies, tad jāskatās uz situāciju reāli, vai šobrīd tu patiešām vari īstenot savu sapni, vai atliec to uz vēlāku laiku vai atsakies no šī sapņa.
Cits piemērs, sieviete iztēlojas, ka vīrietis viņā ir iemīlējies, tikai kautrējas izrādīt uzmanību. Sieviete notic šai ilūzijai un vēlāk sāk dusmoties, ka vīrietis nepievērš viņai uzmanību, bet brīdī, kad vīrietis pasaka, ka viņam pret sievieti nav nekādu jūtu, ilūzija sabrūk un sieviete jūtas kā iztukšota, ļoti vīlusies un neapmierināta ar sevi, ka spēja iztēloties to kā nav. Tātad dzīvošana ilūzijā ir dzīvošana vēlmēs, kuras var piepildīties un var arī nepiepildīties.
Nākamais ilūzijas līmenis ir doma, ka viss tas, kas mums ir apkārt ir realitāte. Patiesībā to, ko mēs uzskatām par realitāti, ir ilūzija, milzīga dzīves izrāde, kur katrs mēs spēlējam savu lomu. Režisors ir Dievs, kurš uztic mums lomu, bet dod mums brīvo gribu un saprātu, lai mēs paši varētu izvēlēties kā šo lomu spēlēt. Tas nozīmē, ka Režisors mums nesaka neko priekšā, bet rada situācijas (izrādes ainiņas), kur mēs paši izvēlamies kā rīkoties. Ja mūsu izvēle nesakrīt ar Dievišķiem likumiem, tad Režisors mums piedāvā citu ainiņu, lai mēs paši saprastu, ka dzīvot pretrunā Dievišķajiem likumiem nav tomēr pareizi. Bieži tas notiek caur ciešanām, bet kad cilvēks saprot, kas ir ciešanas un kā tās rodas, tad viņa spēle kļūst jau savādāka.
Cilvēkam svarīgi ir saprast, ka viss tas, kas ar tevi notiek, tev ir nepieciešams, lai tu augtu garā. Ja cilvēks to nesaprot, tad viņš dzīvo ilūzijā līdz brīdim, kad Dievs viņu atmodinās no sapņa.
Citiem vārdiem sakot ilūzija ir neesošā pieņemšana par esošo un tam noticēšana.
Apskatīsim tos pašus piemērus par ilūziju:
- Sieviete nav apmierināta ar savu darbu, bet viņa ir pārliecināta, ka kaut kad viņa atradīs labu darbu. Viņa to gaida, nepieļaujot variantu, ka tas varētu arī nepiepildīties.
- Vīrietis ir slims ar smagu slimību. Viņš ir pārliecināts, ka izveseļosies, kaut arī neviens to nevar garantēt. Viņš nepieļauj nevienu citu variantu, kā tikai to, ka viņš izveseļosies.
Tikai negatīvs rezultāts parāda, vai cilvēks ir dzīvojis cerībā, sapnī vai ilūzijā. Ja cilvēks cerēja, bet viņa cerība nepiepildījās, tad viņš pieņem reālo situāciju, apzinoties, ka tikai Dievam ir zināms, kāpēc Viņš nedeva iespējamību uz pozitīvu rezultātu.
Ja cilvēka sapnis nepiepildījās, tas viņu neskumdina, jo viņš ir pateicīgs par to, ka bija iespēja pasapņot un izbaudīt labas izjūtas.
Ja cilvēks dzīvoja ilūzijā ar pārliecību, ka viņam izdosies, bet tomēr rezultāts ir negatīvs, tad viņš ir ļoti vīlies un neapmierināts ar sevi un citiem. Ilūzijas krišana rada nepatīkamas izjūtas. Savukārt cerības un sapņa nepiepildīšanās nerada vilšanās un neapmierinātības izjūtu.
Nedzīvojiet ilūzijā, jo tad jūs piemeklēs vilšanās.
Autore: Elvita Rudzāte