Kāpēc Dievs radīja cilvēkus, zinot, ka tie nonāks ellē? 31.05.2021

Samanta jautā: 1.Pēdējā laikā aizvien biežāk aizdomājos par Dievu. Man radās jautājums: kāpēc Dievs radīja elli (ja tā bija), kāpēc tika izdomāta elle? Kāpēc Dievs radīja cilvēkus, zinot, ka tie nonāks ellē? Es nesaprotu kā radās tie vājie gari, kāpēc Dievs tādus radīja, zinot, ka tie nebūs noderīgi un tāpat iznīks, jo maz cerību uz tiem? Kādu labumu Dievam dod radīt arī vājus garus, kuriem maz izredžu evolucionēt  uz augstākiem līmeņiem un zināms, ka visdrīzāk atkritīs atpakaļ uz zemākiem līmeņiem (elles līmeņiem)? Varbūt nemaz nevajadzēja tādus radīt, ja Dievam bija skaidrs, ka tie gari nespēs evolucionēt. Citādi tas pēc lielām mocībām un spīdzināšanas izklausās tiem gariem. Jo kāpēc radīt kaut ko nederīgu, kaut ko funkcionēt nespējīgu, lai tas pēc tam ciestu vēl vairāk- lai piedzīvotu mūžīgo elli? Vai nevarēja  labāk neradīt tādus garus?

Es Dievu vēl neizprotu tik labi, tāpēc jautāju. Jo man pagaidām, piemēram, šķiet, ka es izvēlētos (ja man būtu izvēles iespēja) labāk vispārībā nerasties, nedzimt, neeksistēt, ja zinātu, ka būšu vājš gars, kurš nodzīvos pāris reinkarnācijas
vai vairākas elles līmeņos un tur arī paliks. Dievs taču ir gudrāks par mums un labi zina, ko rada un kāpēc (vismaz tā pēc loģikas vajadzētu būt), tad kāpēc viņam radīt šādus un pēc tam atļaut nokļūt ellē? Tad jau labāk uzreiz radīt tādus garus, kas būs funkcionēt spējīgi un varēs nozīmīgus darbus veikt, nevis nīkuļot, mocīties un tad vēl uz elli aiziet tāpēc, ka bija vājš. Priekš kam Dievam būtu tērēt dievišķos  resursus, lai radītu vājus garus arī? Man tas nav saprotams. Jo tad jēga no tāda nav ne Dievam, ne pašam garam.

2.Kāpēc radīja tik sāpīgu garu pārstrādes procesu, jo gars varbūt nemaz nebūtu vēlējies, lai viņu tādu vispār rada, zinot kādas šausmas viņu gaida, ja izgāzīsies dzīvē?

Elvita Rudzāte atbild: Vispirms izpratīsim kā notiek evolūcija. Ikvienas dzīvas radības evolūcija sākas jau vismaz no minerāla un daudzu miljonu gadu laikā tā turpinās tālāk secīgi  – augs, dzīvnieku pasaule (ieskaitot kukaiņus, zivis, putnus) līdz cilvēkam. Tas nozīmē, ka ja esi piedzimis par cilvēku, tad tu jau esi izgājis cauri ļoti daudziem evolūcijas veidiem. Tu esi bijis gan augs visos iespējamos veidos, gan kukainis visos iespējamos veidos, gan putns visos iespējamos veidos, gan zivs visos iespējamos veidos, gan dzīvnieks visos iespējamos veidos līdz pacēlies savā attīstībā līdz cilvēkam – sākumā primitīvam cilvēkam, kam ir iespēja attīstīties par svēto cilvēku daudzu dzīvju laikā.

Kad cilvēkam Dievs iedeva sapratu, brīvo gribu un izskaidroja cilvēkam Dievišķos likumus un sekas, ja Tos neievēros, tad cilvēka evolūcija varēja virzīties uz priekšu vai pretējā virzienā saskaņā ar cilvēka izvēlēm jeb cilvēka brīvo gribu. Cilvēks sāka eksperimentēt ar savām izvēlēm un sāka radīt blīvo pasauli, kuru mēs šobrīd redzam. Tanī pašā laikā eksistē arī neredzamā pasaule, kur cilvēka gars nonāk pēc fiziskā ķermeņa nāves. Dievs elli neradīja. Dievs tikai noteica Likumus – ja cilvēks izdara izvēles, kas ir pretrunā Dievišķajiem likumiem, tad cilvēks pats rada negatīvo enerģiju, kas kā bumerangs pie viņa atgriežas, radot ciešanas. Tātad elli rada cilvēks pats ar savām nepareizajām izvēlēm.

Dievs atļāva cilvēkiem evolucionēt nevis ar domu, ka visi cilvēki nonāks ellē. Dievs tikai vēro cilvēkus, kādas izvēles tie izdara. Dievišķie likumi paliek spēkā visos laikos un tāpēc neviens cits kā tikai cilvēks pats ir atbildīgs par savu likteni. Ja cilvēki dzīvotu saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad dzīve uz planētas Zeme būtu kā Paradīzē.

Dievs nerada stiprus vai vājus garus. Katrs gars iziet cauri visām evolūcijas pakāpēm. Ir gari, kas evolūcijā ir tikuši tālāk uz priekšu un ir gari, kas šajā Manvantārā pat nesasniegs cilvēka apziņas līmeni, piemēram, skudras.

Ikvienam garam ir dota iespēja evolucionēt. Ja cilvēks negrib mācīties no savām un citu kļūdām, viņam vēl daudzas dzīves Dievs dod iespēju apgūt mācības, lai virzītos evolūcijā uz priekšu. Ja cilvēks visas dotās iespējas izmanto nelietderīgi, tad cilvēks nevis evolucionē, bet degradējas. Tā kā viens no Dievišķajiem likumiem ir netērēt nelietderīgi resursus, tad Dievs var pārtraukt garam dot iespēju turpināt evolūciju no esošā punkta, liekot tam evolūciju turpināt no zemāka punkta. Līdzībās runājot, ja skolnieks mācās vidusskolā daudzus gadus un nespēj nokārtot eksāmenus, tad viņam jāturpina mācības sākot no kādas pamatskolas klases, lai viņš labāk apgūtu pamatus.

Visi svētie cilvēki, kas veikuši varoņdarbus, arī ir gājuši cauri dažādiem evolūcijas līmeņiem. Ikvienam cilvēkam evolūcijā ir iespējams sasniegt svētā cilvēka apziņas līmeni, arī Samantai šāda iespēja ir dota, tikai viņa negrib apgūt savas mācības un pat domā, ka labāk būtu nepiedzimt, nekā dzīvot ciešanās. Ne velti pastāv teiciens, ka tie, kuri piedzīvo ļoti lielas ciešanas, tos Dievs īpaši mīl. Ko šis teiciens pasaka? Tikai to, ka Dievs redz šī cilvēka potenciālu kaut arī cilvēks apstājies savā attīstībā. Tāpēc Dievs atļauj cilvēkiem iziet cauri paša radītajai ellei, lai beidzot saprastu mācības, kuras līdz šim bija palikušas neizprastas.

Citiem vārdiem sakot, ja tev dzīvē klājas ļoti grūti, tad tev ir iespēja izkļūt no ciešanām, tikai jāsāk mācīties un jāatgriežas pie Dieva. Dievs ir ļoti žēlsirdīgs. Viņš palīdz arī tiem, kas pieļāvuši ļoti smagas kļūdas. Viņš tikai gaida, lai cilvēks iet uz priekšu, bet neiebilst, ja cilvēks izdara izvēli kāpties atpakaļ. Tanī brīdī, kad cilvēks sauc pēc palīdzības, lai virzītos uz priekšu, Dievs noteikti pasniedz savu palīdzīgo roku.

Arī partnerattiecībās Dievs saved kopā divus pretēja rakstura partnerus, lai viens no otra kaut ko mācītos. Tāpēc dzīvē vienlaicīgi kopā dzīvo dažādu apziņas līmeņu dzīvās būtnes. Tieši mijiedarbība starp dažādu apziņas līmeņu dzīvajām būtnēm palīdz cilvēcei attīstīties. Piemēram, daudzi cilvēki, vērojot savus mīluļus suņus, ir iemācījušies mīlēt bez nosacījumiem, jo suns ļoti labi demonstrē mīlestību bez nosacījumiem. Dievs netērē nelietderīgi resursus. Ja cilvēks ir piedzimis, tas nozīmē, ka viņam ir iespēja evolucionēt. Arī tie cilvēki, kas dzīves laikā tiek nogalināti, arī viņiem ir iespēja evolucionēt, iespējams dzēšot savu slikto karmu brīdī, kad viņu kāds nogalina. Savukārt tie cilvēki, kas paši atņem sev dzīvību, izdarot pašnāvību, atsakās no Dieva dotās iespējas evolucionēt. Tomēr Dievs arī viņiem var dot iespēju evolucionēt nākamās dzīves laikā, ja viņi nav izsmēluši visu savu iespēju rezerves.

Kad gars nāk iemiesojumā, viņš nāk ar domu, ka viņš pārvarēs grūtības, kas nāks pretim viņam dzīves laikā un, ka viņš izpildīs sev uzticētos uzdevumus. Tad, kad gars ir iemiesojies, viņš aizmirst par savu apņemšanos, jo citādi viņš nevarētu attīstīties. Līdzībās runājot, kad bērni spēlē spēli, tad viņi iejūtas katrs savā lomā lai arī zina, ka tā ir tikai spēle. Diemžēl cilvēki aizmirst šo patiesību, ka katra dzīve ir kā izrāde, kur katrs mēs spēlējam savu lomu, lai palīdzētu cits citam evolucionēt.