Vai ar korupciju iespējams cīnīties? 19.09.2012
Liela daļa Latvijas iedzīvotāju allaž ir izrādījusi interesi par notikumiem valstī, valdībā, par procesiem politikas, ekonomikas un sociālajā jomā. Nevar nepamanīt arī neapmierinātību, kas ik pa laikam pārņem sabiedrību saistībā ar notikumiem valstī, un rezultātā nereti cilvēks izvēlas pagriezt muguru un neiedziļināties šajos notikumos un apzināti izvairīties no plašsaziņas līdzekļiem, kur pastāv iespēja par to visu uzzināt vairāk.
Nav skaidrs, kurai no pusēm ir taisnība — tiem, kuri iesaka abstrahēties no negatīvas informācijas, vai tiem, kuri apgalvo, ka būt informētiem par procesiem valstī ir pilsoņa pienākums, un tas ir arī pašu cilvēku interesēs. Lai mēs spētu racionāli iebilst pret notikumiem valstī vai kādā organizācijā, ir nepieciešamas zināšanas attiecīgajā jomā. Būtu muļķīgi, ja politiķis mācītu ugunsdzēsēju, kā pareizi dzēst degošu māju, ja viņš par to zina tikai tik, cik redz, vai to, ko kāds cits ir teicis. Ne velti mēs katrs specializējamies tikai vienā vai dažās jomās, un būtu jāļauj darbu darīt attiecīgiem speciālistiem. Taču nav tālu jāmeklē piemēri gadījumiem, kad kādā situācijā cilvēkam no malas problēmas risinājums šķiet pašsaprotams, piemēram, runājot par korupcijas skandāliem, kuri pēdējā laikā arī Latvijā atklājas viens pēc otra.
Korupcijai pasaulē ir sena vēsture, un ar nožēlu varam secināt, ka arī Latvijā pietiek cilvēku, kuri nekautrējas personīgi noskaidrot, ko tieši tā nozīmē un kādu labumu sev var gūt ar tās palīdzību. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) samērā bieži tiek minēts plašsaziņas līdzekļos arī saistībā ar korupcijas gadījumu atklāšanu. Iedzīvotāji ir gandarīti par cīņu pret korupciju, taču nav skaidras pārliecības par to, ka apkarošanas pasākumi mazinās turpmāku korupcijas gadījumu skaitu. Vai amatpersonas kļūst piesardzīgākas, vai vairāk ieklausās sirdsapziņā?
Sokrata tautskolas lektors Dainis Ozoliņš piekrīt lielākajai daļai sabiedrības, kas uzskata, ka ierēdņiem un amatpersonām ir jābūt godīgiem un ka korupcijas novēršanas un kontroles pasākumi ir nepieciešami, taču ceļš uz pilnīgi godīgu un nekorumpētu sabiedrību, visticamāk, būs lēns, jo šķēršļus rada mūsu sabiedrībā valdošie uzskati un vērtības. Mūsdienās bieži vien cilvēku rīcības pamatā ir savstarpējā konkurence un vēlme pēc ietekmes un naudas. Lektors gan ir pārliecināts, ka nosacīti ierēdņi ir godīgi, piebilstot, ka sākotnēji to uzdevums bija godīgi veikt savu darbu, atbildīgi kalpot kādas konkrētas jomas uzlabošanas nolūkā, nevis izmantot amatu personiskam labumam. Vienmēr pastāv cerība un iespēja, ka sabiedriskajā dzīvē aktīvi iesaistīsies un vadošo lomu uzņemsies kompetenti, krietni un cēli cilvēki, kuru vadmotīvs ir garīgas un tikumiskas vērtības.
Filosofs Valdis Svirskis min vēl kādu ļoti svarīgu aspektu, proti, ka, atklājoties šādiem neētiskas un pretlikumīgas darbības gadījumiem, mums ir iespēja katram pārvērtēt savu dzīvi un lūkoties pēc citiem standartiem, norādot uz cilvēciskām vērtībām saskaņā ar kurām mēs dzīvojam. V.Svirskis atzinīgi vērtē darbu korupcijas apkarošanas jomā, uzsverot, ka situācija bija daudz bēdīgāka agrāk, kad šī problēma pastāvēja, taču par to nemēdza runāt.
Psiholoģe un Sokrata tautskolas lektore Aija Dudkina norāda, ka, iespējams, bija pienācis pēdējais brīdis celt gaismā šādus pārkāpumus. Līdz zināmai robežai mūsdienu sabiedrībā daudz kas ir pieļaujams, taču visam ir mērs un robežas. Šķiet, kādu no šīm robežām esam sasnieguši.
Vairākas kompetentas personas ir pārliecinātas, ka korupcijas problēmu noteikti ir iespējams atrisināt vai būtiski ierobežot, taču, lai rastu pēc iespējas efektīvu un ilgtspējīgu risinājumu, sociāla rakstura problēmai ir jāiegūst plaša rezonanse. Daži pesimistiskāk noskaņoti iedzīvotāji apšauba, ka šie korupcijas atklāšanas gadījumi būtiski uzlabos situāciju ilgtermiņā. Protams, ir noderīgi pabiedēt tos, kuri ir kļuvuši pārāk bezbailīgi, un varbūt pat salikt viņus visus cietumā par atgādinājumu citiem. Taču bieži vien iedarbīgāks līdzeklis labām pārmaiņām ir nevis pēriens vai naudas sods, bet paskaidrojums, kāpēc tieši šāda rīcība ir nepareiza. Jautājums ir tāds – kurš to teiks un vai vainīgie būs gatavi to klausīties?
Autore: Anita Rakitko