Optimists vai pesimists – kas tu esi? 22.04.2021

Dzīvē notiek dažādi notikumi, kas mūs var gan iepriecināt, gan apbēdināt, gan nomākt, gan sajūsmināt. Kādam nepatīkamās situācijas sagādā milzīgas ciešanas. Kāds pieņem notiekošo ar mierīgu prātu. Kāds uz brīdi ir emociju pārpilns, bet pēc tam nomierinās, bet kāds cits pārdzīvo situāciju gadiem. Mūsu iekšējās izjūtas nosaka mūsu attieksme pret notiekošo. Mūsu attieksmi veido mūsu uzskati, zināšanas un gudrība. Pret vienu un to pašu notikumu dažādiem cilvēkiem būs dažāda attieksme.

Cilvēkus mēdz saukt par optimistiem vai pesimistiem. Optimisti uz visu raugās no pozitīvās puses. Pesimisti visā saskata negatīvo. Grūti dzīvot pesimistam. Viegli dzīvot optimistam. Kāpēc? Optimists, pat ja piedzīvo neveiksmi, to uztver ar izpratni un redz tajā pozitīvo pusi. Optimists kritiskās piezīmēs ieraudzīs kādu jaunu iespēju. Pesimists kritiskās piezīmes ļoti pārdzīvos un neveiksmes viņa virzību uz priekšu apturēs.

Evolūcija notiek tikai tad, ja cilvēks cenšas pārvarēt grūtības un tic gaišai nākotnei. Tātad ļoti svarīga ir ticība. Iekšēju mieru nav iespējams izjust bez ticības. Tāpat ciešanas nav iespējams pārvarēt, ja cilvēka sirdī nav ticības, ka viss, kas ar viņu notiek, ir taisnīgi.

Ja cilvēkam ir ticība, griba un zināšanas, kā kaut ko paveikt, tad ir nepieciešama cerība, ka viss izdosies. Cerība rada spārnus. Mēs lidojam, jo ceram, ka viss būs labi. Cerība ir optimisms. Ja cilvēks zaudē cerību, tad viņš ieslīgst grūtsirdībā un viņš jūtas nelaimīgs. Optimists, lai kas notiek, viņā ir cerība, ka kaut kā jau viss nokārtosies.

Piemēram, skolēns, kura sekmes ir sliktas un draud izslēgšana no skolas līdz pēdējam cer, ka situācija atrisināsies viņam labvēlīgi. Pat, ja viņu izslēdz no skolas, viņš to pārāk nepārdzīvo, jo viņā ir dzimusi jauna cerība, ka tagad viņu gaida jauni izaicinājumi. Savukārt šī skolēna vecāki, kas redz bērna sliktās sekmes, zaudē cerību, ka bērns varētu mainīties pozitīvā virzienā un to sāk ļoti pārdzīvot. Viņi neaizdomājas tālāk, ka bērnam iespējams nepieciešams piedzīvot izslēgšanu no skolas, lai viņš sāktu domāt, kādu dzīvi viņš vēlas dzīvot un, ka tikai viņa izvēles ietekmēs viņa nākotni. Māte, kas lūdzas par savu bērnu, tic labajam un labais agrāk vai vēlāk atnāk. Māte, kas nosoda savu bērnu, uzskatot to par pazudušu cilvēku, atņem bērnam cerību. Tāpēc bieži, cilvēki zaudējot cerību, patiešām aiziet no dzīves paši pēc savas gribas vai Dievs tos paņem pie sevis.

Cerība dod spēku pārvarēt grūtības, jo cilvēks koncentrējas uz labo nevis slikto. Optimistā vienmēr ir cerība jeb apzināšanās, ka pastāv iespēja. Savukārt pesimismā cerība ir pazudusi un cilvēkā attīstās nolemtības sajūta, kas var būt iemesls pašnāvnieciskām domām. Optimists priecājas par dzīvi. Pesimists bēdājas par dzīvi. Optimists meklē risinājumus. Pesimists ne tikai nemeklē risinājumus, bet arī noraida visus piedāvātos risinājumus. Nākotne pieder optimistiem.

Ļoti pamācošs ir Sjūzenas Kaferijas (Susan Caffery) stāsts “PELE – OPTIMISTE”:

Pele-Optimiste un viņas draudzene Pele-Pesimiste kopā dzīvoja nelielā pārtikas veikaliņā, aiz sienas. Pelei-Optimistei ļoti patika viņu māja, un viņa vienmēr bija laimīga. Viņa vienmēr smējās un ikvienā situācijā saskatīja gaišo pusi.

Viņas draudzene Pele-Pesimiste bija citādāka. Viņa vienmēr bija īgna un necerēja, ka var kaut kas labs izdoties. Viņa vienmēr gaidīja, ka notiks vissliktākais.

Katru vakaru, kad veikals tika slēgts pulksten sešos, viņas kopā devās meklēt ēdienu. „Mums ir laimējies, ka dzīvojam šeit,” Pele-Optimiste teica. „Cik lieliska vieta pelei!”

„Ha!” noteica Pele-Pesimiste. „Redzēsim, vai varēsim atrast kaut ko ēdamu. Viss ēdiens droši vien ir ietīts un ielikts ledusskapī, un atlikumi jau aizslaucīti prom.

„Neuztraucies, Pele-Pesimiste. Mēs vienmēr varam iziet pagalmā, sētas pusē, un pameklēt tur, ja šeit neko neatradīsim.”

„Šaubos, vai arī ārā kaut kas būs palicis pēc tam, kad tas kaimiņu runcis visu ir izošņājis.”

„Skaties!” sajūsmā iepīkstējās Pele-Optimiste. „Re, kur ir virtuļa gabaliņš. Un tam uz malas ir šokolādes glazūra.”

„Gan jau viņš ir bez pildījuma, bez ievārījuma vai krēma,” bēdīgi noteica Pele-Pesimiste.

Abas peles apēda virtuli. „Tas bija labs. Tagad man gribas padzerties. Pameklēsim kaut ko dzeramu,” iesmējusies teica Pele-Optimiste.

„Šeit nekad nav nekā, ko padzerties,” sūdzējās Pele-Pesimiste. „Mums droši vien būs jāiet kilometriem tālu, lai kaut ko atrastu.”

Apskatot veikalu, abas peles drīz vien atrada lielu bļodu ar pienu, kas bija pārklāta ar auduma drāniņu. Pele-Optimiste paņēma vienu drānas galu savos asajos zobos un vilka, vilka, kamēr lielākā drānas daļa atradās blakus bļodai, uz letes. Pele-Optimiste uzskrēja augšā pa drānu un pārliecās pāri bļodas malai, un, paskatoties uz leju, ieraudzīja tajā gardu un biezu pienu. „Izskatās ļoti garšīgs dzēriens,” viņa uzsauca Pelei-Pesimistei.

Pele-Pesimiste uzskrēja augšup viņai pakaļ tieši tai brīdī, kad Pele-Optimiste bija pārliekusies pāri bļodas malai, cik tālu vien varēja. Audums neizturēja papildu svaru, un viņas abas iekrita pienā. Plunkš!

„O, krējuma vanna,” smējās Pele-Optimiste. „Tas padarīs mūsu kažokus spīdīgus.”

„Auksti,” drebinājās Pele-Pesimiste. „Kāpsim ārā.”

Abas peles aizpeldēja uz bļodas malu, bet tā bija pārāk augsta, lai viņas varētu izrāpties.

„Nu, tad mēs vismaz varam izpeldēties,” teica Pele-Optimiste, laimīgi šļakstoties.

Pēc brīža Pele-Pesimiste sūdzējās, ka ir nogurusi. „Mēs nekad netiksim ārā. Tikpat labi mēs varam padoties jau tagad,” viņa bēdīgi teica.

Pele-Optimiste bija apņēmusies nepadoties. „Lec man uz muguras, draudzenīt. Mums tas izdosies,” viņa iepīkstējās, pilna apņēmības un drosmes.

Kamēr Pele-Optimiste turpināja plunčāties bļodā ar otru peli sev uz muguras un sparīgi kustināja pakaļkājas krēmīgajā pienā, viņa pamanīja, ka bļodas virspusē parādās dzelteni kunkuļi. „Mums ir jākustas sparīgāk, abām kopā, piens pārvēršas sviestā. Mums var izdoties uzrāpties uz tā un tikt ārā,” viņa priecīgi uzsauca Pelei-Pesimistei.

Viņas peldēja pa apli, šļakstoties no visa spēka, līdz izveidojās liels sviesta pikucis, un viņas varēja ieskrieties uz tā, uzlēkt uz bļodas malas un tikt brīvībā.

Šis stāsts ļoti labi atspoguļo kā jūtas optimists un kā pesimists vienā un tajā pašā situācijā. Optimists skatās uz gaišo pusi, bet pesimists – vienmēr domā, ka notiks sliktākais. Ja vēlies būt laimīgs, kļūsti par optimistu un iemācies uz visu, kas notiek, skatīties tikai no gaišās puses, jo katram sliktajam ir arī sava labā puse, to nosaka Dievišķais Polaritātes likums.

Autore: Elvita Rudzāte