Kāju slimību cēloņi 15.10.2014

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Kājas medicīnas skatījumā

Kāja (Latīņu val.: membrum inferius liberum) ir balsta un kustību orgāns. Kāju ar vidukli savieno iegurņa josla. Kajai ir 3 daļas: augšstilbs, apakšstilbs un pēda. Tās savieno locītavas.

Augšstilbs jeb ciska (femur), kājas augšējā daļa, sniedzas no gūžas locītavas līdz ceļa locītavai. Augšstilba skeletu veido augšstilba kauls (os femoris) – visgarākais kauls cilvēka organismā. Kaulam ir cilindrisks ķermenis, kura augšgalā uz kakliņa atrodas apaļa galviņa. Starp kakliņu un ķermeni ir 2 pauguri – lielais un mazais grozītājs, pie kuriem piestiprināti muskuļi. Augšstilbu ar iegurņa joslu savieno gūžas locītava (articulatio coxae). Augšstilbu ar apakšstilbu savieno ceļa locītava (articulatio gēnus). To veido augšstilba kaula locītavpauguri, lielā liela kaula locītavpauguri un ceļa kauls, kas ietverts ciskas četrgalvainā muskuļa cīpslā. Locītavu papildina vairāki palīgaparāti: 1) skrimšļu meniski (izlīdzina locītavvirsmu savstarpējo neatbilstību); 2) krusteniskās saites (mehāniski nostiprina locītavu) u.c.

Ceļa locītava ir blokveida riteņveida locītava, kurā apakšstilbu var saliekt un iztaisnot, kā arī izdarīt nelielu rotācijas kustību, ja celis saliekts.

Apakšstilbs jeb liels (crus) ir kājas vidējā daļa, kas atrodas starp ceļa locītavu un apakšstilba, un pēdas locītavu. Apakšstilba skeletu veido lielais un mazais liela kauls.

Apakšstilbs ar pēdu izveido apakšstilba un pēdas locītavu (articulatio talocruralis), kurā lielā un mazā liela kaula apakšgali ar savām potītēm dakšveidīgi aptver velteņkaulu. Pēc formas tā ir blokveida locītava, kurā pēdu paceļ uz augšu (nostāšanās uz papēža) un nolaiž uz leju (nostāšanās uz pirkstgaliem).

Pēda (pes) ir kājas apakšējā daļa, atsperīgs balsta orgāns, kas mazina ķermeņa satricinājumu ejot, skrienot vai lecot. Tās skeletu iedala pēdas pamatā, pleznā un pirkstu kaulos. Pēdas pamatu veido 7 kauli, no kuriem lielākie ir velteņkauls un papēža kauls. Plezna sastāv no 5 pleznas kauliem, bet katram pirkstam skeletu veido 3 kauli, izņemot 1. pirkstu, kam ir tikai 2 kauli.

Pēdas locītavas (articulationes pedis) ir vairāk vai mazāk kustīgas locītavas starp atsevišķiem pēdas kauliem. Locītavas nostiprina saites, kas kopā ar muskuļu cīpslām palīdz izveidot izliekumus – pēdas velves.

Ja saites un pēdas muskulatūra pārmērīgas slodzes dēļ atslābst vai vispār ir maz attīstītas, pēdas velves izlīdzinās un rodas plakanā pēda.

Kājas garīgajā skatījumā

Kājas galvenokārt liecina par saskarsmes ekonomiskajiem aspektiem.

Kajas saslimst, ja darbs tiek darīts, lai tiktu dzīvē uz priekšu. Tam, kurš vēlas izcelties ar ātrām kājām (ekonomikā vai saimnieciskajos pienākumos paveikt vairāk nekā citi), rodas kāju slimības.

Sāpes kājās rodas no dusmām, kas saistītas ar darbu, naudas pelnīšanu  vai  tērēšanu jeb ar saimnieciskajām problēmām.

Kājas simbolizē līdzekli, ar kura palīdzību cilvēks iet  – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kas iet nepareizi, tam kājas saslimst. Kas dusmojas uz šķēršļiem, tam saslimst ceļi. Jo agresīvāks cilvēks, jo vairāk viņš vēlas citus pakļaut, jo kroplīgāki kļūst viņa ceļi.

Ceļi pauž principus, saskaņā ar kuriem notiek virzīšanās pa dzīvi. Ceļi rāda, ar kādām jūtām mēs soļojam uz priekšu pa dzīvi:

• Miermīlīgam, draudzīgam un līdzsvarotam ceļiniekam ceļi ir veseli.
• Ceļiniekam, kurš dodas uz priekšu cīnoties un mānot, ceļi ir sasisti.
• Cilvēkam, kas cenšas dzīvi pārspēt viltībā, tiek bojāti meniski.
• Kas iet piespiedu kārtā, tam ceļi saslimst.
• No skumjām neveiksmju dēļ celī veidojas ūdens.
• No skumjām, ko izraisa atriebība, celī uzkrājas asinis.

Sāpes ceļos rodas no dusmām, kas traucē virzīties uz priekšu. Ja jūs ejat ar spēku, tad cīnāties ar šķēršļiem. Katra sadusmošanās par to, ka jūs neieguvāt, ko vēlējāties, padara ceļgalus slimākus. Ja cilvēkā iemājojušas dusmas uz vīriešu dzimuma izšķērdību, saslimst kreisais celis. Ja cilvēks uzskata, ka naudas trūkumā vainīgas sievietes, saslimst labais celis.

Kustība uz priekšu ir garīga, dvēseliska un fiziska, taču līdz šim mēs protam izdarīt secinājumus tikai ciešot fiziski, un tas atspoguļojas fiziskajā ceļgalu veselībā. Kamēr vien cilvēks dzīvo, viņš arī kustas un kaut kur nonāk. Ja viņš ar to ir apmierināts, viņa ceļgali ir veseli. Kad pasliktinās attieksme pret savas dzīves virzību,  rodas neapmierinātība, un saslimst arī ceļgali. Pirms saslimšanas ir iepriekšēji brīdinājuma signāli: 1) ceļgalu krakšķēšana, 2) ceļgalu ļimšana, 3) ceļgalu trīcēšana, 4) ceļgalu plakšķēšana.

Cilvēka virzībai dzīvē traucē pārspīlējumi. Pārspīlējumi rodas no vainas apziņas, kas cilvēkam liek būt pārspīlēti sirsnīgam, jo viņā ir vēlme parādīt, ka viņam ir sirds – ja nu gadījumā kāds uzskatītu, ka nav. Zinošs cilvēks jūt un zina, kā rīkoties, un neielaižas pārspīlējumos, kas traucē virzību dzīvē. Viņa ceļgali ir veseli. Zinošs cilvēks ir līdzjūtīgs, un viņa ceļgali neļogās no vājuma, jo viņš nevienu un neko nežēlo. Zināšanas un lietišķums nav viens un tas pats. Zināšanas ir lietas pārzināšana, lietišķums  ir būšana par lietu, t.i., neatbilstoši savai būtībai, bet tā kā vēlas mani redzēt citi. Ja cilvēks vēlas vienlaikus būt sirsnīgs un izvirzīties dzīvē, tad viņš ir vai nu sirsnīgs un nevirzās tālāk, vai kļūst par bezsirdīgu dzinēju. Kāpēc? Tāpēc, ka saknes, kas ir cieši zemē, netiek līdzi tam, kā aug galotne.

Vēlēšanās būt labam pret visiem ir kā līme, kas salīmē pagātni un nākotni, krakšķot un klabot ceļgalos katru reizi, kad gājējs sper lielāku soli nākotnes virzienā. Katrs krakšķis cenšas saīsināt lielo soli, it kā sakot: tu atstāj aiz sevis atpalicējus.

Ceļgalu ļimšana ir bezcerības vilnis, saistīts ar virzību dzīvē, kas rodas, kad cilvēks sāk baidīties un šaubīties par dzīves turpināšanos. Katrs vājuma uzplūds ceļgalos rāda, ka cilvēkam ir vājuma brīdis, kurā viņš uz mirkli zaudē ticību sev un līdz ar to arī virzībai uz priekšu. Ja kādam saļimst ceļgali, viņš vairs nevar atgriezties. Cilvēks ar vājiem ceļgaliem ir spiests palikt uz vietas un pārdomāt savas darbības, lai saprastu, kas ir nepieciešams un kas nav, lai bezjēdzīgi neskrietu.

Cilvēkam, kurš pastāvīgā spriedzē spiež sevi steigties kalnup, nespēka brīdī ceļgali var sākt ļimt no domas vien, ka viņš nejēdzīgi iznieko laiku, slinko, kas pats par sevi jau ir sevi žēlojoša cilvēka pašpārmetums. Tāpēc ceļgalu kaites vienmēr ir saistītas ar sirdi. Pirmā ceļu ļimšana vienmēr parādās, kāpjot pa kāpnēm vai no kalna. Tas liecina, ka šis cilvēks vienmēr vēlas iet pret kalnu, un, ja viņš attiecīgajā brīdī to nedara, tad tas ir tas pats, kas iešana uz leju jeb nolaišanās, bet viņš tā baidās no pazemojuma, ka ceļgali kļūst vāji.

Bezcerība rada vaļīgumu. Bezcerība par nespēju tikt uz priekšu dzīvē padara vaļīgas ceļgalu locītavu saturošās saites, tādēļ ceļgala locītavu veidojošie kauli un skrimšļi var nobīdīties. Sastiepums, mežģījums, izsitums vai lūzums uz ilgu laiku aiztur virzību dzīvē. Ceļgala locītavas saišu stāvoklis atspoguļo virzību dzīvē ar sakaru palīdzību. Ja jūs izmantojat savus sakarus kāda piekrāpšanai, lai dzīvē tiktu uz priekšu, tad jūsu saites savelkas zem jūsu kājas un jūs nekur netiekat. Jo nežēlīgāks ir bijis jūsu mērķis, jo asiņaināks ir ķirurga darbs, sašujot jūsu ceļgalu saites. Lielāko sportistu ceļgala locītavu ārkārtīgi sarežģītie ievainojumi liecina par to, cik sarežģīti viņi pārdod savu ķermeni. Viņi uzskata to par virzību uz priekšu dzīvē, bet ceļgali rāda, ka patiesībā viss ir citādi.

Ceļu trīcēšana ir apstāšanās baiļu lēkmē, kas saistīta ar virzību dzīvē.

Ceļu plakšķēšana ir sitiens ar pātagu pa apstājušos koka zirgu. Ja cilvēks kā zirgs ir nonācis pie sienas un nevar iet tālāk, bet ir jāiet, tad zirgam tiek sists ar pātagu. Jo stiprāks ir plakšķis, jo spēcīgāka pātaga. Dažu cilvēku ceļi plakšķ tā, ka citiem kļūst bail. Plakšķošo ceļgalu locītavas ir ļoti sausas. Tas nozīmē, ka cilvēks tā vārdā, lai viņš tiktu uzskatīts par labu cilvēku, ir apspiedis savas skumjas un naidu par nespēju dzīvē tikt uz priekšu tā, ka tas līdzinās dzīvības sulu pilnīgai izspiešanai no dzīviem audiem.

Naida lēkme par nespēju tikt dzīvē uz priekšu saplēš skriemeli. Naida lēkme par to, kurš iegāza un neizpildīja savu solījumu, neievēroja vienošanos, tādēļ nācās skriet viņa vietā, lai mērķis nesabirztu pīšļos, rada ceļgala locītavas meniska ievainojumus. Menisks ir kā buferis virzībai dzīvē. Cilvēks, kurš mīlestības iegūšanas, goda vai slavas vārdā pārāk daudz uzņemas, ir kā pārslogots buferis, kas mierīgas kustības gadījumā spēj izturēt ilgi, bet neiztur strauju došanos uz priekšu. Buferis uzņem uz sevi arī sitienus, kad otrs iegāž. Ja otrs paiet malā, raugoties no locītavas centra, uz ārpusi, lai uzņemtu sitienu. Ja otrs steidzas uz priekšu un atstāj otru aiz muguras, tad menisks nobīdās uz priekšu. Ja otrs aizslēpjas aiz kāda un atstāj viņu kā mērķi, barību vilkiem, tad menisks nobīdās uz aizmuguri. Menisks var nobīdīties, ja ceļa locītava ir pārāk vaļīga. Meniska izoperēšana sākotnēji var it kā palīdzēt, taču, ja tādi paši stresi saglabājas, tad nākotnē visa ceļa locītava jāaizvieto ar mākslīgu.

Cilvēkam, kuram virzīšanās  dzīvē  uz priekšu  ir svarīgāka par pašu dzīvi, no izoperētā meniska ķermenī palikušie stresi pārceļas uz sirdi, ja cilvēks sāk sevi vainot un žēlot.

Ceļa locītavu no iekšpuses pārklāj jeb aizsargā ceļa bļodiņa jeb patella. Jo lielāka ir cilvēka vēlēšanās, lai kāds viņu aizsargā tālākajā ceļā, jo lielākās briesmās ir ceļa bļodiņa. Patiesa sadusmošanās par to, ka cilvēka virzība uz priekšu netiek novērtēta, netiek atbalstīta, netiek aizsargāta garīgi vai fiziski, var sabojāt patellu. Ceļa locītavā var uzkrāties šķidrums vai asinis. Šķidrums liecina par to, ka cilvēks vēlas noslēpt savas skumjas par nespēju tikt dzīvē uz priekšu, un tas viņu pazemo. Asinis ir traumas rezultāts. Vēlēšanās atmaksāt tam, kas vainīgs, par nespēju tikt dzīvē uz priekšu, var padarīt cilvēku tik niknu, ka viņš kaut kam sper ar celi. Jo spēcīgāk cilvēks grib kādam iespert, jo lielāku traumu viņš gūst pats.

Apakšstilbi pauž to, kā realizējas virzība pa dzīvi. Apakšstilbi liecina, kā mēs baiļpilnās vēlmēs palielinām savu ātrumu, turklāt tā, ka ikrus savelk krampji, un kā mēs tad, kad skrējiens vairs nelīdz, apakšstilbu muskuļos uzkrājam sārņus ar savām nevajadzīgajām vēlmēm.

Ja dusmojamies uz sieviešu gausumu, tiek sarauts ikru muskulis. Ja dusmojamies uz vīriešu gausumu, lūst apakšstilba kauls. Ja jūtamies pazemoti pārlieku lēnās virzības dēļ, sākas iekaisums. Krampji apakšstilba muskuļos pauž gribas satraukumu aiz bailēm no virzības uz priekšu.

Potītes locītava atbilst cilvēka vēlmēm plātīties ar saviem sasniegumiem. Piemēram, kreisās potītes locītavas pietūkums liecina, ka cilvēks jūtas sarūgtināts, ja nevar palielīties ar vīra vai vīriešu sasniegumiem. Labās potītes locītavas pietūkums rāda to pašu attiecībā uz sievieti.

Kas baidās apkārtējos izraisīt īgnumu ar sarunām par saviem panākumiem, jo viņi to var uztvert kā izlekšanu, tas jūtas sarūgtināts, un viņam pietūkst potīšu locītavas. Ja šīs slimības dēļ viņš sāk niknoties, potīšu locītavas sabrūk. Bet, ja savu naidu tāds nomāc un uzliek laba cilvēka masku, locītavā sākas iekaisuma process.

Pagriezta (samežģīta) kāja liecina par pārmēru lielām dusmām uz saimnieciskām problēmām.

Pietūkušas kājas, pēdas ar varžacīm norāda, ka cilvēkā ir dusmas „Nekas nav tā, kā es gribu! Labas vēlēšanās netiek piepildītas.”

Ja sievietei pietūkst kājas un ir balsenes slimības, tas nozīmē, ka sieviete savam vīram nav izteikusi pārmetumus saimniecības jautājumos, kuri viņasprāt, ir viegli atrisināmi.

Slimīgs kāju pietūkums rodas tiem, kas staigā apkārt, nemitīgi lādēdami dzīvi un apstākļus. Viņi lamā arī sevi un savas slimās kājas, nesaprazdami, ka dusmojoties tikai palielina sāpes slimajā vietā.

Kāju slimības atbilst jūsu vēlmes lielumam. Pēda ar tās ekonomiskajām problēmām ir vistālākā pagātne. Viss rod sākotni vecākos, bet, ja jums ir kāda kaite, jūs vecāku kļūdas esat padziļinājuši. Tātad kāju pēdas rāda ikdienas sīkās ekonomiskās problēmas, kā arī sieviešu ikdienišķās ekonomiskās problēmas. Slimas pēdas liecina, ka cilvēks ir dusmīgs pārmērīgās ikdienas darīšanu kaudzes dēļ.

Tam, kurš kā nikns zirgs vēlētos spert ar pakaļkājām, lai citus, kas laužas uz priekšu, aizlidinātu tālu atpakaļ, tiek ievainotas pēdas.

Deformētas pēdas nozīmē, ka cilvēks ikdienas darbiņus redz kā greizā spogulī, proti, tos nepareizi novērtē. Uztūkušas pēdas liecina par skumjām, kas saistītas ar ikdienas problēmām, kuras uzkrājas pēdās. Tās nav skumjas naudas trūkuma dēļ. Vēl skumjāk var justies tas, kam nauda ir, bet kas savu dzīvi negrib pakļaut naudai. Skumjas ir dusmu enerģija. Kreisās pēdas problēmas simbolizē ikdienas problēmas.

Plakanā pēda vīrietim liecina par viņa padevību, sarūgtinājumu, nevēlēšanos vai nespēju pārvarēt ekonomiskās grūtības. Ja māte sāk vainot tēvu, ka viņš tai nepalīdz, un pabāž vīru zem tupeles, tad bērnam veidojas plakanā pēda. Ja māte absolūti nepaļaujas uz tēvu, neciena viņu un nebalstās uz viņu, bērnam augot, kāja arvien vairāk pārvēršas par bezformīgu stumbenīti, kas nespēj veikt savas funkcijas. Bet, ja tēvs kaut vai goda pēc turpina mērķtiecīgi strādāt, lai dzīvē ietu uz priekšu, bērna pēdas nekad pilnībā nenovājināsies.

Ja vecāki pret bērniem izturas īpaši prasīgi, bērniem veidojas plakanā pēda. Ja plakanā pēda ir vienai kājai, tātad viens no vecākiem vairāk cenšas īstenot savu iedzīvošanās kāri.

Labās kājas deformēšanās nozīmē ģimenes problēmas no sievietes viedokļa, kreisās kājas deformēšanās – no vīrieša viedokļa.

Iksveidīgas kājas simbolizē skopu cilvēku. Ja mūža gaitā iedzimtās iksveidīgās kājas kļūst vēl greizākas, tas nozīmē, ka no vecākiem mantotais skopums cilvēkā pastiprinājies. Ja kājas sāp, skopums cilvēkā izraisa dusmas. Ja ar taisnām kājām piedzimuša cilvēka viena kāja kļūst iksveidīga, skops ir viens no vecākiem, un šī kāja noteikti sāp.

Greizas „O” burta formas kājas raksturīgas devīgam cilvēkam. Jo vairāk viņš ar savu devīgumu pārspīlē, jo slimīgāks kļūst viņa materiālais stāvoklis. Jo vairāk cilvēks visu ievērībai izbazūnē savu pārticību, jo dusmīgāks viņš kļūst, un jo stiprāk viņam sāp ceļi.

Aplūkojiet kāju pirkstus: lielais pirksts – tas ir tēvs, otrais pirksts – māte, trešais – jūs pats, ceturtais – brāļi un māsas, piektais – citi cilvēki. Liels un garš lielais pirksts – liels un gara auguma tēvs. Ja lielā pirksta gals uz augšu uzrauts, tas nozīmē, ka jums ir lepns tēvs. Ja pirksta gals tā izliekts, ka nodara sāpes, tad tēva uzpūtība pāraugusi lepnībā. Piedodiet viņam to.

Ja otrais pirksts garāks par pirmo, māte valda pār tēvu. No tā rodas kāju slimības. Tādā gadījumā parasti resnāka kļūst lielā pirksta galvenā locītava. Tur pat var izaugt skrimslis, kas noliec lielo pirkstu pāri pārējiem vai zem tiem. Šāda deformācija nozīmē, ka tēvs mēģina kļūt stiprāks un nepamana, kas dusmās „spiež” uz sievu. Savās dusmās viņš vai nu slikti izturas pret sievu, vai ļauj tā viņai izturēties pret sevi. Labās kājas deformēšanās nozīmē ģimenes problēmas no sievietes viedokļa, kreisās kājas deformēšanās – no vīrieša viedokļa.

Ja trešais pirksts izaudzis garāks par pārējiem, tas liecina, ka jūs gribat sevi redzēt kā visnozīmīgāko personu.

Ja kāju nagi ieaug miesā, tas liecina, ka cilvēku interesē tieši tas, ko viņš redz un vēl šķielē ar acs kaktiņu, kas notiek blakus. Ja naga ieaugšana miesā rada sāpes, tad šķielēšana jau pārvērtusies par spiegošanu, un nags māca: „Nebāz savu degunu citu darīšanās, mazini savu pārmēra ziņkāri.”

Kāju svīšana apavos norāda, ka cilvēkā ir skumjas.

Ja kurpes berž – ikdienas problēmas atkārtojas un neliek mieru.

Varžacis simbolizē dusmas uz saimnieciskām problēmām un neizraudātas skumjas.

Ja bērns staigā uz pirkstgaliem, tad diagnoze ir muskuļu atrofija – muskuļu sažūšana. Apakšstilba muskuļu pārspriedze pauž apzinātu vēlēšanos steigties. Muskuļu saslimšana rāda attieksmi pret māti. Sažūšana nozīmē skumju noliegšanu, tas ir, skumju apspiešanu sevī. Papēdis nozīmē tēvu. Tātad slimība, kad bērni staigā uz pirkstgaliem, interpretējama šādi: ģimenē vīrieši bija spiesti nemitīgi staigāt uz pirkstgaliem aiz bailēm iztraucēt māti viņas mūžīgajā steigā, lai netīšām neizprovocētu mātes asaras. Vīriešiem saimniecības jautājumos tika atvēlēta otršķirīga loma. Staigāšana uz pirkstgaliem nozīmē apbrīnojamu paklausību.

Autore: Elvita Rudzāte